Latvijas Kultūras akadēmijas pirmajā kursā šobrīd studē 18 topošie aktieri un režisori, kas kopā Latvijas Radio ierunājuši 19 pasakas. Daudziņa, kas strādā ar šiem akadēmijas studentiem un viņu runas mākslu, atklāja, ka tā ir patiešām raiba kompānija – unikāla savā daudzveidībā, jo jaunieši nāk no dažādām Latvijas malām.
"Līdz ar to arī interesantas izloksnes īpatnības parādās, un tas ir skaisti, jo, par spīti mūsu mazskaitlīgumam, latviešu valoda joprojām ir ļoti bagāta savā dažādībā. Tad nu runas pedagogam ir daudz darba, tāpēc ka mans iekšējais kritērijs liek tiekties uz literārās valodas ideālu. Domājot par to, ka aktierim, ja viņš ir nācis no kaut kāda reģiona un ticis galā ar savām dialekta īpatnībām, un runā skaistā, literārā valodā, tad viņam faktiski ir divas valodas," pauda Daudziņa.
Aktieriem jāspēj runāt literārajā valodā, bet ir brīnišķīgi, ja ikdienā viņi spēj runāt arī savā izloksnē, norādīja Daudziņa. Tāpat aktieriem jau laikus jāpierod pie mikrofona klātbūtnes darbā.
"Ilgi pētot fenomenu, ko varētu uzskatīt par skatuves runu, es nonācu pie secinājuma, ka faktiski jau tā vairs īsti nav skatuves runa, tā ir aktiera runa, jo aktieri teātra izrādes spēlē autobusos, parkos, foajē. Spēlē kaut kādos melnos kubos, spēlē ar kulisēm, bez kulisēm un visvisādos apstākļos. Var teikt, ka tikai 50% gadījumu tas notiek uz skatuves. Tāpēc tad, ja aktieris vēlas apgūt pilnvērtīgi šo profesiju, viņam nākas pierast pie domas, ka mikrofons būs viens no viņa runas rīkiem," norādīja Daudziņa.
Mikrofons aktierim ir gluži kā kādam cilvēkam kruķis, brilles vai zobu platīte – bez tā, gribi vai negribi, vienkārši nevar iztikt.
"Neviens aktieris labprātīgi neizvēlas apspraudīt sevi ar kaut kādiem tehnikas brīnumiem, bet tā ir šobrīd mūsu realitāte, kurā dzīvojam," atzina Daudziņa.
Iespēju studentiem ierunāt pasakas Latvijas Radio nodrošina Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbība ar Radioteātri, kuram šogad apritēs jau 96 gadi. Daudziņa vērtēja, ka iespēja pasakas dzirdēt, nevis redzēt, klausītāju iztēlē uzbur veselu pasauli – cilvēka balss niansēs un krāsās ir saklausāmas ārkārtīgi krāšņas bildes, ja vien runātājam pašam tās ir acu priekšā.
"Iespējams, es kā runātājs redzu pavisam kaut ko citu, bet, ja es kaut ko redzu, tad arī tavā galvā dzimst tēli, un tas ir tas skaistākais Radioteātrī. Milzīgs paldies jāsaka ir Radioteātrim, ka tas ir ielaidis mūs, gan mani, kura taču tomēr nav pēc sava diploma režisore, gan jaunos topošos aktierus pirmā kursa pusgadā jau tiešajā ēterā. Tā ir liela dāvana. Mēs esam ļoti priecīgi patrenēties šādos apstākļos un būt noderīgi, tāpēc ka Latvijas Radioteātrī, izrādās, ir ļoti plāns tas latviešu tautas pasaku krājums," skaidroja Daudziņa.
Labās pasakās, tostarp latviešu tautas pasakās, ir tāds suģestējošs kods, kas atšķiras no citiem literārajiem darbiem ar to, ka tajās var klausīties vēl un vēl, katru reizi atklājot kaut ko jaunu, norādīja Daudziņa, – pasakas dod iespēju redzēt slāņos.
