Dziedot dzimu, dziedot augu

XVIII Dziesmu svētki (1980)

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziesmu svētku vēstures trešā - padomju perioda kopsavilkums

XIX Dziesmu svētki: Mednis spītē aizliegumam un izpilda kopkora prasību pēc «Gaismas pils»

Daudz skaistu kopābūšanas un mūzikas varas mirkļu dalībniekiem un klausītājiem dāvāja XIX Dziesmu svētki 1985. gadā, kad Latvijā atzīmēja arī Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. jubileju. Taču oficiāli nozīmīgais sarīkojums noritēja kā veltījums 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā.

Šo lozungu absurdumu apliecināja arī oficiālais dziesmu un deju svētku orgkomitejas izdevums "Dziesmai šodien liela diena” 75 000 eksemplāru lielā metienā, protams, ar politisku ievadrakstu. Tajā lasāmas skaļas un patētiskas frāzes, piemēram, ka "latviešu tautas kultūra ir sociālistiska pēc satura un nacionāla pēc formas, un tās sasniegumu pamatā ir ļeņiniskās komunistiskās partijas nacionālā politika”. Jā, lai nu kas, bet politika patiešām visus padomju gadus bija neatraujama no ikviena sarīkojuma satura, un, protams, Dziesmu svētki bija viena no galvenajām arēnām, kur izvērsties ideologiem. Arī togad neizpalika atbilstoši internacionāls koncertu repertuārs – Anatolija Novikova himnu "Mana dzimtene” nomainīja Jāzepa Vītola "Upe un cilvēka dzīve” ar Krišjāņa Barona vārdiem, vismaz tā pieminot viņa jubileju. Vītola „Gaismas pili” togad neriskēja iekļaut programmā, lai neizraisītu līdzīgu sensāciju kā iepriekšējos svētkos.

Dalībnieki un klausītāji tika priecēti ar Lielā Tēvijas kara dziesmu popūriju apvienotā pūtēju orķestra sniegumā, kopkoris skandēja Dāvida Tuhmanova "Uzvaras dienu” un armēņu tautasdziesmas "Alagjaza” apdari.

Dziedātāju skaits 1985. gadā sasniedza gandrīz 17 tūkstošus, un koncertos piedalījās 15 apvienotie kokļu ansambļi, kā arī 12 etnogrāfiskie ansambļi un lauku kapelas.

Tautu draudzības koncertā 18. jūlijā Operas un baleta teātrī uzstājās vairāki ārzemju vieskolektīvi, kuri soļoja arī svētku gājienā 20. jūlijā. Tajā pašā dienā "Daugavas” stadionā sadejojās kolektīvi no visas Latvijas, un deju netrūka arī kopkora koncertos Mežaparkā, sestdien un svētdien, 20. un 21. jūlijā. Tos diriģēja brāļi Kokari, Imants Cepītis un Ausma Derkēvica, Pauls Kvelde un Daumants Gailis, Edgars Račevskis un debitants Ilgvars Matrozis.

Kā pārāk vecs un dziesmu svētkiem nederīgs no virdsdiriģentu pulka tika atstumts mūsu kormūzikas lielmeistars Haralds Mednis, taču beigu beigās tieši 1985. gada Dziesmu svētki izvērtās par viņa "zvaigžņu stundu”.

Ar notikušo netaisnību nebija mierā koristi, un pēc tam, kad bija izskanējis Emiļa Melngaiļa "Jāņu vakars”, kopkoris sāka skandēt "Mednis, Mednis...” Beigu beigās Mežaparka estrādē klātesošais Haralds Mednis uzkāpa uz skatuves un apvienotais koris vēlreiz nodziedāja "Jāņu vakaru”, šoreiz vecmeistara vadībā.

Ar to viss nebeidzās, jo oficiālajā svētku noslēguma ceremonijā, izskanot atvadu fanfarām un nolaižoties svētku karogam, kopkoris atkal izsauca Medni, kas tomēr nodiriģēja no programmas izsvītroto Jāzepa Vītola "Gaismas pili”.

Pirmie saucieni "Gais-mas pi-li, Gais-mas pi-li” bija dzirdami jau kultūras ministra Vladimira Kaupuža atvadu vārdu laikā. Pūlis neizklīda, paužot vienbalsīgu prasību pēc Vītola dziesmas priekšnesuma. Un "Gaismas pils” vareni un saviļņojoši izskanēja bez kādiem mēģinājumiem, apliecinot to vārdos neaprakstāmo spēku, kas piemita ne tikai Vītola šedevram, bet visai latviešu tautas brālībai, kas allaž izveidojās Dziesmu svētku laikā. Interesanti, ka Latvijas Radio tolaik translētajos un vēlāk skaņu arhīvā nodotajos XIX Dziesmu svētku koncertu ierakstos šī "Gaismas pils” atskaņojuma nav.

Par laimi, televīzijas arhīvā tāds saglabājies, kā dokumentāla liecība vienai no retajām reizēm, kad uzvarēja tautas prasība, nevis oficiālā vara.

Kadros redzams, ka no svētku virsdiriģentu pulka "Gaismas pils” priekšnesumam līdzi dzied tikai Kvelde un Račevskis, arī Gailis piebalso, bet pārējie koru vadoņi stāv kā sastinguši.

Par laimi, pēc šīs drosmes izpausmes, nokāpjot no tribīnes, Haraldu Medni nesagaidīja KGB vīri, bet gan koristi ar ziediem rokās. Tad, neizlaizdami no rokām goda diplomus ar Padomju Latvijas karoga krāsām, virsdiriģenti steidza nodiriģēt katrs pa pantiņam, kopkorim tikpat spontāni uzsākot tautasdziesmu "Pūt, vējiņi”, kur pēdējais pants tika Haraldam Mednim.

Vien 26 latviešu autoru dziesmas togad skanēja Dziesmu svētkos, un komponistu debitantu vidū bija Pauls Dambis un Agris Engelmanis, bet no pirmatskaņojumu klāsta minama arī Jāņa Cimzes apdare tautasdziesmai "Teici, teici, valodiņa” un Marģera Zariņa apdare "Ko mēs, brāļi, darīsim”. Šie XIX Dziesmu svētki noslēdza padomju ēru Dziesmu svētku laika skaitīšanā.

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. 

Attēls no žurnāla "Zvaigzne".

 

Saistītie raksti
Dziesmu un deju svētki
Kultūra
Jaunākie
Interesanti