"Svētku lāde"
No 1. līdz 30. jūnijam darbdienu rītos "Klasikā" skan "Svētku lāde", no kuras ārā ceļam interesantus un mazāk zināmus faktus no Dziesmu un deju svētku 150 gadu senās vēstures.
Liela daļa sižetu tapuši sadarbībā ar Rakstniecības un Mūzikas muzeja pētniecēm un mākslas ekspertēm, kuras piedalījušās arī jaunās ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" tapšanā, bet ir arī virsdiriģentu un virsvadītāju, kā arī tautas tērpu pētnieku un darinātāju stāstījumi.
Cikls tapis ar Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstu.
Pirmajos Deju svētkos deju repertuārs vēl nav plašs: vien četras etnogrāfiskās un septiņas cittautu dejas. Pārējo programmas daļu tāpat aizpilda dziesma, tautas instrumentu orķestra uzstāšanās un fiziskās kultūras un sporta priekšnesumi – kustību paraugdemonstrējumi, grieķu-romiešu cīņas, paukošanās, bokss un mākslas vingrošana.
Gluži vai leģendārs ir kļuvis stāsts par to, kā tika apstiprināta dejas iekļaušana svētkos – gan vēl ne nosaukumā. Šis solis tiks sperts tikai 1965. gadā.
Doma par dejas iekļaušanu 1948. gada Dziesmu svētkos tiek rosināta 1947. gada Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas apspriedē, uz ko sekojis nikns diriģenta Leonīda Vīgnera iebildums: "Kas te vēl nebūs!? Mēs te nopietni veidojam dziesmu programmu un tad nāks kādi un lēkās pa vidu! Es tad pirmais atsakos diriģēt!"
Labi, ka tajā reizē šis viedoklis neguva pārsvaru un mums Deju svētki ir. Tikpat viegli un vienkārši varēja arī nebūt. 1948. gadā pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē notiek deju kolektīvu sacensības. Un šo sacensību pirmais uzvarētājs ir Aizputes apriņķa Basu pagasta (šobrīd – Kuldīgas novada Gudenieku pagasts) Tautas nama deju kolektīvs. Tātad suiti.
Suitu novada Basu dejotāji savu uzvaru nav kaldinājuši tukšā vietā. Kurzemnieki allaž bijuši naski dancotāji. Latvijā vai ikkatrs pazīst slavenās "Suitu sievas", bet, kā izrādās, tikpat unikāla bagātība ir suitu etnogrāfiskās dejas mantojums, kas tika celts godā jau I Deju svētkos.
Kaut minam "Rucavieti" un "Diždanci", ko šajos svētkos izdejo jau ne tikai Basu dejotāji. Savulaik apceļojot Kurzemi, Emilis Melngailis šajā pusē savācis daudz rotaļu un deju meldiju. Suitu folkloras materiāls turpmāk bieži kalpojis par iedvesmu vai pamatu skatuves deju radīšanai. Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku repertuāra skatuviskās dejas Zelta fondu veido "Alsunģietis", "Mugurdancis", "Gatves deja", "Dvieļu deja", "Es izjāju prūšu zemi" un vēl citas.
Bet atgriezīsimies pie Basu deju kolektīva panākumiem svētkos. Jau pirmo pēckara gadu vasarās, arī 1947. gadā, visā Latvijā notiek mākslinieciskās pašdarbības skates. Apriņķu skatēs aktīvi piedalās arī dejotāji.
Aizputes apriņķī pārliecinoši labākie ir Basu pagasta dejotāji ar savu talantīgo skolotāju Dzidru Rasmani, kura darbojas arī kā koncertmeistare, visus deju pavadījumus spēlējot ar akordeonu.
Ar skolotāju Dzidru Rasmani (1925–1990) baseniekiem ir veicies. Visu mūžu strādājot par skolotāju Basu skolā, viņa bērniem mācīja dziedāšanu, zīmēšanu un angļu valodu, vadīja ne tikai pagasta jauniešu deju kolektīvu, bet arī dramatisko pulciņu, sieviešu vokālo ansambli, skolas kori un deju kolektīvu. Uzstājās ar priekšnesumiem visos pagasta pasākumos. Spēlēja arī klavieres. Talantu mūzikā viņa tika mantojusi no tēva Jāņa Rasmaņa, kurš spēlēja vijoli, dziedāja un bija diriģents vietējiem pašdarbības kolektīviem.
Panākumi Aizputes skatē baseniekiem 1948. gadā nodrošināja ceļu uz Rīgu – uz X Dziesmu svētkiem. 20. jūlijā Latvijas filharmonijā norisinās pirmie Deju kari, kuros sacenšas 37 deju kolektīvi. Un arī Rīgā Basu dejotāji izrādījās pirmie.
Novērtējot tās dienas sacensību sasniegumus, dejas vēsturniece Elza Siliņa republikas galvenā laikraksta "Cīņa" 1948. gada 23. jūlija numurā atzīst: "Basu pagasta kolektīvs saglabājis deju kustībās etnogrāfiskās tradīcijas, ritmu un tempus, saskanīgi precizējot ar dejas rakstura īpatnībām ("Kurpnieku polka", "Diždancis"). Dejotāji tērpušies īstos suitu tērpos."
1948. gada dziesmu svētku dienās Aizputes apriņķis un Basu dejotāji tiek slavēti presē, ievēroti deju laukumā un svētku gājienā, kurā dejotājiem tiek uzticēts nest republikānisko Dziesmu svētku karogu un arī pirmo Dziesmu svētku "Līgo" karogu.
Skatītājos īpaši lielu piekrišanu gūst spilgtie suitu tautas tērpi – meitu sarkandzeltenās sagšas, lielās, no vecmāmiņām mantotās saktas un nospodrinātie metāla vainagi. Puiši savukārt tērpušies melnos bruslakos ar baltām divrindu pogām. Galvā puišiem melni cilindri, kas viņus padara sevišķi īpatnējus un kuru dēļ rīdzinieki tos paguvuši iesaukt par skursteņslauķiem.
Dziesmu svētku laureātu koncertā Operā daiļie basenieki krāšņi nodejo "Diždanci", "likdami dejotāju grupai te pamirdzēt kā tikko uzplaukušam pumpuram, kad sārtie meitu brunči plīvo, vīru melno svārku apļa ieslēgti, te atkal uzziedēt kā greznai magonei". ("Cīņa", 1948. gada 23. jūlijs)
Dejotāji, Dzidras Rasmanes vadīti, aktīvi darbojās arī piecdesmitajos un sešdesmitajos gados.
Atceroties šos piecdesmit gadus senos notikumus, 1998. gada 24. janvāra Kuldīgas avīzē "Netradicionālās Ziņas" tiek nodrukāts fotoattēls, kurā redzams Basu pagasta deju kolektīvs pēc Dziesmu svētku laureātu koncerta Rīgas operā. Attēlā atšifrēti arī visi dejotāju vārdi.
Atliek piebilst, ka arī šodien suiti Alsungā, Gudeniekos, Basos un Jūrkalnē sargā un kopj savas tradīcijas. 2009. gadā Suitu kultūrtelpa iekļauta UNESCO Pasaules Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, bet kopš 2015. gada tiek realizēts projekts "Suitu horeogrāfiskais mantojums. Suitu deju svētki Alsungā".
"Svētku lāde"
