Salaspils mūsdienu deju grupas “Buras” tāpat kā jaunieši citur Latvijā ir priecīgi par iespēju aizvērt datorekrānus, atstāt tos mājās un atkal satikties reālajā dzīvē. Dejotāji atzīst, ka "zūmā" tā vispār nav dejošana, un cilvēki blakus, kaut ar divu metru atstarpi, ir svarīgi.

Deju grupas vadītāja Edīte Ābeltiņa stāsta:

"Tad, kad mēs satikāmies pirmo reizi, ārā bija ļoti auksts laiks, mums nosala deguni, kājas, rokas, viss, kas varēja nosalt, bet laimīgi bija visi."

Mūsdienu deju grupa "Buras" Salaspilī pulcē tos bērnus un jauniešus, kas atšķirībā no tautas deju soļu lietpratējiem, vairāk strādā ar akrobātiku, reizēm dejo arī hip-hopu un citas mūsdienu dejas. Jāatzīst, ka ne visiem mājās bijuši piemēroti apstākļi tik enerģiskām dejām.

Tieši šobrīd notiek gatavošanās vēl nebijušam projektam – "Zoom" koncertam, katram bērnam dejojot pie sava ekrāna mājās. Tā kolektīva vadītāja un horeogrāfe Edīte Ābeltiņa nolēmusi noslēgt šo attālinātās dejas posmu un pielikt tam punktu.

"Tā ļoti interesanti, mēs šobrīd esam ārā, bet mēs gatavojamies "Zoom" koncertam, jo mēs izdomājām, ka visu šo garo procesu mēs gribam kaut kā iemūžināt un tā nolikt plauktiņā, lai kādreiz atcerētos un nekad vairs tur neatgrieztos," teic deju grupas vadītāja, piebilstot, ka tās tomēr nevarot saukt par dejām – drīzāk individuālas performances.

"Tas ir tāds pārbaudījums, pārbaudījums uz to, cik ļoti stipri tu mīli deju.

Mēs runājam par pašdarbniekiem un kāpēc tad viņi nāk dejot? Viņi pirmām kārtām nāk, lai būtu kopā, sajust šo enerģiju," pārliecināta Ābeltiņa.

Šobrīd gan izaicinājumi nebūt nav beigušies. Piemēram, "Burās" nav tādu grupu, kur būtu tikai 10 dejotāju. Tas nozīmē, ka grupu sadala tā, lai vieni desmiti nesatiktos ar otriem, un treniņš notiek visiem reizē, norobežojot laukumu ar sarkanu lentu. Otrs, par ko jālauza galva, – kā dejot laukumā ar akrobātikai neatbilstošu segumu. Tas faktiski nozīmē, – ja maijā neatsāksies nodarbības telpās, viņi deju svētku repertuāram nespēs sagatavoties, pat ja svētki notiks.

"Buru" vadītāja saprot, kāpēc pieņemt lēmumus saistībā ar gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem ir tik grūti. Viņa dalās pārdomās: "Kā izdarīt tā, lai tomēr svētku sajūta paliek par svētku sajūtu, ņemot vērā, ka ļoti reti kurš tic, ka mums ļaus satikties. Man ļoti bail no šīs situācijas, un es nezinu, kā ir prātīgāk, varbūt prātīgāk ir izvēlēties kādu mazāku mērķi, un tu uz viņu ej, un viņš arī paliek. Jo pateikt bērniem – nē, mēs tagad atkal gatavosimies un atkal – nē. Man no tā ļoti bail."

Pat ja svētki noritēs tikai novados, dalība tajos būs brīvprātīga un vecāki varēs lemt arī bērnus paturēt mājās.