"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
"Hiphopa kultūras deja sastāv no pieciem vadošajiem hiphopa dejas novirzieniem: pats pirmais deju stils ir breiks – latviski sakot, bet oficiāli – breikings (breaking), tad ir lokings (locking), popings (popping), pats hiphops (hip-hop), kas mazliet vēlāk attīstījās no breika. Jāteic arī, ka hausdeja (house dance jeb brīvā stila deja) nu jau pieņemta hiphopa saimē. Bet bez šiem pieciem nosaukumiem ir vēl ļoti daudz dažādu hiphopa kultūras deju paveidu – kopumā ir ap piecdesmit nosaukumu. Piemēram, ir "putnu biedēkļa stils" vai "plūstošās smiltis" un tamlīdzīgi. Paveidu ir ļoti, ļoti daudz, tāpēc, ja gribas teikt tā plaši, tad ir hiphopa kultūras deja," skaidro deju pedagogs, horeogrāfs, dejas pedagoģijas doktors un latviešu hiphopa krusttēvs Edmunds Veizāns.
"Šis ir dejas stils, kurš attīstās – parādās jaunas tendences, un mēs bieži sanākam kopā hiphopa mītiņos, lai konstatētu, kas tad hiphopa deja ir šobrīd, un ne tikai Latvijā tam sekojam līdzi. Arī ārzemēs tendences mainās. Kas hiphopa deja bija tad, kad tā radās – sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, kas šī deja bija deviņdesmitajos gados, kad mēs to Latvijā pamanījām un sākām attīstīt, un kas tā ir tagad. Ir atšķirība!" teic horeogrāfs.
Tāpat Veizāns uzsver, ka kopumā tie ir deju stili, kas radušies nevis deju zālēs vai klubos, bet uz ielas. "Tie bija cilvēki, pārsvarā melnādainie ļaudis, kuri dzīvoja Amerikā – viņi šeit bija iebraukuši no dažādām zemēm, ar visdažādāko kultūru pieredzi. Viņiem nebija naudas, lai ietu uz klubiem un studijām, tāpēc šie cilvēki dejoja uz ielas. Noliec savu kartoniņu pie metro vai vēl kaut kur, un trenējies. Tur viņi izlika savas zināšanas par kustību, ko nu katrs bija atvedis no savas dzimtenes – kurš no Latīņamerikas, kurš no Eiropas, kurš no Āzijas, kurš no Āfrikas, kurš no Jamaikas. Līdz ar to hiphopa kultūrā ir dažādu citu – afrikāņu, latīņamerikāņu, ziemeļamerikāņu, arī Eiropas tautu kultūru dejošanas manieres. To mēs saucam par autentisko jeb underground hiphopu, bet
Dziesmu svētkos dejojam skatuvisko hiphopu, kurā ir stāsts, sižets vai ideja, kaut kāds tēls."
Edmunds Veizāns arī uzsver: "Bet ir vēl sacensību hiphops, ar kuru piedalās konkursos – tikko hiphops, precīzāk sakot, breikings tika iekļauts Olimpiskajās spēlēs. 2018. gadā tas pirmoreiz tika iekļauts junioru olimpiskajās spēlēs – Latviju tajās pārstāvēja Anastasija, un tagad breiks iekļauts arī Olimpiskajās spēlēs pieaugušajiem. Un tas atkal ir cits, tas jau ir sports. Līdz ar to hiphopa izpausmju kontekstā ir gan etnogrāfiskais hiphops, gan skatuves hiphops, gan sacensību hiphops, un katrā, protams, ir sava specifika."
Horeogrāfs stāsta: "Pie manis ik pa laikam atnāk kāds cilvēciņš no deju kolektīva, kurš saka – mani izbrāķēja tautas deju kolektīvā, jo neesmu tik gara vai garš, ar tik gariem matiem vai tādas un tādas komplikācijas – nevaru dejot tautas dejas...
Jo īpaši spicajiem kolektīviem ir zināms standarts, prasības – teiksim, garas bizes, slaids augums. Bet ko darīt, ja meitene vai puisis, piemēram, ir ļoti apaļīgs? Hiphops ir diezgan individuāls dejošanas veids, tāpēc arī ir tie 50 paveidi. Kāds ir lokanāks un izskatās bez kauliem – viņš var izpausties šādā stilā. Kāds cits ir stūrains, ass un mehānisks – kustības nav viņam dabīgas – viņš dejo "robotu", "manekenu", "plūstošās smiltis", vai "karaliskās zīmes" – mežģa rokas, elkoņus. Līdz ar to katrs var atrast pielietojumu pēc savām varēšanām.
Līdz ar to gan garš, gan tievs, gan apaļīgs, gan maziņš, gan liels – katrs var šeit atrast savu izpausmi, pašapliecināties un sacensties ar līdzīgi domājošajiem."
Interesanti, ka mūzika šajā žanrā ir ļoti, ļoti plaša: "Kādreiz hiphops bija reps, fankmūzika, soulmūzika, R&B, popmūzika, nu parādās vēl visādi sintezētie ritmi. Mainās mūzika, un tai līdzi – arī deja."
Vaicāts, kuru no hiphopa paveidiem visvairāk dejo tieši Latvijā? "Visvairāk dejo hiphopu. Arī breiks ir populārs, bet ne tik ļoti. Hausdeja sāk parādīties kā otrs populārākais kustēšanās veids. Lokings un popings ir mazāk populārs, jo fankmūzika vairs neskaitās tik mūsdienīga, kaut arī mūsdienās tā vēl aizvien tiek radīta. Jauniešiem patīk tas, ko var dejot pie modernas mūzikas.
Cik dejo hiphopu? Pirms pāris gadiem skaitīju – Rīgā bija ap 30 vienībām, tagad, kovidlaikā, grūti būs pateikt. Visā Latvijā varētu būt 50, 60 vienības, kas dejo. Bija periods, kad katrā starpbrīdī, katrā skolā rodas jauna hiphopa grupa – vismaz uz aerobikas festivālu tās rodas, tur nodejo, bet pēc festivāla pazūd. Daudzi varbūt to dejo, bet sauc sevi par mūsdienu deju grupu."
Veizāns atzīmē, ka Latvijas mūsdienu un hiphopa profesionālās dejas asociācijā ir ap 30 vienībām šo žanra pārstāvju – vadītāju, horeogrāfu un tamlīdzīgi. "Savukārt mūsdienu deju speciālistu forumā ir 114 kolektīvu vadītāji: to vidū ir gan vecās paaudzes vadītāji, kas piedalījušies jau 2000. gada Dziesmu svētkos, gan arī jaunās paaudzes vadītāji, kas koledžas vai Kultūras akadēmiju beiguši 2000. gados un pārstāv gan laikmetīgos, gan citus mūsdienu deju žanrus."
"Svētku lāde"
