Ģimenes studija

Brīvprātīgo darbs - piedāvājums jēgpilnāk izdzīvot vasaru

Ģimenes studija

Velosezona klāt: drošība un satiksmes noteikumi, bērnu pārvadāšanas iespējas

Everitai un Uldim Šteinbergiem deja ir dzīvesveids jau deviņus gadus

«Dārtas» dejotāji Šteinbergu ģimene deju sauc par atkarību un pošas svētkiem

Everita un Uldis Šteinbergi deju svētkiem gatavojas kopā ar Babītes novada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Dārta”. Tagad, svētku gadā, Everita mēģinājumos atgriezusies tikai pusotru mēnesi pēc meitiņas piedzimšanas. “Tā jau ir kā atkarība,” smej Everita.

Everita un Uldis dejot sāka tikai pirms deviņiem gadiem, iesaistoties deju kolektīvā “Dārta”, kur uzņem visus, kas vēlas dejot. Ja pienācējiem nav pieredzes, iemāca.

Sieviņ, ejam dejot!

“Dejot sāku tikai 30 gadu vecumā, bet dejot esmu gribējusi visu mūžu. Tas bija sapnis. Bet bija mūzikas skola, un nevarēju savienot ar tautiskajām dejām. Mūzikas skola bija nopietnāka, tas bija iesākts un bija jāpabeidz,” Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” stāsta Everita.

“Tas ir pulciņš, kur pavadīt brīvo laiku,” turpina Everita. “30 gados bija doma, ka šo mākslu neapgūšu, tas man gājis secen. Bet vienu dienu vīrs teica: “Sieviņ, ejam dejot””.

Tā bijusi savā ziņā ģimenes būšana, jo Uldi uzrunājis viņu vedējtēvs, kurš savukārt dejojis kolektīvā, kur vedējmāte bijusi repetitore. Tas bijis kolektīvs “Dārta”. Un tagad jau Everita ir tā, kas mudina nepamest dejošanu. Viens no iemesliem – vīru kolektīvā tomēr trūkst.

Bērni aug deju placī

Šteinbergu ģimenē aug trīs bērni, no kuriem jaunākā ir vien četrus mēnešus veca, bet tas netraucē dejas mīlestībai. Turklāt “Dārta” ir kolektīvs, kurp dodas kopā ar bērniem.

“Kad sākām dejot, bija tikai viens bērns. Olafam bija 2,5 gadu. Kur tad paliks? Uldis teica, tur brauc visi ar bērniem, bērni dzīvojas turpat un spēlējas. Tā iesākās, Olafs brauca līdz,” par iesaistīšanos kolektīvā stāsta Everita.

Reizēm bērnu bariņš ir krietns un gadās, ka bērni ir skaļāki par vecākiem, kas apgūst dejas, un mūziku, kas jāsadzird. Šoreiz gan bērni paliek mājās ar auklīti, jo Everita uzskata, ka mazajai Martai Magdalēnai mēģinājumi tomēr ir par skaļu.

Arī otrs dēls Patriks ir “izaudzis uz deju grīdas” un iemīlējis deju. Viņš dejo gan modernās, gan tautiskās dejas. Tāda arī bijusi vecāku doma, ka, redzot, ko viņi dara, arī bērni iesaistīsies dejošanā. Cerams, arī pastarīte Marta dejos, jo kura meitene tad nevēlas dejot!

Skate liek sasparoties

“Dārtas” dejotāji mēģinājumos satiekas divas reizes nedēļā. Ja tuvojas skate vai koncerts, nākas arī biežāk doties uz mēģinājumiem. Pirms koncertiem nav tāda satraukuma, bet pirms skatēm arvien pārņem lampu drudzis. Tas, ka uzstāšanos vērtē žūrija, liek papildus sasparoties.

“No malas skatoties, liekas vienkārši - kas tur ko polku nenodejot, bet pirksti jānostiepj, kāja jānofiksē, mugura jāiztaisno, likās, kā to visu var dabūt kopā. Tagad viss ir pats par sevi.

Kad pievienojas kāds jaunais, redzi, ka viņam iet tikpat grūti kā man kādreiz,” par iesaistīšanos kolektīvā atceras Everita.

“Vidējā paaudze izklausās tādi padzīvojuši,” smej Uldis. “Bet mēs dejojam tik jestras dejas, reizēm liekas, kā to var izdejot, kas ir jaunajiem! Varbūt laiks pāriet uz citu grupu.”

“Dārtas” repertuārā ir arī dejas, kuras savulaik dejojuši jauniešu kolektīvi, bet skatē tieši par tām saņēmuši uzslavu, ka dejo nobriedušāk, nopietnāk un ar lielāku atdevi pasniedz.

Dziesmu svētku menedžments

Uldis stāsta, ka gatavošanās svētkiem ir vesels pasākums – atvaļinājums jau aizrunāts, vēl jāizplāno, kur mazā māsa paliks. Bet tas ir tā vērts, tā lepnuma sajūta, ka vari iet gājienā, nevis skatīties.

Uldis svētkos ir piedalījies jau skolas laikā - gan ar kopā ar dejotājiem, gan ar pūtēju orķestri. Everitai šie būs otrie svētki.

“2013. gadā bija pirmie svētki, atceros vēl joprojām, kā iesāka ar D grupas deju.

Stāvi tajā iznācienā, ka vari iesākt koncertu ar triumfa mūziku. Bija četri koncerti, kad šo triumfu izjust. Tas ir neaizmirstams mirklis, vārdos neaprakstāms piedzīvojums,” atminas Everita.

“Mēģinājumā dejo, tu redzi uz muguras uzrakstus, viss skaidrs. Bet, kad tērpos visi, apstulbsti, jūties kā pazudis. Kad ved savu kolektīvu uz vietu, vari orientēties tikai apmēram. Tad ir sasaukšanās. Kāds sauc, kur ir “Dārta”, mums jāstāv aiz “Dārtas”,” par svētkos piedzīvoto stāsta Uldis.

Sadejojušies

Vai sievai un vīram pārī kopā dejot ir vieglāk vai tieši grūtāk?

“Vieglāk dejot, vari dziļāk ieskatīties acīs un sirsnīgāk pasmaidīt, bet vari arī atļauties kaut ko vairāk pateikt, pat sastrīdēties, izrāties dejas laikā,” atzīst Uldis.

“Esam teikuši, ka strīdamies uz deju plača. Mājās tik daudz nestrīdamies,” turpina Everita. “Man vieglāk dejot ar Uldi, esmu sadejojusies, zinu, kā leks, kur leks. Jaunam partnerim jāmācās pielāgoties.”

Uldis stāsta, ka ir divi veidi, kā apgūt deju – iemācīties pašam vai skatīties uz citiem, pašam tā arī līdz galam neapgūstot, līdz ar to, ja sajūk tam, uz kuru skatās, arī tu sajauc soļus. Tāpēc labāk ir iemācīties deju pašam.

“Jebkuram dejotājam dejai jābūt galvā un galvenokārt kājās. Ja ir deja kājās, var likt klāt emocijas. Deja ir jāpasniedz,” uzskata Everita.

“Nevar braukt ar mašīnu un skatīties uz pedāļiem,” rezumē Uldis.

Tagad palikusi skaistākā daļa līdz svētkiem, ir tikai jābauda mēģinājumi un arī koncerti. Skates “Dārtai” ir noslēgušās, iegūts pirmās pakāpes diploms, un kolektīva vadītājs Lauris Siliņš ir gandarīts par dejotāju paveikto.

“Dārta” piedalīsies ne tikai lielajā deju uzvedumā, bet gatavojas arī dalībai pūtēju orķestru dižkoncertā Esplanādē 6. jūlijā. Šim koncertam jāsagatavo divas dejas, arī viena jauna.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dziesmu un deju svētki
Kultūra
Jaunākie
Interesanti