Sapnis par orķestri

Šajā raidījumā tiekamies ar vidzemniekiem. Vispirms dodamies uz Inčukalnu, lai satiktu Vitāli Kikustu. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās viņš sāka strādāt Inčukalna astoņgadīgajā skolā par mūzikas skolotāju un viņa sapnis bija izveidot pašam savu pūtēju orķestri. Lai to realizētu, Inčukalnā radās mūzikas skola. Tas bija neatsverams devums Inčukalna jaunajai paaudzei, jo mūzikas skola joprojām darbojas un orķestris ar Vitāli Kikustu priekšgalā joprojām muzicē. "1967. gadā uzcēla šo skolu un direktore iegādājās pūtēju orķestra komplektu – kad iegādājās instrumentus, vēl neiznāca, ka tas būtu orķestris," orķestra pirmsākumus atceras Kikusts. "Jauns puika, iedomājos, ka atnāks, paplātīs rokas, visi sāks spēlēt un viss notiks. Viena veca skolotāja teica tā: biedri Kikust, jums būs jāiemāca tie muzikanti. Sākumā strādāju ar trompetistiem un bundziniekiem. Uz tā pamata pamazām, pamazām salasīju pa vienam mūziķim, vairākiem un man jau sanāca vesela "bleķinieku" komanda, tas ir 12 muzikanti. Kad parādījās Raimonda Paula dziesma "Manai dzimtenei", to pavadījumu mani puiši jau varēja nospēlēt," stāsta Kikusts. Orķestra sniegums ir viļņveidīgs, jo mainās skolēni, cikls ir apmēram četri gadi, Kikusts stāsta, ka augstākais līmenis bijis 2011. gadā, kad līdzās latviešu mūzikai spēlējuši arī Bahu un ungāru dejas. Pēc pandēmijas gan līmenis esot stipri nokrities: "Tagad pamazām rāpjamies uz augšu. Mēs esam derīgi koporķestrī." Inčukalna Mūzikas un mākslas skolas direktore Daina Klints stāsta: "Pirms diviem gadiem sāku šeit strādāt, Vitāls ienāca kabinetā un teica: bet saproti, ka skola tika izveidota, lai būtu orķestris. Tajā brīdī es pat neaptvēru, ko viņš ar to grib tik dziļi teikt, bet tagad ir dzirdēts, kā Inčukalnā veidojusies tā vēsture.

Kikustam vispār ordenis ir jādod! Par to, kā viņš spēj to orķestri noturēt. Bērniem orķestris patīk, orķestrī viņš redz reālu pielietojumu, kā spēlēt kopā."

Kikusts pirms vairāk nekā 50 gadiem izdomāja arī, ka inčukalniešiem vajag savu dziesmu dienu. Un katru gadu tajā pulcējas izpildītāji no tuvākām un tālākām vietām. Kā viss notika un aizsākās, atceras Vitālis Kikusts: "1970. gadā, jauns puika būdams, staigādams ar makšķeri pa Gaujmalu, atradu vienu plašu laukumu un izdomāju, ka es te varētu sarīkot zaļumballes. Sākumā paaicināju divus korus, tad vilku visus savus paziņas uz Gaujmalu. Viņiem patika tā lieta, kā viņi teica – mazie Dziesmu svētki." Vēlāk vieta no Gaujmalas mainīta uz muižas parku, kurā paši uzbūvējuši mazu estrādi, pirms pieciem gadiem uzbūvēta jauna, daudz pamatīgāka estrāde. Arī Daina Klints pieredzējusi Dziesmu dienu, saka, ka sajūtas esot labas, ierodoties kori ar augstu kvalitāti.

Vitālis Kikusts ir cerīgs, ka šis viņa iekustinātais muzikālais akmens no Inčukalna ripos arī nākotnē.

Domas sadejošana

Vitāla Kikusta rosīgā darbošanās rāda, cik būtiski norises pagastā var ietekmēt viens cilvēks. Līdzīgi – ikviens dejotājs ir īpaši svarīgs deju kolektīvā, jo mēģinājumā un arī koncertā faktiski ir neaizstājams. Viens no viņiem – Līgatnes novada vidējās paaudzes tautas deju kolektīva "Zeperi" dalībnieks Vilnis Gabliks. Viņš sāka dejot tautas dejas jau pamatskolas laikā, dejojot augstskolā iepazinās ar savu sievu, un abi ar īsākiem vai garākiem pārtraukumiem dejo joprojām. Viņš sarunā atklāj, kas tik ļoti piesaista dejošanai: "Pirmkārt, tā lieta patīk, šķiet interesanta, otrs ir personīgie kontakti, kas veidojas ar pārējiem danču kolektīvā. Tā jau nav tikai dejošana vien, ir talkas, pārgājieni, velo braucieni, kopēja svinēšana, arī ārzemju braucieni. Tas ir dzīvesveids."

Dejot vidējās paaudzes kolektīvā ir citādāk nekā jauniešu, arī prasības pret deju aug: "Agrāk arī bija skaistas dejas ar slodzi ne pa jokam. Šobrīd, man liekas, tas veidojas tā, ka vidējā paaudze rodas tad, kad konkrētais cilvēks vairs netiek galā ar to jauniešu repertuāru, kas Latvijā ir topā. Tad ir jāpāriet uz vidējo paaudzi. Rezultātā, viņiem pārejot uz vidējo paaudzi, ir, pieņemsim, 30 gadu vecums. Man ir 60, protams, ka viņš var vairāk izdarīt nekā es, to mana, tā tas ir." Kamēr var, tikmēr dejo vidējā paaudzes kolektīvā: "Pēc tam jau ir vecākās paaudzes kolektīvi, kur to visu var turpināt mierīgāk." Vilnis Gabliks atceras, ka sakumā bijis grūti pieņemt, ka piedalās vidējās paaudzes kolektīvā: "Kad "Zeperus" nodibināja, biju pieņēmis, ka esmu tas vidējais, neesmu vairs jaunietis. Tagad man šitā jādomā par vecākiem kolektīviem. Vecīšu kolektīvam es vēl neesmu gatavs, galīgi nē. Bet dejošana dažkārt atgādina smagu nastu, ko grūti nest sev līdzi, bet žēl arī atstāt." Pirmie "riktīgie" Dziesmu svētki Vilnim Gablikam bijuši 1985. gadā, bet Līgatnes "Zeperu" sastāvā viņš ir no 2003. gada. Skatītājs Deju svētkos gandarījumu gūst, redzot rakstus, bet dejotāji tos neredz, viņu gandarījums ir kopā būšana, saka Vilnis Gabliks:

"Ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir kopējs vaļasprieks, domu gaita. Katrs mēs pārstāvam absolūti dažādas un pēc iespējas raibas profesijas, bet dejošana ir tā, kas to visu savieno kopā, līdz ar to arī domāšana un pasaules uztvere ir tuvāka, saprotamāka.

Kopā būšana un milzīgā enerģētika, kas cirkulē starp skatītājiem un dejotājiem."

Savstarpēja ķīmija

Īpašo enerģētiku, kas pārņem gan svētku dalībniekus, gan skatītājus, izjūt ikviens. Tas arī ir dzinulis kļūt par vienu no labākajiem, lai varētu piedalīties svētkos. Par šo iespēju cīnījās arī amatierteātri, un prominenta žūrija pavasarī atzina, ka "Gada izrāde 2022" ir Smiltenes novada Blomes strādnieku un inteliģences apvienības režisores Gitas Skadiņas iestudējums "Jūlijs" pēc Otto Jūlija Ciemiņa darba motīviem.

Blomes kultūras namā Latvijas Radio sagaida visi, kuri iestudējumā piedalās, proti, 22 cilvēki. Iepazīstamies ar Zigetu Vīķeli, Montu Sorokinu, Vitoldu Celmu, Daci Celmu, Mārtiņu Kalnu, Gunitu Greidāni, Selgu Ivulāni, Eduardu Punduru, Lolitu Plūmi, Māri Briedi, Guntru Dūlli, Raimondu Ūdrīti, Jāni Justu un Ilzi Nulli. Daži ir arī no Brantu pagasta teātra, jo iestudējums bijis tik vērienīgs, ka prasījis blakus pagastos esošo amatierteātru apvienošanos.

Izrāde vēstī par zvejnieku zēnu no Kurzemes jūrmalas, Užavas puses, Midziņciema, tas ir reālas personas atmiņu stāsts. "Īstenība tas ir par Latvijas izveidošanu," steidz papildināt kāds no dalībniekiem: "Zvejniekzēns redz, kas notiek, – nāk boļševiki, baltgvardi, vācieši, krievi, beigās tiek paziņots, ka nodibināta Latvijas Pagaidu valdība. Tiem zēniem un meitenēm, kas tur dzīvoja, kāds pieaugušais pasaka, ka kaut kas mainās, bet īstenībā viņu dzīve – nu tā, ejam jūrā un zvejojam. Vēl epizodes, kur zēns satiekas ar barona jaunkundzīti un ir bišķīt tāds konflikts [cits fonā sauc: šķiru cīņa], kas mums ar baltvāciešiem bijis, ko varbūt spilgtāk izspēlē."

"Otrā daļa parāda, ka mūsu idealizētā pasaule, kas bija tā sauktajā Ulmaņlaikā, bija tieši tāda pati kā šodien – kam bija nauda, tam bija vara, kam nebija, tas arī dzīvoja tā, kā varēja dzīvot," stāsta aktieri. Izrādē piedalās arī lelles. "Bērnus, kam ir 10 gadi, ir grūti kolektīvā iepludināt un režisorei bija ideja, ka tos varētu spēlēt lelles. Sākuma kā vienmēr [teicām]: nē, to mēs nemākam, tas nebūs, pēc kā tas izskatīsies? Beigās man liekas, tā bija tā odziņa," saka kolektīva dalībniece.

"Izrāde ļoti smagi nāca, tas stāsts ir grāmatas vērts, lai aprakstītu, kā tas viss notika. Bija tā, ka bija pandēmija starpā, aktieri mainījās, beigās dublierus likām. Pašiem prieks, ka rezultāts ir tāds, kāds viņš ir, ka cilvēkiem patīk," atceras aktieri. Pēc aktieru domām, izrāde izpelnījusies patikšanu, jo tā ir tuva patiesībai, reālai dzīvei, atšķirīga no citām skatuves noformējuma, dejas un mūzikas klātbūtne ziņā, kā arī "uz mums jau vien jautri skatīties" (atskan kolektīvi smiekli). Citi min, ka "pārsteiguma moments" bijis arī pats dramatizējums, ko pēc romāna motīviem, papildinot ar vēsturiskiem faktiem, radījusi režisore. Izrādes tapšanā palīdzējuši Reinis Rešetins un Valdis Lūriņš, ar kuru mēģinājumi ievilkušies pat līdz trijiem naktī. Tomēr aktieri uzsver, ka nav bijis viņu pašmērķis sasniegt Dziesmu svētkus, tas bijis liels pārsteigums, lai gan šī kolektīvam jau ir otrā dalība svētkos. Galvenā motivācijas darboties esot pats kolektīvs: "Mēs esam lielisks kolektīvs, mēs esam kā ģimene". Kāds cits papildina, ka:

"Mums nav strīdu, nav iebildumu vienam pret otru, mēs varam izālēties, pavilkt viens otru uz zoba, citreiz tā izsmejamies, nozirgojamies! To nevar ikdienā, to nevar mājās.

Teātrī mēs varam atbrīvoties, arī strādāt, piespiežam sevi mācīties, attīstāmies un ja vēl beigās labu novērtējamu dabūjam!… Laime, laime pilnībā," ar aizrautību stāsta aktieri, kuri pārstāv dažādas paaudzes. "Pateicoties teātrim, es beidzot varu atvērt muti un parunāt, un tā ir brīnišķīga pašizaugsme, ko es nevienā skolā nebūtu iemācījusies," atzīst dalībniece, kura mācās 12. klasē. Visi teju vienbalsīgi par galveno panākumu atslēgu min režisori Gitu Skadiņu: "Viņai piemīt talants saskatīt cilvēkus, piemeklēt katram tēlam aktieri, pastāvēt uz savu viedokli. Šo izrādi no sākuma daudzi noraidīja [..] bet viņa neatlaidīgi, trīs gadus ticēja savai idejai un beigās iznāca vēl labāk, nekā mēs sākumā varējām iztēloties."

Režisore Gita Skadiņa atklāj, kas viņu iedvesmojis radīt labāko amatierteātra izrādi Latvijā: "Vienmēr ir labi apvienot patīkamo ar lietderīgo. Tas ir jēgpilni, ja tu vakarā atnāc uz mēģinājumu un tev ir, ko domāt, vēsturi atcerēties, palasīt vēl kaut ko. [..] Mums ir savstarpēja ķīmija, tas, manuprāt, arī ir tas dzenulis, ka tu ej uz labu rezultātu. Kaut kādam egoismam, ambīcijām ir jābūt, lai sasniegtu kaut ko labu, un galu galā tā ir atbildība par kultūru vispār." 

KONTEKSTS:

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esošā valsts iestāde.