Latvijā nav arī izveidota strukturēta sadarbība starp institūcijām un nav vienotas stratēģijas, lai risinātu informācijas izplatīšanu citās valodās ārvalstu medijiem un svētkus, tēlaini izsakoties, padarītu par vienu no skaistajiem ziediem Latvijas valsts tēla vainagā.

Latvijā dzīvojot, liekas, ka esam unikāli un jauki un visa pasaule to zina. Atrodoties "ārpusē", aina ir cita – nezina gan. Nezina, ja to nepastāsta. Šķiet, kur nu vēl lielāku, skaistāku un īpašāku iemeslu vēstīt par mums pasaulei kā Dziesmu un deju svētku kontekstā! Diemžēl citur par to zina tikai salīdzinoši neliels procents. Vēl vairāk – tepat Eiropas valstīs, īpaši lauku apvidos, pat par Latviju kā tādu visai daudzi nav dzirdējuši, lai kā to negribētos atzīt.

Kur pazuda "Zeme, kas dzied"?

Šajos svētkos izskanēja diezgan daudz kritikas – gan par policejisko attieksmi pret dalībniekiem, liekot tiem justies bez vainas vainīgiem nezināmos nodarījumos, gan par nebūšanām ar ēdināšanu, gan citiem jautājumiem. Rīkotāji sola ņemt vērā ieteikumus un mācīties no kļūdām. Kā izdosies, varēsim vērtēt pēc pieciem gadiem.

Tomēr pār kritiku, nenoliedzami, prevalēja sajūsma. Šie svētki tiešām vizuāli bija visai iespaidīgi.

Turklāt, neraugoties uz katru reizi citādo pasniegšanas un "noformējuma" veidu, notikums jau pats par sevi ir unikāls pasaules mērogā.

Sākotnēji dziedāšanas svētki gan radušies vāciski runājošās zemēs, latvieši šo pasākumu pārņēma no baltvāciešiem, bet tieši Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šī tradīcija ne tikai saglabājās (atšķirībā no zemēm, kur tā radās), bet arī krāšņi uzplauka un plaukst joprojām.

Nožēlu gan raisa fakts, ka par unikālo pasākumu izskan tik maz informācijas uz ārpusi. Neatkarību Latvija atguva 1990. gadā. 2008. gadā Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tomēr ārvalstīs par mūsu grandiozāko pasākumu joprojām zina tikai niecīga daļa cilvēku, nav izstrādāta ne vienota stratēģija valsts līmenī, ne arī tiek veidota cieša sadarbība starp institūcijām. Tas cieši saistīts arī ar valsts tēlu un tā daudzajām kampaņām, kur valda bēdu leja.

Piemēram, sauklis "Zeme, kas dzied", izmantots vienā no vairāk nekā 20 valsts tēla kampaņām.

Atrodi to, nezin ko…

Protams, Latvijas popularizēšanas labā daudz dara diasporas latvieši, Latvijā dzīvojošie ārzemnieki, tūristi, kuri ir sajūsmā par mūsu Dievzemīti. Tomēr tās ir individuālas iniciatīvas.  

Gana daudz arīdzan bija personīgo ierakstu sociālajos tīklos. Ar tiem ar sajūsmu dalījās arī Latvijā esošie vēstnieki. Tā, piemēram, latviešus priecēja Šveices vēstnieka Latvijā Martēna Mišlē (Martin Michelet) ieraksts: "Absolūti žilbinošs izpildījums šovakar Rīgā. Latvijas novadi lielajā deju uzvedumā mirdz enerģijas, krāsu un grācijas pilni. Šis latviešu "Mūžīgais dzinējs" ir precīzāks nekā Šveices pulkstenis."

Britu publicists Mets Ridlijs (Matt Ridley) publicēja rakstu leģendārajā "The Spectator", kas ir vecākais joprojām izdotais nedēļas žurnāls pasaulē. Rakstā skarti arī Latvijas vēstures fakti. Tomēr jāpiebilst, ka arī šī bija privāta iniciatīva – pēc publicista rakstītā noprotams, ka biļetes uz diviem lielākajiem svētku koncertiem sagādājuši sievas latviešu radinieki, tas nozīmē, ka viņš nepiedalījās svētkos kā akreditētais žurnālists.

Svētku norises nedēļā, sērfojot interneta plašumos angļu, vācu, franču valodās, nevarēja teikt, ka informācijas ārvalstu resursos būtu maz. Tās nebija nemaz…

 Jā, angliski bija lasāma informācija no vietējiem resursiem. Taču diemžēl visa pasaule neseko Latvijas interneta medijiem, turklāt nav iespējams sameklēt kaut ko, ja nav zināms, ka kaut kas tāds vispār eksistē. Respektīvi, ieklabināt "Latvian song festival" var tikai cilvēks, kurš zina, ka Latvijā notiek Dziesmu svētki.

Pēdējā dienā un pēc svētkiem kaut kas kaut kur nedaudz pavīdēja, piemēram, 9. jūlijā parādījās ziņa Francijas radiostacijas "France Radio Internationale" lapā, 10. jūlijā bija sižets un ieraksts sociālajos tīklos parādījās Vācijas raidorganizācijas "Deutsche Welle" sadaļā "Music". Pirmo reizi ārpus Latvijas tika translēts noslēguma koncerts, tiesa, tepat Lietuvā. Savās lapās ar pasākumu dalījās lojālais un demokrātiskās vērtības aizstāvošais medijs "Настоящее время" jeb "Current Time", kas vēsta par notikumiem un cilvēkiem visur pasaulē, arī Baltijas valstīs.

Iespēja pārbaudīt gan ir tikai interneta resursus, var jau pieļaut, ka ārvalstu presē mudžēja rakstu raksti, televīzijā un radio – speciālie sižeti, vien tīmeklī no tā nekā nav, bet tas, protams, ir maz ticams.

Turklāt no Dziesmu un deju svētkiem 650 akreditētajiem žurnālistiem tikai 60 bijuši no ārvalstīm, un, visticamāk, liela daļa no tiem ir bijuši diasporas mediju pārstāvji vai arī latvieši, kas saistīti ar medijiem mītnes zemē, kā sižetā minētā Austrālijas latviete, māksliniece Brigita Ozoliņš, kas teicās veidot publikāciju akadēmiskajam interneta žurnālam "The Conversation".

Interesanti piebilst, ka, šķiet, visplašāk šoreiz Latvijas Dziesmu svētki izskanējuši nevis saistībā ar pašu notikumu, bet ar ko citu – ar kopkora dziedāto Ukrainas himnu. Ar to knaši dalījās daudzi ukraiņi, mediji, organizācijas un pat Ukrainas parlaments.

Pietrūkst naudas, stratēģijas un sadarbības 

Jau pirms vairākiem gadiem organizatori atklāti teica – svētkus neesot jēga reklamēt, jo citu valstu iedzīvotājiem ir niecīga iespēja tikt pie biļetēm. Šis gan liekas nedaudz absurds arguments – tādā gadījumā nav jēgas vēstīt ne par vienu pasākumu, jo skaidrs, ka visi nekad visur netiks… Turklāt jautājums nav par pasākuma reklamēšanu, bet pasaules sabiedrības informēšanu. Galu galā arī pašdarbība tādā līmenī kā pie mums ir reti kur, tāpat tradīciju uzturēšana un kopšana. Piemēram, Vācijā kordziedāšana, folklora, tautas dejas lielum lielā vairumā gadījumu ir margināla vecāka gadagājuma ļaužu aizraušanās, un vācieši ir sajūsmā par to, ka Latvijā dzied un dejo gan mazi ķipari, gan jaunieši, gan pusmūža un vecāki ļaudis, un visas paaudzes ar lepnumu velk tautastērpu.

Arī šoreiz tieši augstākminēto biļešu aspektu uzsver XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva: "Pamata auditorija ir lokālā auditorija. Biļetes ir ierobežotā apjomā. Līdz ar to nebūtu godprātīgi veidot īpašu kampaņu ārvalstu medijos. Pie mums daudz vērsušās arī tūrisma aģentūras, bet sadarbība neveidojas tieši jau minētā biļešu jautājuma dēļ."

Inga Vasiļjeva tomēr kā galveno šķērsli komunikācijai ar ārvalstu medijiem min nepietiekamās finanses un pēdējā brīdī iedalīto budžetu: "Šogad vispār bija bezprecedenta situācija – biļetes parādījās pārdošanā maijā, bet tikai martā tika apstiprināts budžets! Nākamgad gan Kultūras ministrija sola budžetu apstiprināt laicīgāk. Sadarbība ar ārvalstu medijiem jāuzsāk savlaicīgi. Mūsu birojs ir tik liels, cik ir, visu darījām pašu komandas spēkiem, esam vērsušies pie Austrijas, Vācijas, Lietuvas, Igaunijas medijiem."

Komunikācijas vadītāja arī teic, ka tiekot strādāts pie titriem videoierakstiem, kā arī dziesmu tekstu kopsavilkumam citās valodās.

Šobrīd šajā jomā kaut kas notiek, jau atkal pateicoties vien privātai aktivitātei – pēc Latviešu apvienības Francijā biedres Kristīnes Sniedzes iniciatīvas franču valodā tika atdzejoti dziesmu teksti no XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku koru lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" un noslēguma koncerta "Kopā augšup" programmu repertuāra. Iniciatīvu gan atbalstīja arī Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Šī iniciatīva īpaši apsveicama, jo, ja angliski vēl vismaz kaut kas atrodams kaut Latvijas resursos, tad ar citām valodām ir bēdīgi. Lai gan ne pasaulē, ne pat Eiropā nebūt ne visi runā angliski, turklāt, ja skatāmies tūrisma jomā, daudz vairāk tūristu ir, piemēram, no Vācijas, nevis no Lielbritānijas.

Inga Vasiļjeva arī teic, ka interesi izrādījuši daži mediji no Vācijas, Austrijas, Polijas, Lietuvas, Spānijas, Meksikas, un šobrīd tiekot gatavotas lielas publikācijas.

Savukārt Eiropas kultūras kanāls "Arte" gatavošot dokumentālo filmu. Tomēr viņa atzīst, ka problēma pastāv, un bez finansēm un attiecīgi darbiniekiem kā vēl vienu šķērsli atbilstošai sadarbībai ar lielajiem ārvalstu medijiem min stratēģijas un sadarbības trūkumu. Inga Vasiļjeva arīdzan piekrīt, ka jādarbojas ilgtermiņā, nevis kampaņveidīgi tieši pirms svētkiem: "Mums ir plāns attīstīt šo virzienu, "uzspiest" uz komunikāciju ar ārvalstīm. Būtu jāsadarbojas Latvijas Nacionālajam kultūras centram, Kultūras ministrijai, Ārlietu ministrijai, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūrai un tā tālāk. Ideālā variantā būtu jāstrādā pastāvīgi, nevis kampaņveidīgi. Esam jau šo to paši mēģinājuši darīt arī starplaikos. Potenciāls vēstījumam par svētkiem ir liels. Secinājumi mums ir, ceļakarte nākotnei ir. Mums jāveic milzīgs darbs, lai pasaule par mums uzzinātu. Ceram, ka tas būs komandas darbs."

Diasporas kustības #esiLV valsts tēla domnīcas pārstāve Laura Vabiščeviča-Naite, kas ikdienā dzīvo Edinburgā, pati rīko dažādus pasākumus un popularizē Latviju Skotijā, arī uzsver to, ka nepieciešama ilgtermiņa mārketinga stratēģija: "Varbūt sākumā var pastāstīt, ka vispār tādi svētki notiek, kur tie notiek, kas esam. Kad 2009. gadā atbraucu uz Edinburgu, tad man joprojām prasīja, vai esmu no Krievijas un vai mums ir televīzija un internets! Sākoties lētajiem lidojumiem un palielinoties pieejamībai, situācija gan informācijas jomā uzlabojās," smejoties atceras Laura.

"Visus, kam stāstu un rādu Dziesmu un deju svētkus, tas ārkārtīgi fascinē, tiek izrādīta liela interese. Ja Dziesmu svētku rīkotāji vēlas atvērtu komunikāciju, jādomā ilgtermiņā. Ne tikai saistībā ar biļešu pieejamību, bet par to, kā iedot cilvēkiem informāciju un noskaņu. Ne jau tikai lielajos koncertos ir tā sāls! Vienlaicīgi to var izmantot kā iespēju reklamēt Rīgu un Latviju kā tūrisma galamērķi, tā teikt – jā, svētki ir odziņa uz tortes, bet pagaršojiet taču arī pašu torti!"

Viņa ir optimistiski noskaņota un cer, ka Latvijai "beidzot sanāks".

Valsts tēla atbalsta grupas dalībniece, kustības #esiLV valsts tēla domnīcas vadītāja Ieva Jākobsone-Bellomi savukārt uzskata, ka par "Latvijas svētku reklāmu un mārketingu" jābūt vienai atbildīgai organizācijai, un par šādu organizāciju varētu kļūt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kuras pārziņā ir arī Latvijas valsts tēla stratēģijas veidošana: "LIAA veido valsts tēlu, un šai institūcijai būtu arī jākoordinē, lai pasaule uzzinātu par šo unikālo pasākumu. Par Igaunijas Skolu jaunatnes jauniešu dziesmu un deju svētkiem lasīju daudz. Par mūsējiem lielajiem – ļoti maz… Par to žēl."

LIAA Valsts tēla nodaļas vadītāja Zane Biteniece vēstīja, ka Dziesmu un deju svētki ir "ļoti īpašs notikums, kuru esam iecerējuši plaši atspoguļot Latvijas digitālajā vizītkartē www.latvia.eu, lai ikvienam būtu pieejama kvalitatīva informācija par svētkiem un šo tradīciju".

"Šobrīd kopā ar svētku organizatoriem un audiovizuālā satura veidotājiem apkopojam informāciju, lai to iekļautu mājaslapas saturā kā materiālu, ar kuru var dalīties ikviens, kurš vēlas popularizēt Dziesmu un deju svētkus kā vienu no Latvijas kultūras mantojuma elementiem," stāsta LIAA Valsts tēla nodaļas vadītāja.

Pagaidām gan par svētkiem lasāmas vien trīs nelielas rindkopas apakšsadaļā "Tradīcijas", turklāt tas neatrisina jau minēto jautājumu par to, kā atrast kaut ko, ja nezina, ko meklēt.

Informācija par Dziesmu un deju svētkiem esot tikusi iekļauta visos Latvijas tūrisma prezentācijas pasākumos ārvalstīs. Arī LIAA pārstāve uzsver, ka ārvalstīs vislielākā interese esot par svētku galveno koncertu apmeklējumu, tāpēc plašas sociālo tīklu vai cita veida kampaņas tieši svētku norises laikā šogad netika plānotas. "Svētku laikā lielāku uzsvaru likām uz ārvalstu vēstnieku un investoru uzrunāšanu, kurus aicinājām apmeklēt svētku pasākumus," teic Biteniece, piebilstot, ka svētki esot popularizēti Japānā.

Kā pozitīvu var uztvert ziņu, ka atsauce uz Dziesmu un deju svētkiem tikšot iekļauta Latvijas paviljonā izstādē EXPO 2025.

No medijiem gan tika minēta vien sadarbība ar portālu Latviesi.com, kur tiek publicētas ziņas latviešu valodā.

Vēstneši gatavi darboties, ja būs informācija

2. jūnijā oficiāli tika izsludināta arī valsts tēla vēstnešu programma, kuras veidošana uzsākta pērn. Tās ietvaros dažādās valstīs darbosies brīvprātīgie Latvijas vēstneši, nesot mūsu valsts vārdu pasaulē, savās mītnes zemēs. Zane Biteniece ziņo, ka šobrīd valsts tēla vēstnešu programmā ir 92 dalībnieki: "Kopienas mērķis ir veidot kustību, kuras dalībnieki ir informēti par aktualitātēm Latvijā un saņem regulāru informāciju, kas izmantojama, nesot Latvijas vārdu pasaulē. Visi programmā reģistrētie dalībnieki tiek pievienoti arī vēstkopai "Good news from Latvia", kurā regulāri saņem ziņas par Latvijas aktualitātēm ar kurām aicināti dalīties. Tostarp arī ziņas par Dziesmu un deju svētkiem. Pirmā īpaši valsts tēla vēstnešiem adresētā vēstkopa tika izsūtīta 14. jūlijā jau pēc svētkiem."

Jākobsone-Bellomi gan pauž cerību, ka vēstneši turpmāk saņems izsmeļošu un specializētu informāciju par dažādiem notikumiem, ar ko var dalīties savā mītnes zemē.

Ikmēneša infolapā esot tas, ko jebkurš var izlasīt internetā:

"Mēs taču arī šeit, ārvalstīs, lasām ziņu portālus, sekojam notikumiem, un nav vajadzības to dublēt!

Ceram uz specializētu informāciju, kas turklāt pielāgota valsts tēla kopējai stratēģijai un skatījumam, un varbūt norādēm, kā labāk to pasniegt mītnes zemēs."