Sadaļas Sadaļas

Neveidot valsts tēlu ar skatu uz savu nabu

Latvijas valsts vienoto ārējo tēlu nav iespējams radīt bez objektīva un daudzpusīga redzējuma no ārpuses. Taču tikai sešus gadus pēc tam, kad tika izveidota Latvijas ārējā tēla politikas koordinācijas padome, beidzot tās darbā var piedalīties arī lielāko latviešu diasporas organizāciju pārstāvji.

ĪSUMĀ:

Kāpēc gan agrāk padomes darbā oficiāli nav tikuši iesaistīti diasporas speciālisti, kuru rindās ir arī augsta ranga profesionāļi ar milzīgu pieredzi dažādās valstīs? “Diasporas organizāciju līdzdalība valsts politikas veidošanā ir gadu gaitā būtiski pieaugusi, un šis process turpinās,” tādu vispārīgu un izvairīgu atbildi LSM.lv saņēma uz jautājumu, kāpēc līdz šim tās ignorētas.

Diasporas organizācijas regulāri pašas piedāvā savu speciālistu palīdzību tēla izstrādē. Ir teiciens, ka dot un lūgties ir par daudz, tomēr šoreiz, jāsaka, noticis tieši tā…

Kustība “Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai” (#esiLV), kas apvieno latviešu uzņēmējus pasaulē, vēstulē lūdza Valsts prezidentu uzņemties Latvijas tēla virsvadību, sekmēt plašāku sabiedrības iesaisti un veidot diasporu iekļaujošu institucionālu platformu – domnīcu Latvijas vīzijas izstrādē.

Vēstule pārsūtīta Ārlietu ministrijai (ĀM), un pēc tam ārlietu ministrs Edgara Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”) aicināja divas lielākās diasporas organizācijas – Eiropas Latviešu apvienību (ELA) un Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA) – izvirzīt dalībai padomes sestajā sēdē šī gada oktobrī pa vienam pārstāvim.

Tā nu pirmo reizi kopš padomes dibināšanas 2014. gadā tajā piedalījās arī diasporas organizāciju pārstāves – PBLA valdes priekšsēde Kristīne Saulīte un ELA prezidija priekšsēdētāja Elīna Pinto.

Tagad ĀM skaidro, ka “diasporas pārstāvju iesaiste Padomes darbā pēc Ārlietu ministrijas domām veicinās plašāku sabiedrības iesaisti diskusijā par valsts tēla jautājumiem, kā arī sniegs praktisku ieguldījumu valsts tēla koordinācijas pilnveidošanā.”

ELA prezidija priekšsēdētāja Elīna Pinto

Tomēr pirms pašu iniciatīvas neviens ieinteresētību nav izrādījis. Elīna Pinto uzskata – tā ir neizmantota iespēja un pilsonisks zaudējums.

“Pirmkārt, gan diasporas organizācijas, gan kopienas jau ikdienā darbojas kā Latvijas tēla vēstneši, kas pavairo šo vēstījumu; otrkārt, tās  ir arī pirmajās līnijās, kad ir reputācijas krīzes jautājumi un kad (nereti bez jebkādiem argumentiem un speciālām diplomātiskām tēzēm) ir jāatspēko dažādi gan vairāk, gan mazāk pamatoti aizspriedumi un valsts reputācijas problēmjautājumi. Treškārt,

diaspora, dzīvojot ilgstoši savās mītnes zemēs, ir kā lakmusa papīra tests valsts tēla vēstījuma uztveramībai un arī konkurētspējai, satiekoties ar citu valstu tēliem,” norādīja Pinto.

Līdz šim oficiāla līmenī diasporas organizāciju pārstāvji ne reizi nav tikuši uzaicināti piedalīties Latvijas valsts tēla izstrādē, nav bijis pat informācijas par darbu pie tēla izstrādes.

“Tas ir plašāks jautājums par sabiedrības iesaisti valsts tēla veidošanā. Lai kaut kam mūsdienās noticētu, cilvēki vairs nepaļaujas tikai uz vēstījumiem, kas ir nākuši no viedokļu līderu elites. Cilvēks tic tikai tam, ko pats radījis, kur stāvējis klāt, ko var sataustīt un izjust. Un šajā jaunajā valsts vīzijas vai tēla ziņojuma koncepcijas izstrādē tika iesaistīti, kā mēs uzzinājām, 116 viedokļu līderi Latvijā (neviens no ārvalstīs dzīvojošiem!) no dažādām jomām, bet plašāka sabiedrības iesaiste, informēšana nenotika.

Sabiedrības iesaistīšana nereti ir minimāla, jo bieži vien negrib to neērto viedokli dzirdēt… Un tad ir ērtāk nejautāt,” uzskata Pinto.

“Tas varbūt arī atspoguļoja dziļāku problēmjautājumu vai trūkumu valsts tēla veidošanā, ka patīk veidot šo valsts tēlu ar skatienu uz savu nabu. Tā sakot – mēs tikai šeit uz vietas, mēs savējo lokā apspriežamies, kā mēs paši sevi saskatām. Bet sekmīga valsts tēla nosacījums ir tā uzturamība un unikalitāte, un konkurētspēja arī starptautiskā redzējumā. Tādēļ diaspora ir, manuprāt, pirmais dabiskais partneris, kas ar savējā skatu no malas var iedot to plašāko redzējumu, kā starptautiskajā perspektīvā atspoguļojas šī pašuztvere, cik mēs esam radoši, varoši, cik autentiski, uztverami, unikāli,” skaidroja Pinto.

Šprotes, kas dzimušas Latvijā?

ĀM nesniedz konkrētu atbildi uz jautājumu, kā tad padomei šajos sešos gados veicies ar valsts tēla veidošanu, vien uzskaita padomes kā koordinējošas institūcijas pienākumus un informē, ka sešu gadu laikā notikušas piecas sēdes.   (Iepriekšējo četru sēžu protokoli lasāmi šeit)  

Tikmēr ir bijusi dziedošā un magnētiskā Latvija, un nezin kas vēl. Kopumā realizētas jau vairāk nekā 20 kampaņas ar dažādiem uz valsts tēla reprezentēšanu pretendējošiem saukļiem. Daži no tiem bijuši labskanīgi un atbilstoši, citi – dīvaini un ar daudzām jautājuma zīmēm. Tā, piemēram, pirms dažiem mēnešiem parādījās   sauklis – Latvijas eksportētāju asociācija “The Red Jackets” lepni prezentēja saukli un logotipu “Born in Latvia” (“Dzimis Latvijā”).   

Asociācijas izpilddirektore Līva Stūrmane stāstīja, ka tā ir “esence no pirms tam notikušajām dažādu nozaru līderu diskusijām“, un bilda: "Jau septiņus gadus mēs esam domājuši, brieduši, sapņojuši, lolojuši ideju par šādu izcelsmes zīmi, ko eksportētāji varētu izmantot uz saviem produktiem vai pakalpojumiem, vai mājaslapām, vai vizītkartēm, vai piedaloties izstādēs. Kas būtu vienāda zīme, ko tiešām mūsu eksportētāji un iedzīvotāji var izmantot, tādējādi simbolizējot to, ka viņi nāk no Latvijas. Un, mūsuprāt, tā ir ļoti lieliska iespēja būt daļai no jaunā valsts tēla."

Diemžēl pilnīgi citu rezonansi šis logotips un sauklis rada, ja uz to paskatās ārpus Latvijas robežām.

Piemēram, Vācijas latviešu biedrību un organizāciju forumā Berlīnē tas raisīja ļoti dažādas reakcijas – sākot no smiekliem līdz neizpratnei un sašutumam gan par logotipa konstrukciju.

Elīna Pinto, kas arī piedalījās forumā, bilda, ka ir rakstītas vēstules ar jautājumiem (uz kuriem atbildes tā arī nav saņemtas), kā šis logotips būtu adaptējams citās zemēs; kā izskan šī pieeja valstīs, kur vēsturisku apsvērumu dēļ ir ļoti jūtīga tēma par to, kā kurš ir dzimis, kā arī etniskā klasificēšana; kā to uztvert, piemēram, tiem diasporas latviešiem, kuru ģimenēs neviens nav dzimis Latvijā, bet viņi  ir latvieši un piederīgi Latvijai vai ražo latviskus produktus; kāpēc asociatīvi dzemdniecības tēma un vēl sarkanā krāsā. Un, ja tas ir domāts arī kā eksporta zīmols, vai mēs tiešām jutīsimies ērti, ja liekam uz, piemēram, Latvijā ražotiem militārajiem droniem vai uz šprotu bundžām šādu zīmi?

Tie ir jautājumi, par kuriem praktiski domāts netiek. Tieši tāpēc ir būtiski nepieciešams skats no malas, jo, iespējams, Latvijā dzīvojošajiem specifiski jautājumi nemaz neienāk prātā.

Neizmantotais potenciāls

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Kaspars Rožkalns, kas arī darbojas padomē, teica, ka LIAA gan jau iepriekš esot piesaistījusi diasporas speciālistus, tiesa, kā individuālos konsultantus, ne organizāciju pārstāvjus.

“Mēs individuālā līmenī iesaistījām diasporas ekspertus gan investīciju darba grupā, gan eksporta darba grupā, jo tieši mūsu tautieši ārvalstīs var būt ļoti laba latiņa, lai mērītu, kas ir derīgs vai nav. Tās nebija organizācijas, bet indivīdi, pārsvarā profesionāļi, kas ārvalstīs darbojas eksporta, investīciju, tūrisma jomās. Tātad par diasporu nebija aizmirsts, bet organizāciju līmenī tas nenotika. Tādēļ padomei jaunajā formātā un ar nosacīti jauno virsuzdevumu ir skaidrs, ka

diasporas organizācijām ir jābūt klāt un jābūt kā tādam “validatoram”, kas var akceptēt vai noraidīt kaut kādas idejas un plānus, un tas arī notiek,” sprieda LIAA vadītājs.

“Jaunais formāts” ietver arī padomes sēdē apspriesto Latvijas Institūta (LI) un LIAA apvienošanu – šo iestāžu funkcijas ir radniecīgas. Tapis skaidrs, ka tēls ir jāvieno kopējs un vienots un ka ekonomika nav atdalāma no kultūras un otrādi.

Elīna Pinto uzskata, ka Latvijas Institūta darbs patiesībā ir par maz novērtēts un bijis neatbilstoši resursiem apveltīts. “Šo lomu varēja izvērst daudz plašāku. Ir daudz piemēru pasaulē, valstis, kas nopietni uztver savas reputācijas un tēla veidošanu, un veido instrumentus, piemēram, institūtus dažādās valstīs – ir Gētes institūts, Konfūcija institūts, Francijas Institūts, un tie nodarbojas ar savas valsts kopējā stāsta un ģeopolitiskā vēstījuma uzturēšanu, arī ekonomiskiem jautājumiem,” norādīja Pinto.

Tikmēr LIAA uzdoti pamatīgi mājasdarbi – jāizstrādā tehniskā specifikācija iepirkumam par tēla veidošanu, un tur Rožkalns sola arī neatkarīgi no padomes iesaistīt diasporas organizācijas, tostarp ELA, gan piesaistot izvērtēšanai, gan ar aicinājumu uzrunāt savus biedrus, kuri strādā starptautiskās reklāmas un mārketinga aģentūrās un varētu startēt iepirkumā, kas notiktu nākamā gada sākumā.

Valdības uzdevums gan bijis jau decembrī sākt kampaņas ieviešanas pasākumus, bet tas, kā atzīst Rožkalns, ir nereāli.  

Stratēģijas trūkums un sadrumstalotība

Elīna Pinto uzskata, ka lielākā problēma, kāpēc līdz šim īsti nav sanācis izveidot spēcīgu valsts tēlu, ir vienotas stratēģijas trūkums. “Valstu zīmolvedības teorijā sākotnēji ir jābūt stratēģiskajai vīzijai, kas ir sabiedrību un dažādu spēlētāju iekļaujošs process, kurā mēs definējam savas valsts virsuzdevumu, virzību un stāstu, kā mēs šo virzību vēlamies iedzīvināt. Un to  patiesībā nekur un nekad mēs neesam radījuši. Šī ir iespēja mums radīt stratēģisko vīziju, iesaistoties gan prezidentam, gan sabiedrībai, gan dažādiem nozaru pārstāvjiem, un tikai tad, kad ir stratēģija, var izstrādāt konkrētus rīcības plānus, ko un kur (Latvijā un ārvalstīs) darīt, lai to iedzīvinātu.

Un tikai pēc tam rada logo, kampaņas, brošūras; tas ir tikai viens no pēdējiem soļiem,” skaidroja Pinto.

“Bet mums ir bijušas neskaitāmas kampaņas, un cilvēkiem ir grūti izprast, arī man kā diasporas pārstāvei ir grūti izprast, vai man šajā brīdī ir jārunā par Latviju kā šo līknes apsteidzēju, vai man ir jārunā par to, ka tagad mēs visi esam “dzimuši Latvijā” – gan šprotes, gan droni, gan es; vai man ir jārunā joprojām par “zemi, kas dzied”, vai arī tagad jau par “jaunrades lielvalsti”. Nav apakšā šī stāsta, vienotās izpratnes, kas mēs esam, kas mēs būsim; cilvēki apmaldās dažādajos logotipos un saukļos. Tāpat apmaldīsies  arī investors, tāpat apmaldīsies arī tūrists, jo, ja viņš tagad jau nespēj mūs atšķirt, tad, aplīmējot mūs ar dažādām afišām, tas nekļūs atpazīstamāk,” uzsvēra Pinto.   

Arī Kaspars Rožkalns atzīst, ka sadrumstalotība ir liela: “Ir bijuši dažādi zīmoli, investētas lielas summas… Ja nāks kāda radošā ideja, kas apvienos tos visus un spēs sakarīgi izstāstīt, tad varēsim definēt, kas ir valsts tēlu.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Kaspars Rožkalns.

Līdz šim tās bijušas atsevišķas kampaņas. Tā ir tā bēda, ko beidzot ceram novērst ar šo vienoto pieeju.”

Runājot par sabiedrības skepsi, direktors nopūšas un piekrīt: “Jā, tas tā ir… Es skatos uz kritiku un saprotu to rūgto iepriekšējo pieredzi, ka ir jau daudzas reizes tas darīts, bet…  Ir saskaitītas 24 dažādas kampaņas,  īstenībā ir laikam pat vairāk. Šis mēģinājums tomēr atšķiras no visiem iepriekšējiem  ar divām lietām: pirmais, ka mēs pieejam sistēmiski, soli pa solim, un otrais, tas būtiskākais, ka mēs nebaidāmies iesaistīt dažādus partnerus un dažādas intereses, jo mēs nevirzām konkrēti kaut kādas savas ambīcijas, bet ļaujam visiem apsēsties pie galda un izrunāt problēmas, jo mēs jau zinām, ka mēs nonāksim pie kopsaucēja.”

Pašreizējais LIAA direktors amatā ir vien nepilnu gadu un nevar atbildēt par iepriekšējo gadu darbiem.

Spēks ir partnerībā

Tikmēr padomes sēdē tās dalībnieki tika iepazīstināti arī ar Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu “Par vienota valsts tēla izstrādi”. Rūpīgi izvērtējot ziņojumu, diasporas organizāciju pārstāvji atzīst, ka tas ir pozitīvs solis vienota valsts tēla izstrādes virzienā, bet tam ir atsevišķi pīlāri, kuru trūkst.

“Šobrīd viss tiek orientēts uz ekonomisko izrāvienu, valsts vienotais tēls zināmā mērā tiek pakārtots ekonomiskām interesēm. Iztrūkst valsts virzības vīzijas, tas ir – ne vien tas, kas mēs esam šobrīd, bet kas mēs vēlamies būt un kādai vērtību kopienai un ģeopolitiskajai telpai mēs vēlamies piederēt. Jo pat investīciju lēmumos nākotnes perspektīva ir svarīga investoru paļāvībai un ilgtspējai,” norādīja Pinto.

“Šobrīd, īpaši Eiropā, pēc klasiskajiem nodokļu un vides faktoriem mēs esam diezgan līdzīgi, tad šī unikalitāte un pievienotā vērtība, ko cilvēks meklē, pieņemot lēmumu, kur ieguldīt naudu, vai kur dzīvot vai ceļot, ir dzīves kvalitāte, labesība. [..] Līdz ar to pat šo ekonomisko izrāvienu mēs nevaram ticami virzīt uz priekšu, ja mēs nedomājam arī par pārējiem aspektiem,” analizē ELA prezidija priekšsēde.

Tika uzsvērta arī neizmantotā iespēja Latvijai sevi pozicionēt Baltijas stāsta ietvaros, jo daudziem – īpaši attāliem reģioniem – Latvija, Lietuva, Igaunija katra par sevi ir pārāk sīkas un anonīmas vienības, ja ir runa par investīciju un tūristu piesaisti.

Veidojot kopīgu Baltijas kā radošuma pudura koncepciju, viena otru papildinot un stiprinot, visas trīs valstis var iegūt jaudu mērogos. Pinto novērojusi, ka jaunā starptautisko attiecību paradigma ir – spēks nav pārākumā, bet partnerībā, kur katrs var pienest savu unikalitāti kopējam stāstam, veidojot to daudz konkurētspējīgāku.

Atrast unikālu pieeju

“Radošuma puduris” nav pieminēts nejauši – atbilstoši esošajai koncepcijai, Latvija tiks pozicionēta kā “jaunrades lielvalsts”. Tiesa, tā nebūt nav oriģināla koncepcija.

“Mēs ar “#esiLV” atradām vismaz trīs citas valstis, kuras pēdējā gada laikā ir nākušas klajā ar radošumā balstīta valsts tēla stāstu. Tur ir Īrija, kas jau otro gadu realizē projektu “Creative Ireland” (“Radošā Īrija”) un pozicionē radošumu kā ceļu uz labesību, uz cilvēku iesaisti savas valsts attīstības stāsta veidošanā. Ir arī Lietuva, kas nupat nāk klajā ar savu kampaņu par Lietuvu kā koprades telpu. Arī, piemēram, Grieķija, kura kā vadmotīvu savas valsts izvešanai no desmit gadus ilgušās ekonomiskās krīzes un masveida emigrācijas ir izvēlējusies arī šo radošuma pamatmotīvu, apvienojot senās demokrātijas tradīcijas ar jaunajām tehnoloģijām, un turklāt iecēlusi arī grieķu diasporas pārstāvi kā galveno radošuma amatpersonu, kas uzņēmusies virsvadību par šī tēla iznešanu un iedzīvināšanu arī pašā Grieķijā,” uzskaitīja Elīna Pinto.

LIAA direktors Kaspars Rožkalns gan uzsvēra, ka šo valstu pozicionējums atšķiroties un neesot tik izteikts un spēcīgs, kā “mēs esam iedomājušies, kā mums būs”.

Padome lūkojot, kā sevi prezentē citas valstis, bet līdzīgas idejas vai sevis prezentēšana neesot šķērslis. “Ja mēs esam definējuši šīs vērtības, kur mēs saprotam, ka mēs absolūti tādi esam, tad nevajag speciāli izgudrot kaut ko diametrāli pretēju un nebijušu. Ja, piemēram, lietuvieši teic, ka viņi ir zināmā mērā līdzīgi, mēs nevaram no tā distancēties. Par pasniegšanas veidu – tas ir cits jautājums, te mēs gaidām radošas idejas,” atzina Rožkalns.

Radošuma robežas jāpaplašina

Radošumam gan ir daudz formu un izpausmju, un pienācis laiks paplašināt robežas tālāk par mums pierasto dziedāšanu un dejošanu. “Zem paša zīmola “latvieši” slēpjas ļoti liela dažādība, pat ja mēs dziedam korī, mēs esam zinātnieki, nozaru speciālisti, sportisti, dažādu jomu profesionāļi, kuriem ir arī racionāls pienesums mūsdienīgajai latvietībai.

Mēs šo mūsdienīgo latvietību nevaram vairs definēt kā vienošanos dziesmā un dejā,” pauda Elīna Pinto.

Pozitīvam un saturīgam valsts tēlam un tūristu un investoru piesaistei nepietiek tikai pateikt, ka “mums ir zaļi meži” vai “mūsu bērni dejo”. Būtiskākais ir saukļus, kas bijuši patiešām magnētiski, visādā ziņā vilinoši, piepildīt ar saturu.

Tieši tas, pēc Elīnas Pinto domām, ir licis līdz šim šiem skaistajiem saukļiem izčākstēt – ka cilvēki ne Latvijā, ne diasporā, kas varētu šo vēstījumu pavairot, līdz galam tam nenotic.

Eiropas Latviešu apvienības prezidija locekle Elīna Pinto

 “Ja mēs, teiksim, runājam, ka Latvija ir jaunrades lielvalsts, tas liek uzdot jautājumu – ko mēs ar to domājam? Kāds ir zinātnes finansējums Latvijā? Kāda ir digitālā pratība mūsu sabiedrībā? Kā tiek aizsargāti radošo profesiju pārstāvji? Vai mums ir ieviesta viedās pilsētas ekonomikas aprite? Vai ir kāds reāls lielums,  kas raksturotu jaunradi tās mūsdienīgajās izpausmēs? Ir jautājumi, atbildes šajā ziņojumā es vēl neredzu. Ir arī skaisti sevi pasludināt par lielvalsti, bet šis jēdziens ietver sevī arī starptautisku atvērtību, drošu vidi, toleranci, atvērtību jaunajam un dažādajam. Un tie, manuprāt, ir ļoti svarīgi mājasdarbi, kas jārisina ne tikai ar brošūrām un videorullīšiem, bet, pirmkārt jau, ar praktiskiem lēmumiem uz vietas Latvijā. Lai katrs cilvēks Latvijā un pēc tam arī diasporā jūt, ka tā nav tikai čaula,” sprieda Pinto.

Individuālie sasniegumi kā kopējā stāsta pamats

Nav arī noslēpums, ka līdz šim īsto, ne saukļos ietverto Latvijas tēlu radījuši indivīdi vai kolektīvi ar savu talantu un jaudu un nereti pat par spīti tam, kāda ir bijusi situācija Latvijā.

Bet stāstu var padarīt par autentisku tikai tad, ja individuālie sasniegumi tiek balstīti ar konkrētiem, praktiskiem lēmumiem, kas šo stāstu ļauj izdzīvot pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. 

“Nesen ieraudzīju ziņās, ka Nīderlandē dzīvo latviete, kura  izveidojusi datu nesēju atdzesēšanas tehnoloģiju, kas ir nominēta prestižai Nīderlandes inovāciju balvai. Austrālijā dzīvojoša vides zinātniece ir iekļauta Eiropas padomdevēju grupā par zaļās un digitālās ekonomikas nākotni Eiropas Savienībā. Tie ir spilgti, augsti kvalificēti Latvijas cilvēki pasaulē, kuriem ir ko dot atpakaļ Latvijai arī savā inovāciju nozarē, tehnoloģiju, dažādu jomu attīstībai, ja tik pretī ir dzirdīgas ausis. Tāpēc es ļoti mērķtiecīgi esmu atbalstījusi jaunās kustības “#esiLV” veidošanos, kur ir apvienojušies dažādu nozaru profesionāļi, diasporas uzņēmēji, arī diasporas uzņēmēju klubi, piemēram, “Biznesa bites” no Vācijas, Dienvidzviedrijas uzņēmēju klubs, Lielbritānijas latviešu uzņēmēju tīkls un citi. Un tagad tiek veidotas darba grupas, kurās radīs konkrētas iniciatīvas, kuras var dot vai nu konkrētas ārvalstīs iegūtas zināšanas attiecīgajai nozarei Latvijā, vai arī veidot partnerības projektus ar Latvijas reģionu uzņēmējiem, lai arī palīdzētu viņiem eksportēt ārpus Latvijas. Tas viss iederas kopējā stāstā.

Bet ir svarīgi, lai tas viss savītos tādā vienotā, stiprā Lielvārdes jostā. Ja mēs zinām, kāda ir mūsu katra pavediena loma lielajā rakstā, tad tie viens otru stiprina, nevis paliek vien izpluinīti gali, kur nav ne jēgas, ne jaudas kopumā,” skaidroja Pinto.

Elīna Pinto minēja arī piemēru, kā valsts var sevi prezentēt un likt ieraudzīt pavisam negaidītās jomās, galvenais – pamanīt izdevību. Piemēram, Luksemburga ir viena no kosmosa industrijas lielvalstīm Eiropā.

Luksemburga nolēma pievērsties kosmosam, jo valstī bija reģistrēts viens no pasaulē lielākajiem satelītu uzņēmumiem, un, lai dotu iespējas šim viņu “vienradzim” lidot kosmosā, iegūt vēl lielāku starptautiskā tirgus daļu, valsts mērķtiecīgi nolēma veidot kosmosa industrijas tiesisko regulējumu, tā ir pirmā valsts Eiropā, kas pieņēmusi likumu par derīgo izrakteņu iegūšanu kosmosā, uz asteroīdiem, tika izveidota augstākās izglītības programmu Luksemburgas Universitātē tieši kosmosa rīcībpolitikā un industrijā –  nekur citur Eiropā šādu studiju iespēju nav.

Šādā veidā viņi piesaistīja pasaules talantus, viņi  piesaistīja investorus, un arī viņu ārpolitika un nodokļu politika tika pielāgota tam tikai tāpēc, ka viņiem bija šis vienradzis, lai izveidotu veselu ekosistēmu ap to, un tas kļūst konkurētspējīgs visā pasaulē, stāstīja Pinto.

Praktiski testi ārvalstīs

Diasporas organizācijas nāca klajā ne tikai ar analītisku kritiku par trūkumiem esošajā informatīvajā ziņojumā, bet arī ar pavisam konkrētiem priekšlikumiem palīdzībai un sadarbībai.

Viens no tiem –  veidot tādas kā fokusa grupas diasporā un simpātiju diasporā (latviešu cittautu draugi, paziņas, kolēģi) un ar šīm fokusa grupām testēt un pilnveidot tēla uztveramību, unikalitāti un arī konkurētspēju konkrētās mērķa valstīs vai reģionos.

Kaspars Rožkalns uzsvēra, ka šajā posmā, kas gan būtu jau nākamais solis pēc komunikāciju plāna iepirkuma, ir vitāli svarīga ārvalstnieku iesaiste: “Komunikāciju plānam jābūt globāla līmeņa plānam, kā vērtības stāstīt Latvijā latviešiem, lai pēc iespējas vairāk mēs paši noticētu un būtu vēstneši šim valsts tēlam, un kā, protams, šīs vērtības komunicēt uz ārpusi, lai sasniegtu ne tikai LIAA, bet valsts stratēģiskos mērķus.  Mēs mēģināsim arī iepirkuma konkursa komisijā ietvert kādu ar pasaules pieredzi.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Kaspars Rožkalns.

Jo mēs vairāk iesaistīsim šos dažādos spēlētājus, jo process būs caurspīdīgāks un atklātāks, jo varbūt grūtākā ceļā, bet mēs nonāksim pie rezultāta, kam visi tic.”

Angļu valoda nav vienīgā

Nākamajā fāzē, kad tiks veidotas kampaņas, uznirs arī citi interesanti jautājumi, piemēram, kuras valstis vai reģionus Latvijas izvēlēsies kā prioritārās mērķvalstis, kāda veida investīcijas un kāda veida tūristus Latvija vēlas un – vai var atļauties būt izvēlīga. Arī valodu jautājums ir būtisks.

Vācijas latviešu forumā tika aktualizēts valodu jautājums – šobrīd lielākā tiesa prezentācijas materiālu ir angļu valodā, lai gan no Lielbritānijas vai, piemēram, ASV ne tuvu nav lielākais tūristu pieplūdums. Pirmajās vietās turas kaimiņvalstis (izņemot Baltkrieviju), Polija, Vācija, Skandināvijas valstis.   

“Mēs nez kāpēc esam izvēlējušies angļu valodu, varbūt vienkārši tāpēc, ka paši to vairāk pārzinām, bet bez izpratnes, cik ārkārtīgi būtiska ir informācijas pieejamība, piemēram, vācu vai franču valodā. [..]

Ja mēs vēlamies cieņu un godu pret mūsu kultūru un vēsturi, tad gan investori, gan tūristi ārkārtīgi novērtēs līdzvērtīgu attieksmi pret viņu saknēm. Tas būs arī, jā, interesants uzdevums,” sprieda Pinto.

Kaspars Rožkalns savukārt piebilda, ka vismaz materiāli investīciju piesaistes jomā būs pārsvarā angliski, jo “pamata investoru daļa tomēr runā angliski un ir pieraduši strādāt ar materiāliem angļu valodā.”

Attiecībā uz tūrisma jomu Rožkalns sola, ka situācija mainīsies un “valodas būs plašākas”.

Valsts reputācijas jautājums

Jautājums, kas saistībā ar valsts vienoto tēlu tiek cilāts retāk, bet nav mazsvarīgs, ir valsts reputācijas menedžments. ELA prezidija priekšsēde, kas tagad mīt Berlīnē, bet vēl salīdzinoši nesen dzīvoja Luksemburgā, atceras, kā bijis “būt par Luksemburgas latvieti” tajā dienā, kad parādījās ziņas par “ABLV Bank” un Latvijas Bankas toreizējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča lietu.

Luksemburga ir viens no Eiropas finanšu centriem, turklāt tur nav Latvijas vēstniecības, līdz ar to visi vietējie mediji metušies meklēt latviešu biedrību vadītājus vai organizāciju pārstāvjus, lai saņemtu skaidrojumus, kas notiek Latvijā šajā jomā.

“Šādās situācijās mēs kā diasporas pārstāvji esam atstāti pilnīgi vieni, un tajā brīdī es nevaru paņemt no galda bukletu un sākt citēt, ka “Latvijas ir zeme, kas dzied”, atbildot uz jautājumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu; uz jautājumu par korupciju valsts pārvaldē es nevaru atteikt, ka Inese Galante ir visā pasaulē slavena operdziedātāja. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi, ja mēs gribam šo jauno stāstu, vēstījumu iznest, domāt arī par krīzes komunikāciju,” norādīja Pinto.

“Lielākoties no valdības puses diezgan operatīvi tiek sagatavotas tādas kā vadlīnijas publiskiem komentāriem par sarežģītām situācijām, un tās valsts augstākajām amatpersonām ir pieejamas. Es domāju, ka Ārlietu ministrija varētu proaktīvāk izstrādāt tās arī vienkāršākā, pieejamā valodā un ar šādu vienkāršotu vadlīniju tekstu caur vēstniecībām dalīties arī ar diasporas organizācijām. Protams, piespiest nevienu pavairot oficiālo valsts nostāju arī nevar, bet vismaz ir pieejams šis skaidrojums un kaut kādas atslēgas frāzes, kā šo informāciju korekti pasniegt tālāk,” pieļāva Pinto.

Laiks dialogam

Paredzēts, ka diasporas organizāciju pārstāvji piedalīsies arī visās turpmākajās Latvijas ārējā tēla politikas koordinācijas padomes sēdēs, kas, pēc Rožkalna teiktā, nu plānotas apmēram sešas reizes gadā. Savukārt Ārlietu ministrija sasparojusies un šobrīd tiek virzīti grozījumi Ministru kabineta noteikumos  par padomes nolikumu, lai diasporas lielāko organizāciju pārstāvji likumiski varētu tikt uzņemti padomes sastāvā. ĀM preses sekretārs Jānis Beķeris informēja, ka tas notikšot tuvākajā laikā.

Savukārt ELA pārstāve Elīna Pinto pauda cerību, ka diasporas organizācijas spēs ienest veselīgu skatu no malas un risinājumi radīsies diskusijās un viedokļu dažādībā.

 “Es domāju, ka būs ļoti liels izaicinājums, darbojoties šajā padomē, atrast pareizo līdzsvaru starp veselīgu kritiku un proaktīvu pienesuma došanu, jo šobrīd tas vilciens ir ļoti straujā tempā jau aizgājis no stacijas. Ja mums būtu dota iespēja iesaistīties agrāk, es domāju, mēs būtu pienesuši atsevišķus aspektus, kādu šobrīd tur trūkst, arī par šo starptautisko diferencēšanu, par to, ka trūkst valsts virzības vīzijas dokumentu.

Tomēr centīsimies tagadējā padomē ienest mazliet arī ārpasaules elpu, bet ne tā, lai caurvējš rastos, citādi, kas zina, to logu atkal aiztaisīs!

Veselīga pilsoniskuma pazīme ir atļauties arī kritizēt, ir svarīgi, lai ir brīvība iekļaut katram savu redzējumu kopējā stāstā, un ir svarīga veselīga pašapziņa, lai skatu no malas neuztvertu kā nosodījumu, bet kā aicinājumu uz sarunu un uz iešanu kopā tālāk kopsolī. Mans uzsaukums ir, ka Latvija nav tikai ticība, bet arī rīcība, un mums visiem ir iespēja šo rīcību pielikt klāt un savākt visas mazās rīcībiņas kopā, savijot stiprā, skaistā jostā un radot stipru, dabisku, vienotu, aizraujošu stāstu,” rezumēja Pinto.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt