Latvijas Radio 3 cikla "Sidraba birzs" jaunākajā stāstā:
- Dziesmu svētku gājiena organizēšanas aizkulises un sveikšanas plāni.
- Amatierteātru mantojums un tā sumināšana Dziesmu svētkos.
- Deja režisores un aktiermeistarības profesores Māras Ķimeles dzīvē.
- Pārsteidzošs sākums un kolosālas beigas – Dziesmu svētku gaita.
Viens no visvairāk gaidītajiem Dziesmu svētku notikumiem ir svētku gājiens. Par to, kāda būs tā norise jubilejas reizē, kādi interesanti skaitļi un fakti ap to vijas un kāpēc gājienu varam salīdzināt ar perfektu rāvējslēdzēju, stāsta gājiena mākslinieciskais vadītājs Reinis Druvietis. Savukārt par to, kas svētku nedēļā plānots amatierteātriem, vēsta Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperte Dace Vilne.
Savā Dziesmu svētku stāstā šoreiz dalās režisore Māra Ķimele, kura svētkus savulaik izbaudījusi kā Tautas deju ansambļa "Gatve" dalībniece, bet krietni vēlāk bijusi režisore diviem deju lieluzvedumiem, savukārt tradicionālajā reportāžā paviesojamies pie jauktā kora "Maska" un tā vadītāja Jāņa Ozola: koris cītīgi gatavojas ne tikai koru kariem, bet arī svētku atklāšanas koncertam, kas, tāpat kā sadziedāšanās nakts pēc noslēguma koncerta, dalībniekiem izveidojies par kopīgu mirkli, kurā pašiem ir iespēja svinēt svētkus.
Gājiens kā rāvējslēdzējs
Dziesmusvētku mājaslapā par svētku gājienu rakstīts šādi: "Kā krāšņa upe tas vijas par galveno Rīgas ielu, aizsākoties pie Brīvības pieminekļa un noslēdzoties pie Dailes teātra. Tautas tērpu krāšņums, gaviles, satikšanās prieks un Dziesmu svētku svinēšana."
Svētku organizatori rūpējas ne tikai par to, kādā secībā un cikos dosies katrs kolektīvs, bet pat to, kādā ātrumā tiks uzturēts gājiena temps! Vairāk – sarunā ar gājiena māksliniecisko vadītāju un producentu Reini Druvieti.
Reinis Druvietis: Ir vēl divas īpašas nianses: pirmā no tām – ikkatrs novads nesīs savu īpašo kultūrzīmi. Otrā – Brīvības ielas sadalījums. Ja citās reizēs bijuši dažāda veida uzsaukuma punkti, tad šajā gadījumā
Rīgas domes Satiksmes departaments mums devis iespēju izmantot arī pusi no Brīvības ielu šķērsojošajām ielām, un katrā kvartālā būs izvietots podests, uz kuru aicinātas konkrēto novadu pārstāvošās un svētkiem nominētās dižģimenes.
Vidzemes novads Dziesmu svētku 150. gadskārtā mūs sveiks uz Tērbatas un Brīvības ielas krustojuma, kur mūs suminās astoņas dižģimenes no Vidzemes, sveicot un rādot savu enerģiju un emocijas. Elizabetes ielā savā izloksnē svētkus suminās Kurzeme. Zemgale un Sēlija būs nedaudz mazākas, tās būs uz Dzirnavu ielas podesta, Latgales novads būs uz Blaumaņa ielas podesta – zinot latgaļus, domāju, ka tā būs ļoti garšīga un interesanta sveikšana.
Fantastiskus cilvēkus nominējuši diasporas pārstāvji – būs pati Lolita Ritmane!
Stabu ielā būs Rīgas sveiciens, un Rīga kā namamāte veido nedaudz savādāku programmu šim sveicienam. Gājiena noslēgums būs pie Dailes teātra, nogriežoties pa kreisi uz Bruņinieku ielas, kur būs virsdiriģentu un virsvadītāju sveicēju tribīne, kurā arī attiecīgi būs Līgo, deju un šī gada Dziesmu svētku karogi, kas sagaidīs gājiena dalībniekus – būs arī pūtēji, kas piedos papildus svinīgumu un emocijas. Tur arī gājiens noslēgsies.
Paula Jaunslaviete: Divus gadus pati esmu gājusi Dziesmu svētku gājienā ar saviem kolektīviem – tā enerģija un kopā būšana, tas, ka tu ej ar savu kolektīvu, tas lepnums, ka pirms un aiz tevis iet kolektīvi, ka skatītāji stāv gar malām un tev uzgavilē – tā enerģija un sajūta ir tik ļoti pacilājoša… Gājiens ir ļoti nozīmīgs gan kolektīviem, gan Rīgai un visai Latvijai kopā kā īpaša Dziesmu svētku tradīcija.
Reinis Druvietis: Tieši tā! Turklāt vēl daži interesanti fakti:
kopējais gājiena garums būs pusotrs kilometrs, vidēji tas ilgs 24 minūtes, aptuvenais soļošanas ātrums – 3,6 kilometri stundā. Tas ir ļoti ērts iešanas temps. Parādes sākumā ies pa pieciem cilvēkiem rindā, visi kolektīvi tradicionāli kārtosies pa sešiem dalībniekiem rindā, un tas būs interesanti, kā viņi visi Vecrīgā kārtosies.
Jo kopumā būs divi ceļi – Kaļķu ceļš un Vaļņu ceļš. Kamēr viens ceļš ies, tikmēr otrs kārtosies, un tad, kad tas būs sakārtojies, kārtosies otrs. Dalībniekiem stājoties, starp rindām būs viens metrs, bet jau aktīvi ejot, tie būs divi soļi starp rindām, pieci metri starp kolektīviem un desmit metri starp novadiem… Tad nu no mūsu puses vēlējums – visiem precīzi laikā ierasties, jo izskatās, ka mēs kā rāvējslēdzējs iesim precīzi laikā!
Teātris spēlēts jau 1895. gada svētkos
Dziesmu svētkos iespēja sevi izrādīt būs arī Latvijas amatierteātriem: 3. un 5. jūlijā izrādes notiks Vērmanes dārzā un Esplanādē, bet 6. un 7. jūlijā tiem būs iespēja kāpt arī uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuvēm. Amatierteātru trupas sabrauks no Liepājas, Talsiem, Jūrmalas, Dobeles, Jelgavas, Smiltenes un citām Latvijas pilsētām, lai svētku apmeklētājiem spēlētu 30 dažādas latviešu autoru lugas. Būs gan klasika – Raiņa "Pūt vējiņi!", Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", gan citas izrādes. Par to, kas amatierteātriem plānots svētku nedēļā, vairāk stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra amatiertetāru mākslas eksperte Dace Vilne.
Dace Vilne: Lai gan Dziesmu svētku kontekstā teātri ir vairāk pakārtota nozare, tomēr, paskatoties vēsturē, ienāca prātā, ka tiem tomēr varētu atvēlēt vietu arī Dziesmu svētkos, jo
jau 1895. gadā, IV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, kas notika Jelgavā, piedalījās dažādu biedrību teātra kolektīvi. Bija arī lugu konkurss – kā mēs šodien teiktu, oriģināldramaturģijas konkurss jeb skate, un labākās lugas tika iestudētas biedrību teātros, jo toreiz vēl profesionālu teātru nebija.
Izrādes tika rādītas Jelgavas Latviešu biedrībā, arī Vācu un Krievu biedrību zālēs. Tā bija jauno lugu sacensība, un tās lugas, kuras bija ieguvušas pirmās un otrās godalgas, tika izrādītas IV Dziesmu svētkos. Gatavojot 2013. gada Dziesmu svētku programmu , man ienāca prātā, ka mēs taču arī varētu savās ikgadējās izrāžu skatēs nolūkot labākos kolektīvus, kuri spēlē skates finālā, un šie kolektīvi pēcāk varētu parādīties kādā no Rīgas teātriem. Finālā, protams, tiek spēlētas dažādu autoru lugas, bet no tiem mēs atlasītu tieši latviešu dramaturģiju. Tā tas arī 2013. gada svētkos notika, tā tas bija arī 2018. gada svētkos, un tā tas būs arī šogad.
2013. un 2018. gadā spēlējām Dailes teātra Mazajā zālē un Kamerzālē, bet šogad pirmoreiz spēlēsim Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Tur ir ļoti laba skatuve, pietiekoši laba zāle pēc izmēra, ko var apdzīvot arī amatierteātri. Būs izrādes Mazajā zālē un Eksperimentālajā zālē: tās abas gan ir ļoti mazas, ar ļoti mazu skatītāju ietilpību. (..)
Paula Jaunslaviete: Cik un vai svarīgi amatierteātriem būt daļai no Dziesmu svētku kopienas?
Gana svarīgi. Ja tie uztverami par visas tautas mākslas svētkiem, tad noteikti! Jo to jau vārdos nevar izteikt, kāda svētku nedēļā ir Rīga: ir tāda sajūta, ka visi viens otru mīlam, un tas iekšējais emocionālais pacēlums, kas valda noslēguma koncertā, – tas vārdos nav atstāstāms!
Jūs pati vadāt Ādolfa Alunāna Jelgavas teātri. Kā jums aizrit šis svētku gads, un kāda ir jūsu dzīve pirms svētkiem?
Man gan jāteic, ka teātrim Dziesmu svētki ir tikai viens no svarīgiem posmiem. Koriem, deju kolektīviem, visiem koprepertuāra kolektīviem, kuri ir vadošie Dziesmu svētkos, tas ir citādi, bet mums, teātra ļaudīm, jau ir kārtējie jauniestudējumi, kārtējās piedalīšanās dažādos savas pilsētas pasākumos.
Dziesmu svētkus, protams, ļoti gaidām, ļoti priecājamies par tiem!
Režisore Māra Ķimele: Mums jābūt labvēlīgākiem vienam pret otru
Režisores un dramatiskā teātra režijas un aktiermeistarības profesores Māras Ķimeles audzēkņi šodien ir jaunie un talantīgie režisori un aktieri visos Latvijas teātros: Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Laura Groza un vēl neskaitāmi citi. Māras Ķimeles svētku stāstā savijušās daudzas un dažādas emocijas, ko viņa izbaudījusi gan kā svētku dalībniece, gan kā režisore, gan arī kā klausītāja.
Māra Ķimele: Zinaīda Sama izaudzināja ļoti nopietnu kolektīvu – tautas deju ansambli "Gatve", kurā dejoju arī es: viņa mūs ļoti dresēja!
Padomju laikos deja bija ļoti interesanta un viltīga propaganda – mums obligāti bija jādejo PSRS brālīgo tautu dejas. Kaut arī toreiz bija pseidotautastērpi un arī dejas bija par daudz skatuviskas, neskatoties uz to visu, mēs ļoti daudz ko iemācījāmies!
Jau toreiz sapratu, cik daudz informācijas ir dejā... Atceros, kā brīnījos, cik ļoti latviešiem, lietuviešiem un igauņiem atšķiras polkas solis, kaut esam tik tuvu cits citam.
Igauņi polku dejo gandrīz taisnām kājām, viņi tā kā lēkā, latvieši – tā pa vidu, bet lietuvieši – ar tādu iesēdienu.
Tas ir tik interesanti, un tas tiešām liecina par tautas raksturu! Tā ir! Tas ieplūst kustībā, ķermenī. Pati esmu dejojusi moldāvu dejas, rumāņu dejas, arī čigānu dejas dejoju ar savu partneri Juri Bērziņu, kurš pēc tam kļuva arī par deju kolektīvu vadītāju. Esmu dejojusi arī tatāru deju, raksturdeju "Raibie cimdi", arī slaveno "Gatves deju" esmu dejojusi uz Operas skatuves, kad to dejojām kolektīva jubilejā. Tā ka mana jaunība pagāja dejojot. Kad iestājos Vissavienības teātra skolā Maskavā, dejot pārstāju. Ļoti skumji. (smejas)
Kas jums ir saviļņojošākie mirkļi, kas palikuši atmiņās no Dziesmu svētkiem?
Kad koris padomju laikos izsauca un pieprasīja dziedāt "Gaismas pili", tas bija triumfs. Tas bija brīnišķīgi! Mūsu kopdarbā man ļoti patika ugunskuri deju laukumā. Priesteri, kas stāvēja ap ugunskuriem – tie bija Latvijā nozīmīgi cilvēki. Tas nekas, ka publika nevarēja saskatīt, kas tur stāv.
Atceros, kā skatījos no malas uz abiem Deju svētku virsvadītājiem – Jāni Ērgli un Jāni Purviņu. Skatījos, kā viņi stāv blakus savos ļoti skaistajos, perfektajos apģērbos, un tu pilnīgi pārcelies laikā – pēkšņi ieej citā laiktelpā un redzi, ka tur stāv divi vadoņi! Ir pilnīgi skaidrs – ja viņi tagad teiks: ceļamies un ejam darīt to un to, visi aizietu viņiem līdzi kā Lāčplēsim, Viesturam vai Indulim!
Es pati biju režisore diviem Deju svētku lieluzvedumiem, un īpaši saviļņojoši bija pirmie – tur mēs no pirmā burta bijām kopā ar radošās komandas abiem lielajiem Jāņiem [horeogrāfiem Jāni Ērgli un Jāni Purviņu], ar Valdi [Celmu] veidojām scenāriju – no pirmā burta! Tad ir nozīme režisoram – kopīgi visu izjūtam, izstaigājam. Tagad, kad ir tā dzelžainā konkursu sistēma, kurā koncerta radītājiem jāiesniedz teorētisks projekts, tas ir ļoti grūti.
Mani skumdina arī tas, ka tagad Dziesmu svētki ir tādi, ka kontrolētāji kontrolē tos, kas kontrolē, un viņus savukārt kontrolē vēl viens kontrolieris. Sākas intrigas un skaudības… Tas man liekas tik drausmīgi tādēļ, ka aizmirstam – esam tauta, kura pašlaik ir aizejoša, mums vairs nav laika "kasīties" savā starpā.
Domāju, ka Dziesmu un deju svētkus arī vajag atslogot no tās perfekcijas, mums vajag kļūt brīvākiem, dzīvākiem, atļauties lielāku spontanitāti. Saprotu, ka vajag kārtību, jo citādi viss sabruks, bet principā vismaz domās jāatļauj vairāk brīvības gan sev, gan saviem kolēģiem, pēc iespējas jābūt labvēlīgākiem vienam pret otru. Man liekas, šis ir ļoti svarīgs vārds – labvēlīgākiem.
Kas ir tās lietas, kuras mums kā tautai, kā cilvēkiem, kas cits citam līdzās, vajadzētu pamācīties no svētku pirmatnējās sajūtas?
Atkal jāpiemin igauņi, kuriem Dziesmu svētki ir tāda brīva kopā sanākšana – viņiem tie ir pilnīgi neoficiāli, varbūt pat par daudz... Man patīk tas, ka mums ir muzikāli ļoti augsts līmenis un arī dejas ziņā līmenis ir tiešām ļoti augsts, bet jāatrod kaut kāds veids, kā to var sapludināt ar dabīgo līmeni – ar dabīgo dziedāšanu, dabīgo dejošanu. Droši vien, ka to var izdarīt, veidojot programmu ar īpašām pārejām. Tas ir tāds dramaturģijas darbs – kā mūsu Dziesmu svētkos iepludināt dabīgo dziedāšanu un dejošanu.
Daudzi nebūs gaidījuši tādu sākumu...
Svētku atklāšanas koncerts, tāpat kā sadziedāšanās nakts pēc noslēguma koncerta, dalībniekiem izveidojies par kopīgu mirkli, kurā pašiem ir iespēja svinēt svētkus. Vēl jo vairāk – pēdējo piecus gadus, kas aizvadīti mēģinājumos, kuros notikusi gatavošanās svētkiem. Šogad šo koncertu būs iespēja apmeklēt ne tikai svētku dalībniekiem, bet arī jebkuram svētku apmeklētājam. Koncertā uz skatuves kāps Intars Busulis, Marina Rebeka, Egils Siliņš, Jānis Šipkēvics jeb Shipsea, Aija Andrejeva, muzikālā apvienība "Tautumeitas" un citi izcili solisti un grupas.
Jau tā saspringtajā brīdī, kad līdz Koru kariem atlikušas vien divas nedēļas, jauktais koris "Maska" savos ierastajos mēģinājumos atrod laiku gatavoties arī svētku atklāšanas koncertam. Par to, kā viņiem šajā lieta veicas, stāsta kora galvenais diriģents Jānis Ozols, kormeistars Eduards Vācietis, kā arī dziedātāji Melānija Lubiņa un Jānis Bušs.
Paula Jaunslaviete: Vai ieskicēsit, kas no jūsu skatpunkta gaidāms atklāšanas koncertā?
Jānis Ozols: Kopumā koncertā gaidāmas vairāk nekā 20 dziesmas, gandrīz visas no tām dzirdētas un iemīlētas. Būs simfoniskais orķestris, būs solisti, būs koris "Maska", koris "Pa saulei" un koris "Stars", būs arī dažādi pārsteigumi, kurus nevaru atklāt, jo tad tie vairs nebūs pārsteigumi... Būs liela skatuve.
Jau pagājušajā reizē, pirms pieciem gadiem, kad man arī bija tas gods šo koncertu veidot kopā ar radošo grupu, cilvēkiem iepatikās šī ideja un koncepts, tāpēc šogad pilnīgi jaunu riteni neizdomājam. Lai gan – šis tas būs arī ļoti pārsteidzošs. Sākumā jau it sevišķi – daudzi nebūs gaidījuši tādu sākumu...
Un beigas, protams, būs kolosālas – beigās mēs dziedāsim visi kopā: skatītāji un klausītāji dziedās kopā ar visiem māksliniekiem. Tā ir tāda forša kopā būšana un kolosāla dāvana dalībniekiem par to, ka viņi šos piecus gadus ar visu pandēmiju strādājuši, centušies, dziedājuši, dejojuši un spēlējuši pūtēju orķestros. Tā ir dāvana un liels paldies jums visiem par to, ka esat Dziesmu svētku kustībā!
Vai nav mazliet žēl, ka atklāšanas koncerts tiks pavadīts uz skatuves, koncertējot citiem, nevis starp pārējiem svētku dalībniekiem?
Melānija Lubiņa: No vienas puses, varbūt ir nedaudz žēl, jo gribētos būt arī skatītājai – iepriekšējos svētkos esmu bijusi tieši tādā lomā. No otras puses, mēs uz skatuves šo laiku tomēr izbaudām… Uz skatuves valda ļoti, ļoti patīkama gaisotne, dziedot dziesmas, vienmēr saskatāmies, un arī tās ir ļoti, ļoti priecīgas emocijas, kuras skatītāji varbūt pat nevar piedzīvot. Tāpēc es neteiktu, ka tas ir slikti, ka esam uz skatuves. Tas ir kaut kas nedaudz cits, bet ļoti patīkams!
Jānis Ozols: Atrasties uz skatuves vispār ir patīkami!
Man šķiet, visi, kuri piedzīvojuši to skatuves būšanas lietu, zina – tā kaut kādā veidā tevi uzlādē un gribas uz tās atgriezties atkal un atkal, un ne velti ir arī tādi, kurus nevar vairs dabūt nost no tās. (smejas) Taču skatuve – jā, tā ir kā maza narkotika, un mūsu amatierkorim tikt uz tik lielas skatuves un dziedāt tik ļoti daudziem cilvēkiem – tā ir ļoti reta, unikāla iespēja!
Stadionā būs vismaz 20 vai 30 tūkstoši klausītāju.
Kas ir tas mirklis vai notikums, ko svētku nedēļā gaidāt visvairāk?
Jānis Ozols: Šajos Dziesmu svētkos piedalos kādos četros koncertos, bet visīpašākais brīdis man būs lielā kopkora diriģēšana – 16 000 dziedātāju apvienošana līgo dziesmā man uzticēta pirmoreiz.
Jānis Bušs: Detalizētāka atbilde būtu – Koru karu dziesmas nodziedāšana, jo tā mums ir lielākā un labākā iespēja sevi parādīt. Tas ir arī visgrūtākais brīdis visā pasākumā. (..)
Eduards Vācietis: Man šķiet, katra cilvēka dzīvē ir brīži, kuros viņš nonāk līdz iekšējai emociju katarsei – sajūtai, ka no prieka vai sajūsmas līst asaras, aizraujas elpa un netiec tam pāri. Ceru, ka arī šajā nedēļā varēs noķert šādu mazu emocionālu uzplūdu aiz astes, un es ticu, ka tam visam varētu būtu pamats, jo Koru karos būs viena maza niansīte, kas man noteikti aizķersies pie sirds, un tā būs milzīga dāvana gan Latvijai, gan korim "Maska", gan arī īpaši man.
