Valsts aizsardzībā kā vietējas vai valsts nozīmes kultūras pieminekļi visā Latvijā ir deviņi vēsturiski ūdenstorņi. Pieci no tiem – Rīgā. Čiekurkalnā, Mazajā Matīsa ielā, Bukultu ielā un Āgenskalnā. Visi vairāk nekā simt gadu seni un ūdensapgādes funkcijai jau sen vairs neizmantoti.
"Rīgas ūdens” runasvīrs Artūrs Mucenieks pirms diviem gadiem stāstīja, ka torņi ir novērtēti un notāmēti, ir tapis gan arhitektoniskais novērtējums, gan attīstības vīzijas un veikta tehniskā ekspertīze. Pēc tam, kad darbu beidza pašvaldības izveidotā darba grupa ūdenstorņu izmantošanas koncepcijas izstrādei, nekas daudz uz priekšu nav pavirzījies. 2017.gada nogalē „Rīgas ūdens” lēma torņus nodot ilgtermiņa nomā un kā pirmo 2018.gada pavasarī izsolīt Alīses ielas ūdenstorņa nomu. Bet arī 2019.gada sākumā „Rīgas ūdens” līdz tam vēl nav ticis. Mucenieks saka, ka
šobrīd tiek izstrādāts izsoles nolikums, lai "Rīgas ūdens" varētu juridiski korekti veikt izsoli.
"Mums vēl ir nepieciešams arī ekspertu vērtējums, kāda varētu būt šīs nomas izsoles sākumcena un izmaksas, kas būtu objektīvas, lai mēs tiešām varētu piesaistīt ilgtermiņa nomnieku," teica uzņēmuma pārstāvis.
„Rīgas ūdenim” neizmantotie ūdenstorņi ir apgrūtinājums un gribētos tos darīt pieejamus sabiedrībai, atzīst Mucenieks. Arī no potenciālajiem nomniekiem interese esot. Tad kādēļ darbs pie to iznomāšanas velkas tik ilgi?
Mucenieks uzsver, ka jebkurā gadījumā pareizāk ir septiņreiz nomērīt un vienreiz nogriezt. "Tāpēc arī šis process tiešām turpinās. Doma par šo torņu iznomāšanu ilgtermiņā nav atmesta. Mēs prognozējam, ka šogad šī izsole notiks," viņš piebilst.
Jānis Asaris no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes par „Rīgas ūdens” ilgo „mērīšanu pirms nogriešanas” saka: „Latviski ir tāds vienkāršs vārds – tas nav smuki. Solīt un neko nedarīt,”
Kā Rīgas reģionālās nodaļas priekšnieks Asaris secina, ka vēsturiskie torņi pašlaik ir apmierinošā tehniskā stāvoklī un tādēļ pieminekļu sargiem nav jāiejaucas. Vairāk esot žēl, ka
cilvēkiem, kas spētu vecās būves radoši izmantot un darīt pieejamas sabiedrībai, joprojām nav tādas iespējas.
Kā labu piemēru viņš min privātās Bīriņu muižas pērn ar Eiropas līdzfinansējumu atjaunoto ūdenstorni.
„Tur ir atjaunots gan mehānisms, ir redzams, kā šis tornis funkcionēja, ir arī neliela ekspozīcija par muižu ūdenssaimniecības vēsturi un pie reizes, protams, tas tiek izmantots kā skatu tornis,” Bīriņos notikušās pārmaiņas apraksta Asaris.
Arī Rīgas ūdenstorņu publiska pieejamība palīdzētu piesaistīt līdzfinansējumu, tādēļ lēmumu par to apsaimniekotājiem nevajadzētu vilkt garumā, uzskata Asaris. „Ir tāds sens teiciens – „kā suns uz siena kaudzes”, uz kā nebūtu vēlams sēdēt, ja paši nezina, ko darīt," viņš saka. "Es, protams, no vienas puses viņus varu saprast, viņiem [„Rīgas ūdenim”] tiešām ir citas prioritātes, bet rūpīgs saimnieks tomēr gādā par visu, kas ir viņa īpašumā.”
Pašvaldības darba grupas iepriekš izstrādātā torņu izmantošanas koncepcija pieļauj, ka vecajos ūdenstorņos varētu iekārtot, piemēram, muzeju, skolu, koncertzāli un pat skeitparku. Bet katra torņa atjaunošanai vajadzētu vismaz miljonu eiro.
