Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Zaļo koka namu Krāslavas ielā 5 Rēzeknes sirmie ļaudis no bērnības atceras labi – tā bija viena no vecākajām ēkām pilsētā, kurai caur sienām pat padomju laikā skanējušas lūgšanas. Tā bijusi tāda kā vienlaidus murdoņa, kas citu tautību bērnus gan vilināja, gan biedēja. Tā bija svētā valoda – ivrits, bet plāksnīte, kas bija saglabājusies vēl no pirmās brīvvalsts laikiem, vēstīja, ka tas ir ebreju lūgšanu nams. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja 25% ebreju, no iepriekšējiem desmit lūgšanu namiem bija palicis viens. Zaļā sinagoga, šķiet, izvēlēta kādā debesu loterijā, jo ne tikai izdzīvojusi karos, ugunsgrēkos, ateisma neprātā un kapitālisma uzbrukumā, bet arī piedzīvojusi materiālu un garīgu atdzimšanu. Lai arī pilsētā nu palikuši vairs aptuveni 60 ebreji un uz lūgšanām sanāk reti, tomēr ēka ir kļuvusi par iecienītu apmeklējuma objektu tuviem un tāliem viesiem. Te brauc ebreji no visas pasaules, kas meklē savas saknes, te ierodas citu tautību ļaudis, kas grib iepazīt šo seno reliģiju, kultūru, tradīcijas un to vietu Latvijas kopainā. Par Rēzeknes Zaļo sinagogu kultūras mantojuma kontekstā vēsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Attīstības daļas vadītāja Baiba Mūrniece.
No apdraudētas uz izglābto
“Tam, kā mēs lietojam, uzturam un aizsargājam kultūras mantojumu šodien, būs būtiska loma augstas kvalitātes vides attīstībā nākotnē. Kultūras mantojums un tā sniegtās zināšanas kalpo par nepārtraukta progresa atskaites punktu.
Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācijas stāsts raksturo to būvkultūras aspektu, kas uzsver ne tikai rezultāta, bet arī radīšanas – šajā gadījumā restaurācijas – procesa nozīmi.
Rēzeknes Zaļā sinagoga būvēta 1845. gadā no guļbaļķiem uz laukakmeņu mūra pamatiem un apšūta ar horizontāliem profilētiem dēļiem. Tā ir senākā koka sinagogas ēka pilsētā, turklāt vienīgā, kas saglabājusies. Zaļās sinagogas novietojumam izvēlēta iedzīvotājiem pieejama vieta pilsētas senajā daļā starp Latgales (tolaik Ludzas) ielu un Rēzeknes upi – starp tirgu, skolu, baznīcu, ebreju banku un veikaliem. Ēku izmantoja gan kā lūgšanu namu, gan izglītības iestādi.
Ēka ilgstoši bija pamesta, kas, iespējams, pasargāja to no piemērošanas neatbilstošai funkcijai vai būtiskām pārbūvēm. Vēl 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienās Rēzeknes Zaļā sinagoga bija iekļauta 100 apdraudētāko Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā.
Restaurēta mācoties
Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācija notika laikā no 2013. līdz 2015. gadam. Projektu finansēja Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas dotācijas, Kultūras ministrija un Rēzeknes pilsētas pašvaldība. Projekta īstenošanas laikā ņemti vērā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Norvēģijas Kultūras mantojuma direktorāta ieteikumi izmantot restaurācijas procesu arī apmācības nolūkos, iesaistot studentus no “Sam Eyde” profesionālās skolas Norvēģijā un Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas.
Sinagogai restaurētas fasādes – protezēti satrupējušo guļbaļķu fragmenti, restaurēti logi un durvis, atsevišķi logi izgatavoti no jauna pēc vēsturiskajiem paraugiem, restaurēts interjeru vēsturiskais apmetums, griestos restaurēti polihromās apdares elementi. Atjaunotas krāsnis, izmantojot gan oriģinālos krāsns podiņus, gan arī izgatavotus jaunus analogus elementus.
Restaurācijas laikā izmantoti tradicionālie materiāli un amatniecības paņēmieni.
Amatu apmācības aktivitātes jaunajiem profesionāļiem, laba starptautiskā sadarbība un zināšanu apmaiņa ir atzīstama par lieliskiem šī projekta panākumiem. Projekta saprātīgās izmaksas parāda iespējas sasniegt labus rezultātus ar salīdzinoši nelielām investīcijām, kas ir raksturīgi visiem EEZ/Norvēģijas finansētajiem projektiem Latvijā.
Restaurācijas rezultātā Zaļā sinagoga ir atguvusi nozīmīgo vietu pilsētas ainavas kontekstā, demonstrējot Rēzeknes mūžseno daudznacionālo raksturu,” raksta Baiba Mūrniece.
Svēto rakstu kapa vieta
Rēzeknes sinagogā apmeklētājs noteikti tiks pacienāts ar neraudzētās mīklas maizi – macu, uzzinās, kādi izskatās Toras tīkstokļi, kādā virzienā tos lasīt, kas ir “Dieva pirksts”, kā svinams sabats, cik vīriešus vajag, lai lūgšana vispār notiktu… Te varēs uzzināt gan pamata zināšanas par pasaulē senāko monoteistisko reliģiju, gan apskatīt Baltijas valstīs vienīgo genīzu – svēto rakstu “kapa vietu”. Šis unikālais arhitektūras un reliģijas vēstures elements Rēzeknē atrasts restaurācijas gaitā.
Kaut arī restauratoriem trūka zināšanu, kāda ir šī atklājuma reliģiskā nozīme, tika nolemts to pārklāt ar stiklu un atstāt kā dizaina elementu.
Tikai vēlāk noskaidrojās, ka padziļinājums jeb bedre zem grīdas pilda sakrāla rituāla funkciju – tur trūdēšanai tika novietoti tie reliģiskie rakstu tīstokļi, kas bija savu fizisko mūžu bija nokalpojuši. Izmest tos nedrīkst, tie apglabājami vissvētākajā vietā. Rēzeknē tas ir ne tikai noticis, bet arī saglabājies – genīza ar visiem artefaktiem.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
