Grāmata kliedē stereotipu, ka Latvijas jūgendstila pērles koncentrējas tikai dažos Rīgas kvartālos, un aicina iepazīt izcilus šī laika arhitektūras paraugus arī tādās vietās kā Tīnūži, Jaunanna, Vecbebri, Priekuļi un Vaiņode.
Jāni Krastiņu droši var saukt par vienu no vispieredzējušākajiem jūgendstila pētniekiem Latvijā. Viņa pirmā grāmata “Jūgendstils Rīgas arhitektūrā” iznāca jau 1980.gadā. Bet izrādās, ka interese par Rīgas 19. un 20.gadsimta mijas arhitektūru sākusies vēl agrāk, studiju gados, kad šādu aizraušanos nepavisam nevērtēja augstu.
“Kad mēs studējām, tad mācīja, ka jūgendstils – tas ir pagrimums, dekadence. (..) Nu, es pats dzīvoju Pārdaugavā un uz centru parasti braucu kā uz muzeju,” stāstīja Krastiņš. “Staigāju pa ielām, pievērsu uzmanību šīm fasādēm. Skolā māca, ka tā ir bezgaumība un slikta arhitektūra… Tas mani kaut kā absolūti nepārliecināja.”
Nav līdzējuši arī aspirantūras pasniedzēju mēģinājumi pārliecināt, ka “jūgendstils nav nekāds stils” un ka vajadzētu pētīt ko “nopietnāku”.
“Tā bija vispārējā attieksme, un tāda jau bija visā pasaulē. Pat vēl 20.gadsimta pašā nogalē Amerikā ir publicēta Alistera Dankana grāmatiņa, kura sākas ar vārdiem: “Jūgendstils nav stils”. Tas esot jāpasaka pašā sākumā, jo pretējā gadījumā neesot izskaidrojams, kāpēc viena jūgendstila ēka ir ļoti atšķirīga no citas,” skaidroja Krastiņš. “Viņš salīdzina [Čārlza] Makintoša darbus Glāzgovā ar [Viktora] Hortas darbiem Briselē. Vieni ir tādi racionāli, vienkārši, vispārinātās taisnās formās, otri ir ornamentiem piesātināti un ļoti plastiskā valodā veidoti. Bet ornaments jau nav jūgendstila būtība. Būtība ir radošā metode.”
Šodien, kad jūgendstila arhitektūra Rīgas vēsturiskajā centrā novērtēta ar vietu UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un ir viens no galvenajiem tūristu magnētiem, Jāņa Krastiņa jaunā grāmata ļauj aptvert, cik plaša ir jūgendstila klātbūtne visā Latvijā. Materiāli krāti ilgus gadus.
“Lielākoties tas ir ilgu gadu pieredzes rezultāts. Piemēram, Liepājā toreiz vēl melnbaltās bildēs es izfotografēju visas jūgendstila ēkas, staigājot no ielas uz ielu jau 80.gadu sākumā. To pašu izdarīju arī Ventspilī, jo tā pievērsa uzmanību ar diezgan iespaidīgu jūgendstila māju sakopojumu pašā centrā. Pārējās vietas Latvijā ir pamanītas laika gaitā, piemēram, Cēsis, divas ēkas Daugavpilī pievērsa uzmanību. Bet šobrīd jau vairs nav jāstaigā fiziski kājām. Var datorā ar “Google maps” izbraukāt ielu pa ielai, un tas arī ļauj vizuāli analizēt to, kas tur atrodas. (..) Protams, šīs grāmatas sakarā visas fotogrāfijas ieguvu no jauna. Vairāk nekā 2000 kilometru pagājušogad nobraukāju pa Latviju,” pētnieks sīkāk iepazīstināja ar grāmatas tapšanu.
Grāmatā apkopotas jūgendstila pērles arī tādās vietās kā Pelči, Kandava, Rauna, Vijciems, Rūjiena un citas. Iegūt ziņas par arhitektiem nereti bijis teju vai detektīvdarbs, jo ēku projektu arhīvi daudzviet nav saglabājušies.
“Daudzu ēku atributējuma noskaidrošana bija sava veida kriminālizmeklēšana, pa detaļām vācot kopā faktus, salīdzinot, saliekot, lai visbeidzot jau varētu ar augstu ticamības pakāpi apgalvot, kādu meistaru veikums ir šīs ēkas,” atzina grāmatas autors.
Jūgendstila citadeles Rīga un Liepāja, kurām Krastiņš iepriekš veltījis atsevišķas grāmatas, jaunajā izdevumā aplūkotas konspektīvāk, tomēr katram lasītājam kliedēs tūrisma bukletos tiražēto stereotipu, ka, piemēram, Rīgā teju viss jūgendstila mantojums sakopots Alberta un Elizabetes ielā.
“Staigājot pa Rīgas centru, jūs varat brīvi izvēlēties kādu nejaušu punktu un, palūkojoties apkārt, būs vizuāli redzamas vismaz astoņas jūgendstila ēkas.”
Krastiņš ar gandarījumu secina, ka jūgendstils atkal ir cieņā – pēdējos gados ēkas arvien aktīvāk atjauno un reizēm mārketinga nolūkos par jūgendstilu daudzina pat pavisam citos stilos celtus namus.
“Daudzas ēkas ir labi atjaunotas, un tie ir labie piemēri,” ir pārliecināts arhitekts. “Bet diemžēl ir arī bēdīgi slavenais Marijas un Elizabetes ielas stūra grausts, un tam šobrīd jau tuvojas arī Brīvības un Matīsa ielas stūra milzīgā ēka. Tas ir traģiski – skatīties, ka ēkai jau pazūd logi, tā tiek ne tikai neuzturēta, bet pat demolēta. Un tas ir izcils augstākās kategorijas arhitektūras piemineklis.”
Jāņa Krastiņa grāmata “Jūgendstila arhitektūra Latvijā” iznākusi izdevniecībā “Madris” kā viens no kultūrvēsturiskajiem izdevumiem, kas tapa šā gada Londonas grāmatu tirgum. Teksti un ēku apraksti tajā lasāmi paralēli latviešu un angļu valodā.
