Kāpēc dizains?

Dizains veselības pratībai. Saruna ar Medicīnas vēstures muzeja vadītāju Kasparu Vanagu

Kāpēc dizains?

Cīnoties par sekunžu tūkstošdaļām. Kā top Latvijas kamaniņu braucēju tērpi

Detaļas kā arhitektūras piederības zīmes. Jūgendstila laika flīzes Rīgas namos

Jūgendstila laika flīzes Rīgas namos – detaļas kā arhitektūras piederības zīme

Jebkurā celtnē vispirms novērtējam tās apjomu kārtojumu un fasāžu plastiku, bet atsevišķām detaļām, piemēram, flīzēm, uzmanību nepievēršam. Māju pārbūves laikā tās nereti nonāk būvgružos, taču tieši detaļas rada celtnes īpašo identitāti. Latvijas Mākslas akadēmijas doktorante Agnese Tambaka pēta greznās jūgendstila laika flīzes Rīgas namos, kas izmantotas vestibilos, un, kā viņa norādīja Latvijas Radio raidījumā "Kāpēc dizains", ir žēl, ka tās tiek izmestas būvgružos un pazaudētas.

Ilze Martinsone: Kāpēc tev šāda interese radās, un kāds ir tavu pētījumu diapazons?

Agnese Tambaka: Mana interese par flīzēm sākās jau 2014. gadā. Es sāku interesēties par flīzēm kā tādām, jo 2014. gadā Mencendorfa namā bija tāda izstāde "Vēsturiskās nīderlandiešu flīzes Latvijā un pasaulē". Izstādei klāt bija arī konference, un tur uzstājās gan pašmāju, gan ārvalstu pētnieki, un mani tas balti zilais ļoti aizrāva. Tā sākās interese par nīderlandiešu flīzēm, bet tur runājam par 17.–18. gadsimtu. Tā tapa mans bakalaura darbs un tālāk jau maģistra darbs, bet doktorantūras studijās nolēmu pievērsties citam laikam, citiem gadsimtiem, un tagad jau tās ir 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums gan sienas, gan arī grīdas flīzēm. 

Agnese Tambaka (kreisajā pusē) un Ilze Martinsone

Kā tu šodien tiec iekšā pie saviem pētījumu objektiem?

Jā, tas ir sarežģīti. Jāsaka gan, ka ļoti bieži tā tiešām ir nejaušība. Es pati arī dzīvoju Rīgas centrā, tāpēc tā kustība sanāk pa Rīgas centru, un man izdodas iekļūt dažādās kāpņu telpās un apskatīt kāpņu telpu, vestibilu un flīzes. Protams, mūsdienās kāpņu telpas ir slēgtas, bet tā pētniecība no dažādiem stūriem jāskata. Viena lieta, ko daru ļoti regulāri, es apskatu dzīvokļu pirkšanas, pārdošanas sludinājumus. Es skatu pirmskara ēkas, un ļoti bieži, kad cilvēki pārdod savu dzīvokli, viņi ieliek arī kāpņu telpas bildes. Tad es redzu, – izskatās, ka tur kaut kas ir, tad piefiksēju to adresi un eju to medīt

Es noteikti neesmu pirmā, kas Latvijā sākusi flīžu apkopošanu, pētīšanu, pirmā bija 20. gadsimta 80.–90. gados Inta Štamgute. 2001. gadā viņa uzrakstīja maģistra darbu, un tas ir tāds pirmais atskaites punkts, kur es varu redzēt adreses un skatīties, kāda tā situācija ir tagad, vai tās flīzes joprojām tur ir. 

Vestibils īres namā Krišjāņa Barona ielā 64 (arhitekts Aleksandrs Vanags, 1911). Flīzes: NSTG (Vācija)

Tu esi tikusi iekšā, ieraugi flīzes, kuras ir iemūrētas sienā. Ir skaidrs, ka tas nav autora darbs, ka tās ir rūpnieciski ražotas un nav nekādu cerību atrast arhitekta skici, bet tu ieraugi to mēmo flīzi. Kur tu meklē informāciju, ko tu dari tālāk?

Jā, flīzes tiešām ir mēmas, un lielākoties Latvijā visas līdz šim, ko es esmu apzinājusi, tiešām ir anonīmas. Lai gan vispār flīžu pētniecībā kopumā ir reti modeļi, bet ir modeļi, kuriem ir arī zināma autorība. Latvijā diemžēl šādi piemēri vēl nav apzināti, bet es neizslēdzu, cerēsim. 

Ņemot vērā, ka Latvijā tie vestibili ne vienmēr ir ideālā stāvoklī, bieži ir flīžu zudumi, tad patiesībā tie flīžu zudumi ir tāds veiksmes stāsts priekš manis, jo tajā flīžu zudumā es savukārt redzu rūpnīcas firmas zīmes nospiedumu. Tad no tā es zinu rūpnīcu un varu iet tālāk meklējumos. Man šajos meklējumos noteikti palīdz pētnieki Nīderlandē un Beļģijā, ar kuriem izdevies izveidot kontaktus. Viņu arhīvos ir, piemēram, rūpnīcu katalogi vai tikai katalogu dažas paraugu lapas. Tad no šīm paraugu lapām izdodas salikt kopā motīvu, rūpnīcu, un tad jau tas stāsts veidojas. 

Ata un Annas Ķeniņu skolas ēkas portāls Tērbatas ielā 15/17 (arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube, 1905). Flīzes: NSTG (Vācija)

Kur jūgendstila periodā Latvijā lietotās flīzes ražoja un izplatīja?

Manis apzinātās sienas flīzes ir ražotas deviņās dažādās Vācijas rūpnīcās. Vācija ir pašlaik tas, par ko varam runāt par sienas flīzēm, bet ar grīdas flīzēm ir nedaudz citādāk. Tur ir tepat uz vietas ražotas, bet arī ievestas grīdas flīzes. 

Tajā gadsimta sākumā, kad it kā prevalēja jūgendstils, visas ēkas tomēr nebija vienā stilistikā. Bija jūgendstils, bija nacionālais romantisms, sākās neoklasicisma vilnis, – vai tās flīzes vienmēr tika piemērotas atbilstoši ēkas stilistikai? Vai to darīja arhitekts pats?

Jautājums par to, kurš tās flīzes izvēlējās, kādēļ vestibilos un kāpņu telpās ir tieši tādas flīzes un nevis citas, – tas ir pagaidām neatbildāmais jautājums. Protams, gribētos, lai arhīvu materiālos pie šīs ēkas lietas būtu kāds materiāls, kāda vēstule vai pirkšanas-pārdošanas kvīts vai kas tāds, kas parāda, kurš tad izvēlējās tās flīzes, diemžēl pagaidām neesam pie šādas informācijas nonākuši, bet, visticamāk, ka arhitekta loma bija lielāka. 

Par to stilistisku, ja runājam par sienas flīzēm, jāsaka, ka daudzskaitlīgi tās sāka parādīties ap 1907., 1908., 1909. gadu. Daudz tās ir tiešām šajā ziemeļu nacionālā romantisma ēku vestibilos, bet lielākoties flīzes motīvs, kas uz tām ir attēlots, tomēr būt pieskaitāms tām antīkās pasaules iedvesmām, tomēr tāds neoklasicisms. Ļoti daudz ir dažādu lauru lapu vainagu, festonu, girlandes, daudzi ir šādi motīvi. Tādi izteikti jūgendstila nav nemaz tik daudz, uz to norāda daudzi pētījumi citur Eiropā. 

Vestibils īres namā Krišjāņa Barona ielā 64 (arhitekts Aleksandrs Vanags, 1911). Flīzes: NSTG (Vācija)

Vai tev ir kāda ideja, ko varētu darīt, lai tavu pētījumu nestu tautā un darītu pieejamu sabiedrībai? 

Man gribētos teikt, ka sienas flīzes ir pašlaik modē. Piemēram, instagrams, tur ir tiešām daudz kontu, kas veltīti sienas flīzēm vai durvīm, vai logiem. Es pati arī esmu tādu izveidojusi, un tad es tur lieku skaistākās bildes un mēģinu pastāstīt ko vairāk par šīm flīzēm, tādā veidā varbūt rosinot diskusiju un arī aicinot cilvēkus paskatīties uz sienām, paskatīties sev zem kājām un ieraudzīt tās flīzes. Arī es pati, mani vecāki dzīvo Rīgas centra mājā, un es tur dzīvoju daudzus gadus, bet pilnībā nebiju pamanījusi, ka tur ir ļoti skaistas grīdas flīzes. Tiešām ir ļoti žēl, ka flīzes tiek pazaudētas, izmestas vienkārši būvgružos. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt