Nedzirdīgajiem

Latvijas kods. Vārdotājas. Dokumentālā filma (12+). Necenzēta

Nedzirdīgajiem

Province: «Sapņu siers»

Dzimtaskoks. Jansons

Mūsdienu devalvētā mākslinieka identitāte. Tēlnieks Matiass Jansons par 3.paaudzē pārmantoto arodu

“Es vienkārši pasaku, ka es esmu mākslinieks, nospļaujos uz sērkociņu kārbiņas, uzlieku otrādāk un pasaku – saulriets! Vai tad nav? Ir!” Tēlnieks Matiass Jansons vārdus netaupa un tiešuma nevairās. Arī brīdī, kad jāatbild uz raidījuma “Dzimtaskoks” veidotāju jautājumu par mākslinieku lomu, vietu un nozīmi mūsdienās. Viņaprāt, mākslinieka identitāte 21. gadsimtā ir devalvējusies, pat devalvēta. Iemesls – laikmets, kurā panākumu gūšanai nav nepieciešams ne garš darba, meklējumu un kļūdīšanās ceļš, ne arī zināšanu bāze.

“Mūsdienās katrs var būt mākslinieks,” secina Matiass, piebilstot, ka “melnais kvadrāts ir ļoti brīnišķīgs, bet ja mēs saliekam otro melno kvadrātu, trešo, ceturto un piekto, tad jājautā, vai mēs citu neko nemākam?”

ĪSUMĀ:

  • Ar tēlniecību Jansonu dzimtā nodarbojas jau trešajā paaudzē;
  • Jansonu dzimtas mājās “Siļķes” Cēsu pusē akmeni kaļ jau simt gadus;
  • Kārlis Jansons savulaik radījis pieminekli Rēzeknē “Vienoti Latvijai” jeb tautā zināmu kā “Latgales Māru”;
  • K. Jansona dēls Andrejs, arī tēlnieks, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atjaunoja sava tēva veidotos pieminekļus, kurus padomju okupācijas laikā demontēja un iznīcināja; 
  • Matiass Jansons ir tēlnieka Kārļa Jansona mazdēls;
  • M. Jansona viens no zināmākajiem darbiem – “Gadsimtiem ejot” Cēsīs; piemineklī atveidotā naktssarga vaibstos iespējas sazīmēt arī paša tēlnieka sejas aprises.

Iespējams, tēlnieka atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu būtu pavisam citādāka, ja arī viņa ceļš līdz mākslas pasaulei būtu bijis citādāks.

Matiasa dzimtā akmeni cilvēkam saprotamos un uztveramos tēlos pārvērš jau trešajā paaudzē – faktiski simt gadu garumā. Un Matiasam ir bijusi iespēja savām acīm redzēt, kā to dara katrs no viņa priekšgājējiem. Tēlnieka vectēvs ir Kārlis Jansons (1896 – 1986) – Rēzeknes pieminekļa “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māras”, Lāčplēša pieminekļa Jelgavā un pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Rīgas Meža kapos autors. Matiasa tēvs – arī tēlnieks Andrejs Jansons (1937 – 2006) pēc valsts neatkarības atgūšanas atjaunoja padomju okupācijas laikā nogāztos un iznīcinātos sava tēva radītos simbolus. Un tēlniece bija arī Matiasa māte – Maija Baltiņa (1941 – 2016), kuras viens no zināmākajiem darbiem ir brāļu Kokaru dubultportrets. 

Vecāku un vectēva darba principus un pieeju pārmantojis arī Matiass. Viņš ļoti niansēti spēj stāstīt par katru no, piemēram, vectēva Kārļa radītājiem pieminekļiem.

Kārlis Jansons savulaik bija nodevies pamatīgām anatomijas studijām, vēlāk arī to pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā, jo uzskatīja, ka tikai pamatīgas zināšanas tēlniekam ļauj darboties brīvi, radīt darbus, kam ir vērtība. “Viņš gribēja izprast līdz galam, viņš gribēja saprast, lai viņam rokas pēc tam būtu brīvākas, lai viņš varētu savu iecerēto domu realizēt maksimālā veidā,” saka Matiass. Piebilstot, ka nereti nākas dzirdēt, ka akmenī atveidotie cilvēki tik precīzi atspoguļo personu, ka pieminekļi drīzāk būtu jāsauc par kopiju, ne mākslas darbu. Taču Matiass uzsver, “ja paskatās visas muskulatūras, tur var redzēt, kur vecaistēvs ir noņēmis kaut ko nost vai pielicis klāt, lai iegūtu tieši to dinamiku. Un tas ir tas, ka ir jāiegulda – kaut kāds zināms darbs, lai pēc tam varētu brīvi justies.” 

Video: Matiass Jansons stāsta par to, kas vieno Jansonu dzimtas tēlniekus jau trīs paaudzēs (1 min. 29 sek.)

Matiasa teiktajam zināmā mērā piekrīt arī mākslas pazinēji. Cēsu muzeja Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska intervijā LTV saka, ka “Kārlis Jansons bija viens no pēdējiem klasiskā žanra tēlniekiem”. Viņasprāt, šāda tēlniecība mūsdienās “ir lielā mērā zudusi, jo tagad tie ir tādi ātrākās formas darbi, ko var ātrāk izdarīt un nolikt vietā, un pasludināt, ka tā ir tēlniecība.” Livonska saka, ka Jansona mazdēls Matiass Jansons gan šo līniju vēl turot. “Tiešām, Matiass vispār brīnišķīgi visu to dzimtas vēsturi, piemiņu tur. Bet tēlniecība kā tāda ir pavisam savādāka. Tā jau vairs nestrādā, kā strādāja Jansons,” sacīja Livonska.

Bērni, kuru vairs nav

“Vēsturiski tā ir vienmēr bijis, ka nāk cita vara un tie iepriekšējie simboli vairs nav vajadzīgi,” intervijā LTV saka mākslas zinātnieks Aivars Leitis, tādējādi iezīmējot Jansonu dzimtas stāsta vienas no skaudrākajām lappusēm.

Šajā dzimtā atliek izstāstīt tikai triju pieminekļu likteni, lai iezīmētu ne vien Jansonu ceļu cauri gadsimtam, bet visas valsts vēstures pagriezienus.

Matiasa vectēva veidotos pieminekļus okupācijas vara pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas atzina par kaitnieciskiem un lika tos demontēt.

Savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viens no dzimtas turpinātāju pienākumiem bija Kārļa Jansona radītos simbolus atkal sliet atpakaļ. 

Šāds liktenis piemeklēja gan K. Jansona radīto pieminekli Rēzeknē “Vienoti Latvijai” jeb tautā zināmu ar nosaukumu “Latgales Māra”, ko padomju okupācijas vara nogāza un iznīcināja divreiz – 1940. gada novembrī un 1950. gada jūnijā. Pieminekli atjaunoja vien 42 gadus vēlāk, kad to atkal izveidoja K. Jansona dēls Andrejs un tēlnieks Indulis Folkmanis. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Balvos 1938. gadā atklāto pieminekli “Sargājošais partizāns” jeb “Latgales Staņislavs” – arī to gāza divreiz, un pēcāk atkal atpakaļ slēja tēlnieka dēls Andrejs. Un identisks liktenis bija arī Kārļa Jansona veidotajam piemineklim Jelgavas atbrīvotājiem - “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” Jelgavā.  

Matiass atminas, ka bērnībā laiku pa laikam vectēvs stāstījis par saviem radītajiem, bet varas nojauktajiem darbiem. Par zudušajiem pieminekļiem viņš runājis kā par bērniem, kuru vairs neesot. Vectēvs sacījis – man jau ir daudz bērnu, bet tie lielākie bērni man ir pazuduši.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas - deviņdesmito gadu sākumā - Matiasa tēvs Andrejs Jansons kopā ar tēlnieku Induli Folkmani vairākus pieminekļus atjaunoja. Un Matiass lepojas, ka tobrīd vēl padsmitgadniekam tēvs uzticējis arī iespēju piedalīties pieminekļu atjaunošanā.

Matiass kalis zvaigznes un sauli uz vairoga Lāčplēša piemineklim Jelgavā. 

Spilgti atmiņā tēlniekam iespiedies arī vakars, kad kopā ar tēvu devies uz Tallinu pēc “Latgales Māras”. Tolaik Matiass mācījies vidusskolas beidzamajās klasēs. “Kad bija beidzot Tallinā viss bronzā izliets un sametināta vienā veselumā, mēs aizbraucām vakarā vēlā, kad saule jau principā bija gar horizontu. Mēs iebraucām tajā bronzas lietuves pagalmā, un tā “Latgales Māra” pilnā augumā – siluets pret debesīm, tas bija ļoti iespaidīgi,” atminas tēlnieks. Toreiz tēvam acīs bijušas asaras, jo ar pieminekļa atjaunošanu Andrejs Jansons zināmā mērā atdevis parādu savam tēvam, uzskata Matiass. “Parādu tādā ziņā, ka tēvs viņu mācīja, jo viņš mācījās pats pie sava tēva un pārējie studenti teica – tev viegli, tevi jau tēvs māca, viņš jau tevi palaiž cauri. Mans tēvs teica, ka nē, man divreiz grūtāk ir, jo tēvs zina, ka nevar palaist tāpat cauri vienkārši,” stāsta Matiass.

Man nav, par ko kaunēties

Grāmatā par Kārli Jansonu mākslas zinātnieks A. Leitis raksta, ka padomju okupācijas gados K. Jansons bija tādā kā nevēlamo mākslinieku sarakstā. “Viņam tika likti dažādi šķēršļi, lielie pieminekļi bija iznīcināti, bet pats to autors no būtiskām mākslas norisēm bija atstumts malā,” raksta Leitis.

Jansonu dzimtai nozīmīgas ir “Siļķes”, mājas, kurās akmeni kaļ jau simt gadu. “”Siļķēs” nevar nemācēt kalt,” saka Matiass. A. Leitis savā grāmatā uzsver, ka Jansonu dzimtai “dzīve perifērijā ļāva izvairīties no galvaspilsētas intrigām, arī atklātībā nākušais “noslēpums” par lielajiem “Ulmaņlaiku” monumentiem šeit nesagādāja raizes”.

Video: Tēlnieks Matiass Jansons par sarunām pie dzimtas vakariņu galda padomju okupācijas gados (1 min. 38 sek.)

Arī Matiass atminas, ka “Siļķēs” valdījis brīvības gars, bieži runāts par lietām, kas citviet nebūtu iedomājams. “Tādu politinformācijas stundu, tādu vēstures, kultūras un mākslas dzīves skolu es laikam citur dzīvē nekur nevaru iegūt vairāk,” saka Matiass. Un šajā sarunās būtiska nozīme bijusi vakariņu galdam, kad vienkopus sapulcējušies visi ģimenes pārstāvji un kad bieži vien runāts arī par to, ko padomju okupācijas gados noklusēja – karu, Latvijas neatkarības zaudēšanu, izsūtīšanām.

“No mums ļoti maz tika kaut kas slēpts. Mēs ļoti daudz zinājām. Protams, bija lietas, par ko mēs nedrīkstējām nekur runāt un par ko teica, ka par to nevajag [runāt] nekur. Bet mums tas viss bija ļoti labi zināms. Vecaistēvs runāja par savām lietām, par tiem bērniem, kuru nav. Un par daudziem piedzīvojumiem, ko viņam nācās piedzīvot gan kara laikā, gan pēckara laikā. Visas tās pirmo izvešanu laika nakts sargāšanas, kad ģimene bija augšā meža kalnā un paši nāca sargāt māju. Tas jau iespiežas uz visu mūžu,” atminas Matiass.

Cēsu muzeja parkā joprojām guļ Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis. To atklāja 1959. gadā, demontēja 1990. gadā. Tēlnieka dēls

Juris Jansons, atminas, ka tēvs Ļeņinu piekritis veidot ļoti racionālu iemeslu dēļ – lai nopelnītu naudu un bērniem būtu, ko mugurā vilkt. 

Tēlnieks, Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins uzskata, ka bez laikmeta nodevām, bez pieminekļu radīšanās pēc pastāvošās varas interesēm Jansoniem nebūtu bijusi iespēja saglabāt kaut vai dzimtas mājas “Siļķes”. “Tas varbūt viens no iemesliem, kāpēc viņam neizdevās redzēt Krievijas austrumus. Viņš prata tikt galā, un tas deva arī piepildījumu, viņam izdevās tomēr paturēt savas mājas cauri visiem okupācijas gadiem, paturēt savu vārdu, savu vietu,” intervijā LTV saka Dobičins.

“Tā izvēle vienmēr tiek piedāvāta, cik tu strādā tai propagandai, ideoloģijai, tik tu strādā, un tev jāzina, ko tu par to gūsti. Protams, šis ir Mefistofeļa stāsts. Bet tā ir realitāte, kurai bija jāiet cauri ne tikai vienkāršiem cilvēkiem, bet arī tā laika dižgariem un atzītiem māksliniekiem. Šī dzīves tīrīšana, viņa jau gāja ļoti nežēlīgi cauri. Tomēr viņam bija jādomā arī par savu ģimeni, lai dēliem dotu iespēju strādāt un atsperties,” uzskata Dobičins. 

Savukārt Matiass uzskata, ka “nevaru neko ne pārmest savam tēvam, ne vecamtēvam šajā jautājumā, jo tie darbi, kas bija jādod padomju varai, kas bija jāveido... paši viņi nerāvās, tad, kad bija jādara, tas vienkārši bija jāizdara.”  “Viņi tēlnieciski korekti izveidoja to, uztaisīja bez jebkādām liekām ambīcijām, bez jebkādām liekām baudas izpausmēm. Tāpēc tas Ļeņins, jā, viņš ir – tāda statiska vērtība. [..] es saprotu, ka situācija toreiz to lika darīt, daži tie pieminekļi tādi ir, bet tas nav nekas tāds, par ko man, kā saka, būtu jākaunas,” saka Matiass.

Video: Tēlnieks Matiass Jansons stāsta par sava vectēva darbu likteņiem (4 min. 47 sek.)

Vienu simbolu izdevies radīt

Kustība un forma – divi vadmotīvi, ko savos tēlniecības darbos izceļ pats Matiass. Viņš strādā ar akmeni, granītu, marmoru, meklējis arī citus materiālus, piemēram, veidojis darbus no kūdras. Tēlnieks izmet, ka vismaz vienu paliekošu simbolu arī viņam ir izdevies radīt. Cēsīs, netālu no Svētā Jāņa baznīcas jau 15 gadus pilsētu uzmana “Laika vecis”, kā to iesaukuši paši cēsinieki, jeb skulptūra “Gadsimtiem ejot”, kas vēsta par kādu senu pilsētas leģendu - sen senos laikos Cēsīs dzīvojošu vīru, kurš laikā, kad pilsētnieki devās pie miera, klīdis pa pilsētas ielām ar uzticamajiem pavadoņiem – nūju un mūžam gailošo, spožo lukturi. Pilsētnieki zinājuši, kamēr vien šis vīrs staigās pa pilsēta ielām, pilsētā ir droši un mierīgi. 

Ja tā uzmanīgi ieskatās naktssarga sejā, grūti nepamanīt, ka Matiasa 2005. gadā pabeigtās skulptūras sejas vaibstos sazīmējams pats tēlnieks. “Ja speciāli neņem kādu modeli, kad pozē, tad neglābjami jau iezogas kaut kas no paša iekšā”, atzīst Matiass. Taču tas, viņaprāt, ir tikai likumsakarīgi, jo par šo darbu tēlnieks saka, ka to izjūt kā daļu no sevis paša. Citādāk nemaz nevar būt. Matiass atminas, ka darba tapšanas laikā ar to bijis tik ļoti pārņemts, ka sākotnēji pat mēģinājis darbnīcā strādāt ar skulptūrā atveidotā naktssarga talāru mugurā, lai iejustos un sajustu skulptūru, kuru iecerējis veidot. Tiesa, ideju darbu veidot šādā ietērpā pavisam drīz atmetis. “Principā pirmās dienas novakarē sapratu, ka tas ir pilnīgi, absolūti bezcerīgi, jo tikko kā noliecies pie māla, tā visa tā būšana gāzās zemē, viss bija noķepis ar mālu,” smejoties stāsta Matiass. 

Stāstot par šo darbu, Matiass neslēpj lokālpatriotismu un dzimtas mājām “Siļķes” līdzās esošās pilsētas nozīmi tēlnieku dzimtā. “Cēsis, tā skulptūra, tas ''Naktssargs'' un tas laiks, kas nekad nebeidzas, tā man ir ļoti tuva ideja,” uzsver Matiass, “jo [šo laiku] mēs turpat redzam; Cēsis tomēr ir kā pilsēta. Daudzās pilsētās tu izbrauc cauri un neredzi, kur sākums, kur beigas. Mums tomēr te ir tāda pilsētiska sajūta, neskatoties pat uz to, cik te daudz iedzīvotāju.”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti