Refats Čubarovs dzimis 1957. gadā Samarkandā, Uzbekistānā. 1968. gadā viņa vecāki atgriezās Krimā, no kurienes tika izsūtīti staļiniskajās deportācijās kara laikā. No Krimas viņu iesauca Padomju armijā, bet pēc dienesta viņš iestājās Maskavas Vēstures un arhīvu institūtā. Mācoties piektajā kursā, apprecējās ar grupas biedreni latvieti Ingrīdu Valtsoni. Mēģināja atgriezties Krimā, kad, beidzot augstskolu, jaunie speciālisti tika nosūtīti darbā uz dažādiem Padomju Savienības reģioniem.
Nosūtījums uz Rīgu
"Man bija provizorisks nosūtījums uz apgabala arhīvu Simferopolē," stāsta Čubarovs. "Taču, kad tur noskaidroja, ka esmu Krimas tatārs, man atteica, lai gan vecāki dzīvoja Krimā."
Ingrīda Valtsone studēja Maskavā kā tā sauktais nacionālais kadrs: Latvijā jaunieši mācībām padomju centrālajās augstskolās tika atlasīti pēc nepieciešamajām specialitātēm. Tātad Ingrīdai pēc studiju pabeigšanas bija jāsaņem nosūtījums darbam dzimtenē. Tomēr arī Rīgā nebija lielas vēlēšanās uzņemt jauno ģimeni, jo tai vajadzēja piešķirt dzīvojamo platību ģimeņu kopmītnē, taču Latvijas PSR galvenajam arhīvam tādas nebija. Tikai, kad jaunie speciālisti apliecināja, ka paši īrēs dzīvokli, viņus piekrita nosūtīt darbā uz Latviju.
Refats Čubarovs 1983. gadā tika pieņemts darbā par arhīvistu Centrālajā Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvā.
"Latvija nav Krima". Pēkšņi par direktoru
Gadu vēlāk tika nodota ekspluatācijā arhīva jaunā ēka Rīgā.
"Tolaik arhīva direktors bija Vladimirs Leitāns," atceras Čubarovs.
"Viņš bija nonācis nepatīkamā situācijā saistībā ar spekulāciju ar grāmatām. Arhivāram tas ir ļoti smags pants.
Padomju laikā bija maz labu grāmatu, bet viņš tās kaut kur atrada – jaunu daiļliteratūru… Tipogrāfijas drukāja "kreisās" tirāžas – visu, pēc kā bija pieprasījums. Leitānu neiesēdināja, bet izslēdza no partijas, un sekas tam bija atbrīvošana no amata. Un pēkšņi vajadzēja meklēt to, kurš varētu vadīt jaunās ēkas ekspluatācijas sākšanu un arhīva pārvešanu, bet tās ir simtiem tūkstoši lietu. Es biju jauns un enerģisks. Partijas biedrs. (Es, būdams armijā, iestājos partijā absolūti apzināti. Ne jau ideoloģisku motīvu dēļ – man bija tādi padomdevēji un skolotāji, kuri uzskatīja, ka tā ir pareizā pieeja.) Mani uzaicināja Latvijas PSR Galvenās arhīvu pārvaldes priekšnieks Viktors Krastiņš – viņš savulaik bija [Latvijas PSR] Ministru padomes lietu pārvaldnieks – un piedāvāja šo amatu."
Čubarovs atbildējis, ka nevar to ieņemt. Pirmkārt tādēļ, ka viņam nav, kur dzīvot: viņam piedzimis bērns, un ģimene īrēja dzīvokli Jelgavā. Problēmu atrisināja, piešķirot Rīgā vienistabas dzīvokli vecajā dzīvojamā fondā. Otrs iemesls – viņš ir Krimas tatārs, un Valsts drošības komiteja nedos pielaidi slepenajiem dokumentiem.
Krastiņš atbildējis, ka Latvija nav Krima. Tomēr izrādījās, ka iegūt piekļuvi nav tik vienkārši, jo bija vajadzīga Maskavas piekrišana.
Čubarovu sākumā iecēla par direktora pienākumu izpildītāju.
"Padomju valstij bija ļoti diferencēta attieksme pret slepenību," skaidro Refats Čubarovs. "Visslepenākie dokumenti, kas varēja kompromitēt režīmu, atradās politbiroja mapēs. Nākamie pēc nozīmīguma – no varas viedokļa – bija partijas arhīvi. Tie glabājās atsevišķi no citiem arhīviem. Bet valsts arhīviem arī neuzticējās, tādēļ pastāvēja iestāžu arhīvi. Piemēram, Valsts drošības komitejā."
"Stukačs manā iestādē"
Valsts arhīvi bija iedalīti pēc specializācijas. Vēstures arhīvā glabājās visi dokumenti līdz 1917. gadam un no 1921. līdz 1940. gadam. Čubarova pārziņā bija Centrālais Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvs. Tajā glabājās ļoti daudz materiālu no Latvijas Padomju Republikas, kas pastāvēja no 1918. līdz 1920. gadam, kā arī materiāli no 1940. gada līdz 80. gadiem. Čubarova vadībā strādāja 127 cilvēki.
"Arhīvā, kur biju direktors, bija četras glabātavas, un vienai no tām bija speciālais glabāšanas un izmantošanas režīms," atceras Čubarovs. "Šai glabātavai Galvenā arhīvu pārvalde pieņēma darbā cilvēku, kas tika saskaņots ar Valsts drošības komiteju. Manā gadījumā
tas bija PSRS robežsardzes karaspēka rezerves pulkvedis. Ja nekļūdos, viņa uzvārds bija Komisarčuks. Protams, es sapratu, ka tas ir stukačs manā iestādē. Domāju, ka viņš uzrakstīja ne vienu vien ziņojumu.
Tomēr es lūdzu viņu izpētīt visus aprakstus, meklējot dokumentus par Krimas tatāriem. Atradās trīs vai četri dokumenti, piemēram, par to, lai Krimas tatāri, kas 1946. gadā tika demobilizēti no Sarkanās armijas, tiktu nosūtīti nevis uz Krimu, bet uz vietām, uz kurām bija izsūtītas viņu ģimenes.
Es toreiz sapratu, cik ļoti režīms glabāja savus noslēpumus. Piemēram, arhīvā tika atrastas pēdas dokumentam par Staļina dēlu: Latvijas Ministru padomes fondā ir sarakste saistībā ar situāciju ar ģenerāli Vasiliju [Džugašvili] Staļinu. Es izskatu mapes, bet tur ir tikai pavadvēstule – nosūtām jums saraksti, lai jūs ar to iepazītos: priekšsēdētājam, viņa vietniekiem, tādiem un tādiem ministriem, pēc desmit dienām visi dokumenti jānosūta atpakaļ uz Maskavu. Centrs centās neatstāt PSRS republikās nekādus dokumentus, kas varētu to kompromitēt."
"Māmuļas" liktenis
Gadījums, kam bija rezonanse, Čubarova direktora praksē bija ar Rīgas Latviešu biedrības namu 1988. gada beigās vai 1989. gada sākumā.
"Tā ir viena no skaistākajām ēkām Rīgā," stāsta Refats Čubarovs. "Pats nosaukums liecina par to, ka tā celta par biedrības naudu. Bet 1940. gadā, kad ienāca padomju karaspēks, to būtībā atņēma un pārtaisīja par Baltijas kara apgabala virsnieku namu. Perestroikas laikā bija ļoti liela sabiedrības kustība [par to, lai ēka tiktu atdota]. Toreiz Maskavas puse teica, ka ēka esot uzdāvināta ar vienbalsīgu lēmumu. Otra puse teica – nē, tā tika atņemta.
Mēs atradām dokumentus, kas liecina, ka 1940. gadā ēka, maigi izsakoties, netika brīvprātīgi atdota.
Uz šiem papīriem tad bija atzīme "Dienesta lietošanai". Un mēs par to pastāstījām aktīvistiem. Pēc tam mani uzaicināja uz Latvijas Ministru padomi, ar mani runāja priekšsēdētāja vietnieks Leonards Bartkevičs. Viņš bija ļoti prolatviski noskaņots un teica, ka būtu bijis labāk to darīt, atslepenojot tos līdz galam. Taču man toreiz nebija īpašu nepatikšanu."
Klusa ģimenes denunciācija
Arhīvos varēja atrast ziņas par lielām nelietībām, taču cilvēks bez īpašām prasmēm tās nesaskatītu.
"Nekur nevarēja būt rakstīts: "Pieņemt Valsts drošības komitejas darbinieku Ivanu Ivanovu par aģentūras priekšsēdētāja vietnieku tūrisma jautājumos," paskaidro Čubarovs. "Rakstīja "piekomandēt".
Pat pirms perestroikas maza detaļa varēja satricināt sabiedrību, tāpēc sistēma centās neļaut cilvēkiem piekļūt dokumentiem, kuri jebkuram gudram vēsturniekam parādīs vairāk, nekā dokumentā rakstīts."
Refats Čubarovs pastāsta piemēru. Apmēram 1988. gadā pie viņa uz pieņemšanu atnācis gados jauns cilvēks. Viņa ģimenē vienmēr bijušas aizdomas, ka viņa tēvoča – mātes vecākā brāļa – vainas dēļ 1948. gadā uz Sibīriju izsūtīta tēvoča tēva ģimene, arī maza meitenīte, kas vēlāk kļuva par šī apmeklētāja māti. Vīrietis teicis, ka tagad, kad gan tēvocis, gan māte ir miruši, viņš grib noskaidrot, vai ģimenes leģenda atbilst patiesībai.
"Deportēto lietas pie manis bija tik, cik tās bija saņemtas no vietējām varas iestādēm," stāsta Čubarovs. Patiešām,
1947. gadā gados jauns latvietis, kurš nesen bija apprecējies, uzrakstījis NKVD denunciāciju par savu tēvu,
– viņam Otrā pasaules kara laikā piederējušas dzirnavas, kurās viņš malis kviešus, bet miltus piegādājis vācu ceptuvei. Un uz šī pamata 1948. gadā šo lielo ģimeni, kurā bija daudz bērnu, izsūtīja kā vācu fašistu atbalstītājus. Bez šīm dzirnavām tēvam bijušas govis, zirgi, aitas. Beigās bija vēl viens akts: kad dēls precējies, tēvs viņam pārrakstījis īpašumu, bet salīdzinoši maz. Es sev izdarīju secinājumu, ka dēls, visticamāk, apvainojies uz tēvu. Lūdzu glabātavas darbiniekus atrast arī viņa pēdas, ja tādas ir.
Izrādījās, ka jau 1949. gada martā viņu pašu deportēja.
Viņam tajā laikā bija mazs bērns. Bet meitenīte, kas kopā ar tēvu aizbrauca uz Sibīriju, tur uzauga, apprecējās un 60. gados atgriezās."
Arhīvistam nebija tiesību izsniegt pasūtītājam šos dokumentus, taču viņš varēja tos pārstāstīt: "Atceros, kā jauno cilvēku satrieca šī patiesība."
* * *
Refats Čubarovs sāka darboties politikā 1988. gadā. Tolaik, būdams Tautas frontes atbalstītājs, izveidoja Latvijas Krimas tatāru biedrību, bet drīz pēc tam tika ievēlēts par Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāju. 1989. gadā tika ievēlēts Rīgas pilsētas tautas deputātu padomē, strādāja Tautas frontes frakcijā. Darbojoties politikā, juta vietējās Valsts drošības komitejas īpašu uzmanību. 1989. gadā Čubarovs nepiekāpīgi izteica vēlēšanos aiziet no arhīva direktora amata.
"Gribēju justies brīvāks," viņš paskaidro.
Tad jau viņam bija nobriedis nodoms atgriezties Krimā.
