Kad arhitekti strādā kā komponisti – Dobeles Mūzikas skolas stāsts

Dobeles Mūzikas skolas piebūve akcentē pilsētiņas vēlmi būt skanošai, sakārtotai, tuvu dabai un cilvēkiem draudzīgai – būvkultūra te izplešas ainavā.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Dobele ir pilsēta, kurā arhitekti darbojas kā komponisti – tāds priekšstats rodas, kad kā pārsteigums ainavā atklājas mūzikas skolas piebūves korpuss. Labi iekomponēts! Tas it kā izaug no zemes, bet organiski iederas daudzu gadsimtu veidotajā kultūrvidē. Vairāk par pilsētu un tās būvēm stāsta arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte.

Meklējot savu vietu

“Dobelei vienmēr ir bijis jācīnās par uzmanību – pārāk tuvu Rīgai un Zemgales baroka laika pilīm Jelgavā un Pilsrundālē, pārāk tālu no jūras, par mazu lieliem notikumiem un skaļam tūrisma mārketingam. Tomēr pamazām pilsēta ar aptuveni deviņiem tūkstošiem iedzīvotāju un gadsimtiem senu vēsturi veido jaunā gadsimta identitāti. Pavasarī daudzi apmeklē slaveno Dobeles ceriņu dārzu, pilsēta pamatoti lepojas ar eksportējošiem ražošanas uzņēmumiem, zemiem bezdarba rādītājiem un investīcijām sociālās infrastruktūras uzlabošanā, kur būtiska loma ir arhitektūrai.

Vēl pirms dažiem gadiem Dobelē īsti nebija, kur pastaigāties, taču, izveidojot pilsdrupu promenādi, ko papildina jaunais Bērzes upes kreisā krasta labiekārtošanas projekts, beidzot ir iespējams novērtēt pilsētas ainavisko kvalitāti, nestaigājot pa ielām, bet tiešā dabas tuvumā.

Labiekārtotās pastaigu takas piedāvā romantiskus skatu punktus, kur vienā pusē paveras Zemgaļu pilskalns ar Livonijas ordeņa pils drupām, bet otrā – pilsētas centra vēsturiskā apbūve.

Ainava kā pilsētas CV

To raksturo gan gleznieciska jumtu ainava, gan agresīvā manierē, ignorējot mazpilsētas mērogu, padomju varas gados uzbūvētas ražošanas ēkas. Lai gan atstājušas sarežģītus nospiedumus pilsētvidē, ražotnes Dobeles iedzīvotājus nodrošina ar darbavietām. To ir tik daudz, ka darbinieki te no rīta iebrauc ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet arī no Jelgavas un pat Lietuvas. Tūristus Zemgaļu pilskalnā gidi apbur ar stāstiem par pilskalnu kā Kurzemes un Zemgales robežpunktu, un patiešām – raugoties uz Zemgales pusi, mēs redzam Bērzes upes ieleju un tālo Zemgales līdzenuma horizontu, bet Kurzemes pusē jau viļņojas nelieli pakalni. Šajā ainavā ir ieausta arī jaunā Dobeles Mūzikas skolas ēka – mecenāta dāvinājums dzimtajai pilsētai.

Nepastarpināts dabas tuvums

Jaunā ēka formāli ir piebūve – paplašināšanās projekts uzbūvēts līdzās vēsturiskajai skolas ēkai, kas 20. gadsimta 30. gados rekonstruēta pēc arhitekta Aleksandra Rāceņa projekta ar klasisku nacionālas ievirzes Art Deco stila interjeru. To rotā novadnieka Kārļa Ulmaņa dāvinātā keramikas lustra, ko darinājis arhitekts un tēlnieks Konstantīns Rončevskis. Biroja “MARK arhitekti” priekšlikumā jaunais apjoms organiski ieplūst upes ielejā, no pilskalna un gājēju promenādes redzamajā ainavā ieviešot elegantu terasi. Mūzikas skola, kā arī pilsētā populārā mazā koncertzāle “Zinta” atrodas tiešā dabas tuvumā, un šī mijiedarbība piedāvā iespēju piedzīvot dabas ainavas mainīgumu gluži kā Vivaldi “Četros gadalaikos”.

Tās ir papildu emocijas ne tikai koncertu apmeklētājiem, bet arī topošajiem mūziķiem, kuru nodarbības notiek telpās ar skatu uz ieleju.

Atbilde nodokļu maksātājiem

Būvkultūras aprisēs Dobeles jaunajā apbūvē ar mūzikas skolu un Bērzes upes ielejas labiekārtojumu, topošo izstāžu zāli pilsdrupās, kā arī jauno Dobeles Valsts ģimnāzijas ēku turpat netālu ir nolasāma pilsētas atbilde saviem nodokļu maksātājiem. Dobele ir mājvieta spēcīgiem zīmoliem, strauji augošiem uzņēmumiem, aiz kuriem stāv daudzas ģimenes ar bērniem un idejām par personisko un kolektīvo izaugsmi. Viena no tās komponentēm ir kvalitatīva arhitektūra un pilsētvide,” stāsta Ieva Zībārte.

Arī Dobele ir tā Latvijas pilsēta, kas atgriešanos Rīgā padara mulsuma un jautājumu pilnu. Vide it kā pati aicina – paliec, pakavējies, te ir rimti, skaisti, labi... Te var dzirdēt dabu arī pilsētā un just, kā gadalaiki mainās acu priekšā. Paldies arhitektiem, kas šo sajūtu māk izcelt.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti