Ja izglītības vide ir harmoniska, kvalitatīva, rosinoša, tad arī nākotnes speciālisti centīsies radīt ko līdzīgu – objektus, kur racionālais saplūst ar radošo, vietas, kur uzturēties ir lepnums un prieks.
Par skolu Lāčplēša ielas 55 namā raksta restaurācijas projekta autore arhitekte Zaiga Gaile.
Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
"Lai īstenotu cariskās Krievijas ķeizarienes Katrīnas II izglītības programmu, Rīgā 1819. gadā tika uzcelta skola krievu zēniem. Monumentālās guļbaļķu celtnes oriģinālais projekts pēc ilgiem meklējumiem atradās Tartu arhīvā, jo tur bija guberņas centrs. Katrīnas skolas centrā bija zāle, sānos divas klašu telpas un dzīvokļi: diviem skolotājiem pirmajā stāvā un vienam bēniņos. Pagalmā aiz skolas ēkas ierīkoja dārzu skolotāju ģimenēm. Ir ziņas, ka tur turēti gan zirgi, gan vistas. Sākotnēji skolā mācījās 100 bērni, vēlāk to skaits saruka līdz 40.
Divu gadsimtu laikā ēkā vienmēr ir atradusies skola. Pēdējās simtgades periodā un līdz mūsdienām – Lietišķās mākslas vidusskola, kur jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas māca apstrādāt koku, metālu, stiklu, mālu un citus materiālus. Skolai ir bagāta vēsture un tradīcijas, tajā mācījušās vairākas latviešu mākslinieku paaudzes.
Prinča autogrāfs uz spāres
Koka mājas atjaunošanas vēsture sākās 2000. gadā, kad Rīgā ieradās starptautiskās pieminekļu aizsardzības organizācijas “Europa Nostra” viceprezidente Katarina Kolē. Šai periodā gandrīz desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rīgas koka arhitektūras mantojums bija īpaši apdraudēts, jo sākās strauja būvniecības attīstība. Drīz vien tika nodibināta biedrība “Latvia Nostra”, kas 2001. gadā Rīgā rīkoja “Europa Nostra” starptautisko konferenci, kurā tika pieņemta Koka mantojuma aizsardzības deklarācija. Biedrība “Latvia Nostra” izdeva grāmatu “Koka Rīga” un uzsāka bijušās Katrīnas skolas atjaunošanas projektu.
Šai vētrainiem notikumiem pārpilnajā periodā aizsākās romantiskais stāsts par Pelnrušķīti un princi. “Europa Nostra” konferences atklāšana 2001. gada septembrī notika vecās skolas pagalmā.
Noplukusī Pelnrušķīte sagaidīja Viņa Karalisko augstību Dānijas princi Konsortu Henriku.
“Europa Nostra” prezidents izstaigāja skolu, uzkāpa bēniņos, parakstījās ar sarkanu tinti uz spāres un pasniedza skolas direktoram ziedojumu. Ar šo naudu pietika, lai izstrādātu celtnes būvprojektu. Pagāja 13 gadi, līdz bijusī Katrīnas skola sagaidīja pietiekamu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu, un 2014. gadā atjaunotā skolas ēka tika atklāta. Uz skolas atklāšanu ieradās "Europa Nostra" delegācija, un princis atsūtīja apsveikumu.
Sajūtu un atmiņu spēks
““Latvia Nostra” izdotajā grāmatā “Koka māja” ir apkopotas audzēkņu atmiņas, kurās viņi stāsta, cik svarīgs viņu dzīvē ir bijis mācību periods vecajā koka skolā. Grāmatu atvēra atjaunotās ēkas atklāšanas dienā, un tagad skola to dāvina absolventiem.
Tāpēc atjaunošanas procesā bija tik svarīgi šīs sajūtas ne tikai saglabāt, bet vēl vairāk izcelt un paspilgtināt.
Iekštelpās nolēmām attīrītos simtgadīgos baļķus atstāt tādus, kādi tie bija pēc aplupušā apmetuma noņemšanas. Visās telpās saglabājām krāsns apkuri. Vecās durvis tika restaurētas, un diezgan ilgi noturējās plāns atjaunot arī logus. Diemžēl tie sabirza pēc neskaitāmo krāsas slāņu noņemšanas. Ēkas fasādēs noņēmām vēlāko slāņu dēļu apšuvumu, aizdrīvējām šķirbas ar pakulām un nokrāsojām baļķus ar lineļļas krāsu. Bija grūti pieņemt izšķirošu lēmumu par to, kā nodrošināt tumšajos bēniņos dienasgaismu, jo plašās augšstāva telpas nekad netika izmantotas. Nolēmām par labu kontrastam, un modernie alumīnija jumta logi pret sētas fasādi uzdāvināja skolai gaišas bēniņu studijas. Tāds pats lēmums tika pieņemts par galvenajām kāpnēm, kurām bija jābūt skaidri nolasāmām kā jauno laiku pienesumam vecajai mājai.
Pēc atjaunošanas skola darbojas sešus gadus. Ikreiz, kad pavadu kādu arhitektu grupu skolas apskatei, apjautājos mājas dežurantei par dzīvi. Viss ir labi, bērni ir laimīgi te mācīties un lepojas ar savu skolu. No rītiem esot pavēsi, kamēr iesilst 11 krāsnis, bet bērni vienalga staigā kreklos īsām rokām un vakaros viņus nevarot aizdzīt mājās," norāda Zaiga Gaile.
Šīs ēkas būvkultūru novērtējuši arī profesionāļi – projektam 2014. gadā piešķirta Latvijas Arhitektūras Lielā gada balva. Skola regulāri tiek iekļauta ārzemju arhitektu vizītēs, tiek izrādīta īpašās ekskursijās. Tas apliecina, ka izvēlētais restaurācijas ceļš ir bijis pareizs – ērti, patīkami un rosinoši bērniem, iedvesmojoši kolēģiem un paraugs citiem saimniekiem. Būtiski, ka ēkai nav mainījusies funkcija, kas pastāvēšanu cauri laikiem vērš stipru un harmonisku.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
