Kāds bija Kuldīgas ceļš uz UNESCO pasaules mantojuma sarakstu, kā Kuldīga tam gatavojās un kā šī mērķa dēļ tika pakārtotas pašvaldības prasības ēku un zemju īpašniekiem?
Tomass kopā ar ar saviem arhitektūras studiju biedriem ir ieradies vienā no Latvijas skaistākajām pilsētām Kuldīgā: "Esmu ļoti biežs Kuldīgas viesis. Vismaz reizi gadā, vasarā, man sanāk atbraukt uz šo burvīgo pilsētu un izbaudīt."
Kuldīgas burvība un neatkārtojamība šogad beidzot oficiāli atzīta arī starptautiski, vecpilsētu ieļaujot UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, nostājoties blakus tādām pilsētām kā Vīne, Roma un citām. Ceļš līdz iekļūšanai šajā sarakstā ir bijis ļoti garš, stāsta kādreizējais Kuldīgas mērs, arhitekts Edgars Zalāns. Viss sācies deviņdesmito gadu beigās, kad kopā ar vācu sadraudzības pilsētu Gēsthahti tika veidots urbānais redzējums par Kuldīgu: "Tur biju es un pilsētas arhitekts Aldis Orniņš, bija Anita Orniņa, kas strādāja tajā projektā, bija Amerikas bīskapa voluntiere Monika Frankoiss, kura bija tajā procesā. Viņa bija tas cilvēks, kas toreiz teica – kāpēc jūs ar tādām vērtībām nevarētu pretendēt uz UNESCO?"
2001. gadā sākās arī pirmie semināri, izpētes, lai varētu sagatavot pieteikumu.
Tādējādi no idejas līdz iekļaušanai sarakstā pagāja 25 gadi. Zalāns atceras: "Zinājām, ka tas būs ilgi. Kuldīga maza pilsēta, kam viņa tur pasaulē interesē, kā jau mēs latvieši augsti par sevi nedomājam. Bet tad 2002., 2003., 2004. gadā nostabilizējās, ka mēs uz to ejam apzināti."
Šo gadu laikā tapuši pētījumi, vērtējumi, UNESCO ekspertīzes. Visus šos gadus arī šim mērķim bija pakārtotas pašvaldības prasības ēku un zemju īpašniekiem. Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone stāsta: "Tās ir tādas kopējas vadlīnijas, kā atjaunot vēsturisko vidi kā kopainu, nevis skatoties punktveidā no viena vienas vietas uz nākamo, bet jau kopumā izdomājot. Tas arī veicina iedzīvotāju vēlmi un uzņēmēju to darīt, jo ir skaidri noteikumi, kā tas būtu darāms."
"Tāpēc jūs Kuldīgā neredzēsiet, varbūt tas tā ļoti klišejiski, – bet plastmasas logu nav Kuldīgā. Jā, nav. Tas ir tāds kā simbols visiem tiem nevēlamajiem elementiem, kuriem nevajadzētu atrasties šajā urbānajā vēsturiskajā vidē. Tur jau nav tikai plastmasas logi, ir visādas citas lietas, kuras nedrīkst būt. Saules paneļus arī nedrīkst likt," skaidro bijušais mērs, arhitekts Zalāns.
Prasības vienādas gan pašvaldības īpašumā esošajām ēkām, gan tām, kas pieder privātpersonām un uzņēmumiem. Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska norāda: "Ja mums ir nepieciešams pašvaldībā kādu jaunu funkciju veikt vai nepieciešams kādu jaunu pakalpojumu ieviest, mēs nebūvējam jaunas ēkas. Mēs ļoti reti būvējam pilnīgi no nulles.
Pirmais, ko mēs darām, mēs pārskatām savus īpašumus."
Rezultātā vecās ēkās no iekšpuses tiek pielāgotas mūsdienu prasībām, vienlaikus saglabājot savu vēsturisko šarmu. Piemēram, moderns pilsētas baseins atrodas vecpilsētā un nekādi neizkrīt no kopējās arhitektūras.
"Es uzskatu, ka šī posma vairāk nekā 20 gadu garumā, kurā mēs esam nokļuvuši līdz šim statusam, lielākā vērtība ir mūsu kopības sajūta, ka tas ir mūsu kopīgs panākums," teic Astaševska.
Kā atzīst kuldīdznieki, lai gan ceļš līdz iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā nav bijis viegls un sākumā daļa iedzīvotāju skeptiski uz to skatījušies, tas bija tā vērts, un tas pilsētniekiem pašiem ļauj apzināties vērtības sev apkārt un ceļ pašapziņu.
KONTEKSTS:
UNESCO Pasaules mantojuma komitejas 45. sesijā, kas 17. septembrī notika Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā, nolēma Kuldīgas vecpilsētu iekļaut UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Šobrīd UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti 1189 objekti visā pasaulē. To vidū ir lielais Ķīnas mūris, Ēģiptes piramīdas, Maču Pikču senpilsēta Peru, Atēnu Akropole un daudzas citas vietas. Sarakstā iekļauts arī Strūves ģeodēziskais loks visās trīs Baltijas valstīs, Rīgas, Viļņas un Tallinas vecpilsētas, kā arī Kuršu kāpa un Kernaves arheoloģiskais komplekss Lietuvā. Sarakstā pārstāvētas 166 valstis un 45 pārrobežu objekti.
