Šogad tiešsaistē norisinājās 18. Arhitektūras skolu plenērs. Otro reizi tas bija starptautisks. Jau iepriekšējā gadā tajā akcentēja tēmu par Ukrainu, paredzot Bučas, Černihivas un citu pilsētu atjaunošanu. Šogad plenēra tēma ir "Mariupole. Restarts 2.0". Kā vēsturiskā atmiņa un kara notikumi var ietekmēt to, kas jāatjauno un kas jāveido no jauna? Kāda ir pasaules pieredze, atjaunojot pilsētas pēc kara postījumiem? Kā plenērā izskanējušās studentu idejas var tikt izmantotas? Atbildes uz šiem jautājumiem Latvijas Radio 3 "Klasika" jaunajā raidījumā "Ukrainas pasakalja" meklējam kopā ar plenēru organizētāju arhitektu biroja "Nams" valdes priekšsēdētāju Sergeju Ņikiforovu, RISEBA Arhitektūras fakultātes dekānu Rūdolfu Daini Šmitu un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes ainavu arhitektūras studenti Ilzi Kaģi.

Ilze Dobele: Plenērs risinājās trīs dienas tiešsaistē. Studentiem tika piedāvāta ideja par Mariupoles vēsturiskā centra atjaunošanu nopostītā Drāmas teātra apkārtnē. Uzdevums, protams, bija jāveic no attāluma – par vietu, kura vairs neeksistē, kura šobrīd ir ienaidnieku okupēta, jo Ukrainas armijai to vēl nav izdevies atgūt prettriecienā. Sergej, kā radās šī ideja?

Sergejs Ņikiforovs: Ideja radās pēc sarunas ar urbānistu, pilsētplānotāju Marku Geldofu, kurš iepriekšējai arhitektūras plenērā pirms gada ieminējās par interesantu gadījumu, kas norisinājās Holandē Otrā pasaules kara laikā. Holande bija neitrāla. 1940. gada 14. maijā vācieši veica masveida Roterdamas bombardēšanu, lai piespiestu holandiešus atļaut ievest savā valstī Vācijas karaspēku. Roterdama bija nolīdzināta. Taču, kas ir interesanti, – četras dienas vēlāk pēc pilsētas valdes rīkojuma urbānists un pilsētplānotājs Vilems Gerits Vitevīns (Willem Gerrit Witteveen) uzsāka darbu pie jaunā pilsētas attīstības plāna izstrādes. Kāpēc? Lai neļautu okupantiem izplānot un izveidot savu redzējumu par Holandes pilsētām! Bija pagājušas četras dienas... Varēja taču pagaidīt kara beigas, bet – nē.

Ņemot vērā, ka arī Mariupole šobrīd ir nopostīta, daudz kas tiek notīrīts, pazūd vēsturiskie dokumenti, tai skaitā tādi, kas saistīti ar pašiem pirmsākumiem, pazūd ēkas un tiek veidots pilnīgi jauns Mariupoles plānojums, ko pēc Doneckas pašpasludinātās republikas vadības rīkojuma veic Krievijas Projektēšanas institūts, mums likās, ka iespējami arī citi scenāriji:

iedziļinoties, izpētot un piesaistot ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules studentus un tai skaitā, protams, arī pavaicājot pašiem ukraiņu studentiem par to, kā viņam liekas – kāda varētu būt šī pilsēta pēc tam, kad tur beigs šaut un Mariupole atkal nonāks atpakaļ Ukrainas kontrolē.

Kā atjaunot atmiņu par pilsētu?

Rūdolf, jums ir zināšanas par vēsturisku aspektu – ka pasaulē notikuši vēl citi līdzīgi gadījumi bez tiem, kurus Sergejs nupat jau pieminēja. Uz kā jūs balstītu piekrišanu šādu ideju vispār realizēt?

Rūdolfs Dainis Šmits: Pasaules pieredze šajā jautājumā ir diezgan liela, jo diemžēl karš izpostījis daudzas pilsētas, un tad rodas jautājums – kā veidot restartu. Jo šāda veida karš ir ne tikai uzbrukums fiziskajai pilsētai – tas ir uzbrukums kultūrai, un pilsēta būtībā ir artefakts. Pilsētas attīstība notiek simtiem gadu garumā, un kad to visu iznīcina... (..)

Ir ļoti svarīgi veidot risinājumus un meklēt veidus, kā dziedināt pārrauto pilsētas audumu – to, kā cilvēki pieraduši dzīvot līdz tam: tā ir sabiedriskā telpa, tās ir ēkas, kurās dzīvo ģimenes savos dzīvokļos un tā tālāk. Kad tas viss tiek iznīcināts, rodas milzīgs jautājums – kā atmiņu par pilsētu, kas nav izaugusi vienā dienā un ko atspoguļo arī arhitektūra, pēc iespējas ātrā veidā atjaunot? Tās izveidē taču pagājuši simtiem gadu!

Jau vairāk nekā 25 gadus labi pazīstu un esmu cieši saistīts ar kolēģi, kurš brauc uz vairākām [kara skartajām] pilsētām. Piemēram, karš Irākā, karš Sīrijā – tiek dokumentēta kara skartā vide un ir kolosālas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var fiksēt, digitālā veidā noskenēt, veidot dokumentāciju un vismaz fiksēt šos objektus tādā stāvoklī, kādā tie šobrīd ir. Kad un cik ātri tos restaurēs, tas ir cits jautājums.

Dizaina muzejā Ņujorkā izstādē "Dizainējot mieru" bija skatāmas piemērs, ka pēc plašajiem postījumiem Sīrijā, Beirūtā un Libānā starptautiska arhitektu komanda izmantoja 3D skenēšanu un digitālo modelēšanu, lai veidotu precīzu rekonstrukcijas plānu. Kā jūs rīkojāties, neesot uz vietas Mariupolē?  Kā varējāt piekļūt tam, kas tur redzams šobrīd? 

Sergejs Ņikiforovs: Internetā ir pietiekoši daudz informācijas, jāzina tikai, kur ko sameklēt. Bet – ja atgriežamies pie tā, kā to darīt un kur meklēt… Tieši pirms plenēra norises bija ievadlekcijas, kurās atzīti eksperti no dažādām valstīm papildināja studentu zināšanas par lietām, kuras tiešā veidā viņiem nemāca augstskolās, un ekspertu vidū bija arī [arhitekts] Bruno Delands (Deslandes), kurš ir atzīts eksperts tieši 3D skenēšanā, dokumentēšanā. Viņš nācis klajā ar ļoti interesantām lietām, kas saistītas ar vēstures pieminekļu dokumentēšanu, toskait tādu, kas cietuši zemestrīcēs un arī karadarbības rezultātā. Viņš arī pastāstīja par to, kādā veidā tas notiek, – par savu pieredzi ne tikai jūsu pieminētajos Tuvajos Austrumos, bet tieši Ukrainā. Tas nozīmē, ka studenti var paļauties uz viņa pieredzi. (..) Turklāt studentiem mēģinājām piedāvāt to instrumentāriju, ar kuru viņi savstarpēji varētu sazināties visā darba gaitā. Domāju, tas pats par sevi ir lēciens jaunajās tehnoloģijās un mūsu savstarpējā saskarsmē: runa nav tikai par "Open Space" tipa biroju. Ja paskatāmies, kā šobrīd vispār tiek organizēti biroji – patiesībā mēs runājam par jauna veida projektu, kura ietvaros resursu izmantošana var palielināties pat uz pusi un vēl vairāk, jo reāli tas var palīdzēt aizpildīt konkrēto daļu, kuras pietrūkst. Neviens no mums nav ne Mikelandželo, ne Leonardo da Vinči, kurš mācēja un darīja pilnīgi visu. Mēs varbūt esam erudīti speciālisti savā jomā – bet jautājums, cik pilnvērtīgi varam ielēkt konkrētajās piecpadsmit minūtēs, pusstundā, stundā, dienā, kas mums atvēlēta, un šis rīks, kas ļauj iesaistīt cilvēkus no dažādām laika zonām, paver visplašākās iespējas.

Ilze, kāds ir jūsu skatījums no studentu viedokļa: Sergejs jau pieminēja zināšanas, kādas tika dotas ārpus mācību programmas. Kas bija lielākais impulss, kas jūs pārliecināja – jā, turpināšu darbu šajā plenērā, un šis ir kas tāds, par ko varbūt pat domāšu arī pēc tam?

Ilze Kaģe: Tēmas aktualitāte pati par sevi ir ļoti svarīga. Daudzu cilvēku prātos ir doma, kas notiks un kā mēs varam tajā līdzdarboties, palīdzēt un kaut kādā veidā atbalstīt – ja ne fiziski vai finansiāli, tad vismaz ar savām idejām un ar savu klātesamību un domām par to. 

Vai jel kāds students izteica šaubas, kāpēc tas būtu jādara, nezinot, vai idejas tiks realizētas?

Ilze Kaģe: Droši vien, ka tādu studentu nebija.

Bez vēstures vide būs nekāda

Sergej, bet ar ko jūs sākāt? Redzēju jūsu datorā specifiskas kartes, kuras jums ļāva ielūkoties pilsētvidē, kāda tā bija pirms izpostīšanas, ļaujot precīzi saprast, ar ko jums jāstrādā gan telpā, gan mērogā.

Sergejs Ņikiforovs: Papētījām, protams, vēsturi – Mariupolei ir pārsteidzoša vēsture! Šogad neizmantojām "Maxar" kartes – pagājušogad tās iepirkām Černihivas sakarā. Tas ir dārgs prieks. Uz kvadrātmetru tas nav tik dārgi, bet mazākais, ko viņi pārdeva, ja nemaldos, bija 25 kvadrātkilometri. 

Ko paredz šī karte? 

Sergejs Ņikiforovs: Šajā kartē redzam pilnīgi visu – varbūt automašīnas numurus gluži ne, bet pārējo redzam pilnīgi visu. Taču tā varbūt šeit būtu mazākā problēma, jo informācijas par Mariupoli ir pietiekoši. Drīzāk bija vēlme saprast un iedziļināties, kā rīkojamies. Scenāriju ir ārkārtīgi daudz, taču pirmkārt jāsaprot vides specifika. Pirms plenēra paši mēģinājām iedziļināties.

Mariupole ir pārsteidzoša – slavenais krievu gleznotājs Arhips Kuindži, no kura ārkārtīgi daudz iedvesmojies mūsu Vilhelms Purvītis, patiesībā bija grieķis, taču uzvārds viņam ir turku izcelsmes. Viņa brālis, kuram uzvārds tika pārtulkots, ir Zolotarevs. Tad nu mēs ļoti labi saprotam, ar kādu profesiju nodarbojās viņa senči!

Mariupolē ir ārkārtīgi bagāta vēsture, arī ielu nosaukumi: areāls, kurā mēs darbojāmies, bija Itāļu iela, Grieķu iela un daudzi citi nosaukumi. Tā ka galvenais uzsvars varbūt nebūtu jāliek uz detalizētu šīs vietas esošā stāvokļa apzināšanu, drīzāk uz instrumentiem un domām par to, kā to realizēt nākotnē.

Gribētu to salīdzināt ar situāciju, kāda pirms 150 gadiem bija Rīgā, kad vajadzēja radīt plānu bulvāru loka attīstībai. Vilhelms Bokslafs toreiz sadarbojās ar Oto Dīci – tātad viens jau bija kungs manos gados, bet otram bija knapi pāri divdesmit. Tā nu saliekot kopā jaunības degsmi, vēlēšanos ieraudzīt jaunākos strāvojumus, kādi tolaik bija Eiropā un pasaulē, ar Bokslafa, visticamāk, pragmatisko pieeju, esam ieguvuši pārsteidzošu rezultātu, kas šobrīd vēl arvien ir apbrīnas vērts ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē.

Un Mariupoles gadījumā gribējām ieraudzīt tieši to pašu. Gala rezultātā tas bija pārsteidzoši, kā katra no grupām izveidoja savu redzējumu. 

Cik grupu bija kopumā?

Sergejs Ņikiforovs: Desmit. Varētu teikt, ka teritorijas izmēra ziņā katrai grupai bija doti apmēram četri Rīgas centra kvartāli. Mariupole pēc sava izmēra ir tuva Rīgai. Drusku mazāka: Rīga – 300 kvadrātkilometru liela, Mariupole – 244. Iedzīvotāju skaits arī ir proporcionāli atbilstošs Rīgai. 

Precizēsim, ka tā ir teritorija apkārt nopostītajam Drāmas teātrim.

Sergejs Ņikiforovs: Varētu tā teikt, jā. Tā ir vēsturiskā Mariupoles daļa, tieši tas pats vēsturiskais centrs, kuram kara rullis pārgājis pāri. Pie tam mēs arī vērsām studentu uzmanību uz to, ka

tas nav pirmais rullis, kas pārgājis pāri Mariupolei: tā piedzīvojusi arī ideoloģisko tīrīšanu [20. gadsimta] 30. gados, kad vēstures mēslainē tika aizslaucītas pilnīgi visas baznīcas, pārdēvētas pilnīgi visas ielas un izmēztas laukā ēkas, kuras bija nevēlamas, un tika izveidota "gaiša" padomju pilsēta.

Bet nu – [mūsdienu Mariupoles] iedzīvotāji bija pieraduši pie tā pilsētas tēla, kāds tas bija, un līdz ar to pašreiz viņi vēlētos ieraudzīt kaut ko adekvātu vietā, bet – uz ko atkal vērsa studentu uzmanību pirmajā studiju dienā, kas bija lekciju diena – ka otrreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nav iespējams. Tātad patiesībā varbūt jāizmanto iespēja un izaicinājums un jāveido šī vide nākotnei, neaizmirstot pagātni. Tas bija ļoti interesants moto, ko viena no grupām bija ielikusi. Mums jāsaprot, ka bez vēstures vide būs pilnīgi nekāda. Nevar būt vide bez vēstures. Ir tomēr jāapzinās sava sociālā atmiņa, lai varētu atsperties un virzīties tālāk uz priekšu.

Kā dziedināt pilsētas rētas?

Rūdolf, jūs arī pieminējāt Sergeja minēto sociālo atmiņu. Tātad sociālā atmiņa ir karš, kas izposta reālus artefaktus. Taču mūsu atmiņa nemainās: mēs atceramies, mēs vēlamies, iespējams, kaut ko no tā visa atgūt, bet varbūt redzēt arī kaut ko citu. Jūs iepriekš pieminējāt vēl trešo jomu – arhitektūru, kas var mainīt un papildināt sociālo atmiņu, palīdzēt tai restaurēties. Cik svarīgi ir šie aspekti, sākot strādāt pie tādiem plāniem un idejām kā šīs?

Rūdolfs Dainis Šmits: Kā dekānam un pedagogam man šķiet ļoti svarīgi studentiem iemācīt saprast, kāpēc mēs kaut ko darām. Arhitekti vienmēr vispirms uzdod jautājumu – kāpēc, un tas "kā" nāk vēlāk. Arhitektūra ir svarīga mūsu kultūrā. Pilsēta sastāv no divām lietām: ir latīņu vārds "civitas", kas apzīmē divas lietas: "City" ir pilsēta angliski, un "civitas" ir iedzīvotāji – sabiedrība, kas dzīvo pilsētā. Pilsēta nevar eksistēt bez cilvēkiem, un, ja nav telpu, tad cilvēkiem nav, kur eksistēt. Kad pilsētu skar karš, tas ir tiešs uzbrukums kultūrai. Tas ir uzbrukums fiziskajām ēkām un arī uzbrukums pašai sabiedrībai. Kad viss tiek izjaukts, pilsētai tiek atstāta rēta. Es sniedzu īsu lekciju par [amerikāņu arhitektu un mākslinieku] Lebbeus Woods, lekcijas tēma bija tieši karš pret arhitektūru. Un viņš tiešām lietoja tādus vārdus kā "rēta" un ka pilsētai vajadzīga "dziedināšana". Tad jautājums ir,

kādā veidā mēs ar savu arhitektūru dziedinām rētu? Vai vēlamies veidot tādu arhitektūru, kas iezīmē, ka te bijusi plaisa, rēta vai sāpe, vai nākam ar arhitektūru, kas to noslēpj un veido kādu kopiju no tā, kas bijis iepriekš? Tad tas jautājums ir – vai kopija ir šī brīža atmiņas svarīgākā lieta un vai varam mākslīgā veidā veidot arhitektūru, kas mēģina aizlāpīt šo ievainoto vietu ar kopijām?

Vai arī cita pieeja – mēģinām veidot kaut ko, kas šodien ir jauns, vienlaikus ņemot vērā vēsturi. Šī ir dilemma – ko darīt? Tā ir tā lielā bilde: vai ejam pa vienu, vai arī pa otru ceļu.

Kas bija tas, ko jūs studentiem ļāvāt vai lūdzāt darīt pēc zināšanu saņemšanas?

Sergejs Ņikiforovs: Mēs viņiem lūdzām parādīt to, kā viņi vislabāk saprot šo vidi. Bija interesanti piedāvājumi par parka izveidošanu, saglabājot esošās ēkas – pat tādā stāvoklī, kādas tās ir; bija idejas par dzīvojamo apbūvi, muzeja atjaunošanu. Veca kinoteātra atjaunošanu ar skaistu franču nosaukumu – "Illusion".

Interesanta ideja bija par Universitātes kompleksa izveidošanu – ne tikai fiziski atjaunot kaut kādas ēkas, tātad ieliet tur kaut kādu betona daudzumu, samūrēt ķieģeļus, bet faktiski ļoti daudz tika domāts, kā atkal iedvest dzīvību šajās vietās, nepazaudējot kopējo vides kontekstu. Universitātes kompleksa ideja mani ārkārtīgi aizrāva!

Man tā asociējas ar Viļņas Universitāti – kā zinām, visa vecpilsēta ir viena liela Universitātes pilsētiņa: tur ir pagalmiņi un visādas ejas, kurās studenti pēkšņi parādās vai kaut kur ienirst iekšā, bet faktiski tā ir viena laikmetīga iestāde.

Tā bija viena no idejām. Ilze, pastāstiet par to! 

Ilze Kaģe: Jā, tā bija mūsu grupas ideja – veidot šo universitātes kampusu tajā teritorijā, kas atrodas salīdzinoši netālu no Drāmas teātra, līdz ar to mēs domājām arī, kā šīs teritorijas savienot un radīt saikni.

Bet Drāmas teātrim taču noteikti būtu jābūt atjaunotam?

Viktors Ņikiforovs: Tas ir labs jautājums...

Tātad katra no desmit grupām piedāvāja savu savu risinājumu visam apgabalam? Jeb apgabals tika dalīts?

Viktors Ņikiforovs: Mēs ieguvām mozaīku, un pēc tam vēlāk ekspertu vidū pārrunājām, vai vēlamies atrast kaut kādu kopsaucēju, un nonācām pie secinājuma, ka varbūt tas nemaz nav vajadzīgs. Atcerējos slavenos arhitektūras konkursus, kas norisinājās Rietumberlīnē septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Ļoti interesanti – viņi piemeklēja dažādas vietas, un bija pat tādas, kuru sakarā vienu un to pašu uzdevumu iedeva dažādām prominencēm. Atceros, kā Krīrs (Rob Krier), ļoti prominenta persona – viņi bija brāļi, un viens no viņiem izstrādāja "māsterplānu" konkrētai teritorijai netālu no Budapeštas ielas un Kūrfirsta dambja. Un tad katrs arhitekts konkrētajai mājai iedeva savu vīziju: tās bija pilnīgi atšķirīgas, bet tieši tāpēc, ka tās bija atšķirīgas, tās piesaistīja cilvēku uzmanību! Tolaik Rietumberlīne kļuva par arhitektūras Meku. Uz turieni devās ne tikai studenti, bet arī visi eksperti. Pēkšņi tur sāka mutuļot dzīvība un notika ārkārtīgi daudz specifisku konkursu. Tas, ko es šeit saskatu: ka tieši šī iespēja – ļoti kompaktā vidē realizēt dažādas pilsētbūvniecības idejas, kā atjaunot šo pilsētu, ir ārkārtīgi aizraujoša, jo ir iespējas salīdzināt tās ļoti tuva mēroga kontekstā.

Ilze, jūs bijāt grupā, kas domājāt par Universitātes kampusa izveidi. Vizualizācijā redzams, ka tā varētu būt ļoti zaļa vieta, ainaviska, un tā raksturota arī kā vieta, kurai būtu jādziedē cilvēks, atsaucoties arī uz Rūdolfa sacīto.

Ilze Kaģe: Dziedēšanas stāsts vairāk bija par Drāmas teātri, un tur arī viedokļi atšķīrās par to, kā šo stāstu iznest, cik daudz no tā visu saglabāt un cik nesaglabāt. Taču tas ir par Drāmas teātri. Sākotnēji lielai daļai bija versijas par to, ka vajag saglabāt Drāmas teātri, bet dziedinošā ideja radās tieši saistībā ar Drāmas teātra apkārtni, kas ir parks, bet pašu Drāmas teātri varētu veidot kā memoriālu. Man liekas, ka finālā lielākā daļa no grupām patiešām palika pie idejas, ka tas varētu būt tāds kā memoriāls, bet 

mūsu grupas ideja par šo teritoriju bija tāda, ka nevēlamies radīt memoriālu, kas būtu līdzīgs mūsu Brāļu kapiem – lai cilvēkiem visu laiku acu priekšā nebūtu atgādinājums par to smagumu, bēdām un šausmām, kas tur notikušas. Mums bija doma to veidot dziedinošās ainavas – lai cilvēkiem ir vieta, kur viņi var aiziet, kur viņi var padomāt, kur viņi var satikties.

Lai tā ir tāda kopības vieta, kurā varētu būt dažādas telpas – gan telpa, kur pabūt vienam, gan telpa, kur varētu būt kopā – te bija ideja par Drāmas teātri. Tajā pašā laikā, ņemot vērā slāvisko kultūru, mums jāpatur prātā, ka šiem cilvēkiem aizgājēju pieminēšana atšķiras no tās, kādu mēs to redzam Latvijā. Mums šī tradīcija ir vairāk personīga – mēs aizejam uz kapiem, varbūt vēlamies pabūt vieni, kaut kādā ziņā sazināties ar saviem aizgājējiem, bet slāvu kultūrā, iespējams, pabūšana un atcerēšanās ir nedaudz savādāka, un to mums rāda arī notikumi, kurus esam novērojuši arī Latvijā. Tāpēc savā ziņā mēs šai vietai saglabājam arī publiskumu – ka ir centrālais laukums, kur cilvēkiem ir iespēja sanākt, pabūt kopā un atcerēties.

Vai ir arī vēl kāds cits studentu risinājums šajā mozaīkā, ko īpaši gribētu izcelt un par kuru mums būtu interesanti uzzināt?

Sergejs Ņikiforovs: No pilsētbūvniecības viedokļa mani visvairāk aizrāva priekšlikums, kurš pilsētbūvnieciski reāli savienoja visus zemesgabalus ar ostu.

Tas tiešām bija ļoti plašs redzējums. Līdztekus tam bija padomāts arī par to, kā šī Miera avēnija varētu izskatīties tīri telpiski un kas varētu būt šīs avēnijas noslēgumā. Savulaik tur bija izvietots Marijas Magdalēnas baznīcas tēls. Baznīca 30. gados tika nojaukta, un dažām grupām bija doma, ka varbūt vajadzētu atstāt portālu, kas ir saglabājies, kā majestātisku sava laika liecību, bet pārējo, kā jau Ilze minēja, veidot kā parku.

Tiešas līdzības būs tiem, kas bijuši Makao – tur kalna jeb skata perspektīvas galā ir baznīcas drupas, no kurām palicis pāri tikai priekšējais portāls. Efekts ir vienkārši graujošs! Un tas tiešām piesaista – pilsētbūvnieciski tas kļuvis par sava veida dominanti.

Līdzīgi ir arī Tērbatā – mēs zinām baznīcas drupas, kas ir kalnā un virs pilsētas, un tur ir vienkārši iesēta zālīte – tur varbūt to efektu mazina apkārt esošie koki un noskaņa tur drīzāk ir romantiska. Šeit šāda rīcība tiešām būtu labāka par jebkuru jaunveidoto pieminekli. Un tā doma pati par sevi – ka varbūt vajadzētu atjaunot tās saikni ar pilsētu, kur tā diezgan utilitāri vēlākos laikos bija pazudusi. Mēs saprotam, ka Kaļmiusa upīte, kas tek cauri pilsētai, acīmredzot vēsturiski tika sašaurināta, un visas bijušās teknes, līdzīgi kā Sarkandaugavā, diezgan savtīgi izmanto dažādiem rūpnieciskiem mērķiem – dzelzceļu stigām, ceļiem, tās aizaudzētas ar rūpniecību. Izskanēja doma, ka to varētu atjaunot un pavērt atpakaļ skatu no pilsētas, kas būtu kā Atēnu Akropole – tā atrastos augšā. Bija ļoti interesantas idejas par to, kā vispār veidot pilsētas telpu.

Padomju pilsētbūvniecība nebija nekāda medusmaize un par cilvēkiem domāja relatīvi maz – pārsvarā bija jānoorganizē vieta, kur viņiem strādāt, bija jānoorganizē vieta, kur dzīvot, bet kopumā par cilvēkiem interesējās ārkārtīgi maz.

Šajā plenērā tieši otrādi – ir domas par to, kā cilvēki pavadīs brīvo laiku, ko viņi darīs konkrētajā vietā un konkrētajā teritorijā, ir skolas, bērnudārzi, parki, studenti arī runā par to, kādas un cik būs gājēju ielas, iepirkšanās ielas, kā organizēt transportu – tas ir ļoti labs pamats, lai turpmāk varētu reāli jau veidot kaut kādu darba uzdevumu pilsētas attīstības plāna izveidošanai.

Dažādās grupas un iesaistes

Plenērs ir starptautisks. Kā jutāt sadarbību un ideju dažādību no dažādiem arhitektūras un ainavu arhitektu un citu topošo profesionāļu iesaistes šī uzdevuma risināšanā? (..) Vai šie cilvēki savstarpēji paši veidojās grupās, vai jūs viņus apzināti pulcējāt, lai būtu dažāda savstarpējā pieredze un tādējādi viens otru stimulētu?

Sergejs Ņikiforovs: Rīkojāmies diezgan voluntāri: negribējām, lai veidotos tāda situācija kā skaistās filmas "Sapņu komanda" pašā sākumā, kad Universitāte mačojās pret Armijas sporta klubu basketbolistiem, lai noskaidrotu, kurš tad Latvijas izlasē būs labākais. To mēs gribējām izslēgt. Līdz ar to diezgan voluntāri katrā no grupām ielikām cilvēkus no dažādām Latvijas skolām ar savu specializāciju un specifiku. Tieši tāpat salikām grupās cilvēkus no dažādām valstīm, no dažādām augstskolām un centāmies, lai katrā grupā būtu arī pa kādam ukrainim. Kā tas norisinājās tālāk? Dažiem tas gāja viegli, dažiem ne pārāk. 

Ilze Kaģe: Jā, taisnība. Varētu būt, ka mūsu grupa bija viena no tām, kurā gāja grūtāk.

Sākotnēji bijām kādi desmit cilvēki, bet faktiski darbojās stipri mazāk, un aktīvi darbojās pavisam maz. Nezinu, vai tas bija saistīts ar pašiem cilvēkiem, vai arī vairāk ar to, ka mēs kā organizētājvalsts vai tuvāk esoši Ukrainai esam daudz aktīvāki, savukārt Āzijas puse – pasīvāka. Varbūt pie vainas bija laika zonas vai arī vienkārši grūtāk izprast kādas lietas un ir pavisam cita pieredze. Viņi nebija tik aktīvi.

Vismaz mūsu grupā – varbūt citās grupās bija savādāk. Jā, tas bija tāds zināms izaicinājums, jo arī komunicēt nācās vai nu agri rītos, vai vēlu vakarā, lai varētu sazināties ar tiem, kuriem ir cits diennakts režīms. Nav vienkārši, bet tā ir ļoti laba pieredze un ļoti vērtīgi bija komentāri no mentoriem – arī viņi bija no dažādām pasaules valstīm, un tas,  kā viņi redzēja lietas, ko mēs piedāvājam, uz ko viņi lika uzsvaru, un tas bija daudz savādāk, nekā, ja to darītu tikai kāds mūsu vietējais pārstāvis. Jo ārvalstnieki tomēr skatās uz to lietu mazliet savādāk, caur citu prizmu, caur savu pieredzi, un tiešām norāda uz kaut kādām lietām, kuras varbūt mēs šeit palaižam garām.

Vai kopijai ir vērtība?

Rūdolf, kā jūs, būdams mācībspēks un docents, vērtējat šo starptautisko pienesumu, sadarbību, iniciatīvu?

Rūdolfs Dainis Šmits: Piedalījos darbu novērtēšanā un, ņemot vērā, ka tas viss notika ļoti īsā laika posmā un komandu sastāvs bija no visas pasaules, tas veidoja ļoti dinamisku situāciju. (..) Rezultāts man šķita ļoti interesants, jo piektdienas pēcpusdienā visi jutāmies iedvesmoti par idejām. Kā saka Sergejs – mums tagad ir tāda mozaīka, tāfele, kas sastāv no visādām idejām, un šis ir labs starta dokuments, ko pilsēta var izmantot, izvēloties spēcīgākās no idejām.

Man personīgi ļoti patīk ideja par Universitātes pilsētas veidošanu tieši centrā, jo, lai veicinātu sabiedrības un kultūras attīstīšanu, izglītība ir viena no svarīgākām lietām. Aiz visa biznesa, attīstības, ekonomijas ir inovācijas un izglītība.

(..) Bija arī ļoti interesanti, kā komandas risināja Drāmas teātra jautājumu: dažas apskatīja jautājumu, kas notiek, ja tas tiek pārbūvēts vai arī daļēji tiek atstātas drupas un veidots dialogs starp jauno un veco. Otrs variants: ka no tā tiek atstāts tikai fragments un ēka tiek atjaunota kā piemineklis, kā atmiņa.

Viens no piemēriem ir mūsu pašu Melngalvju nams: tā ir kopija, un jautājums ir par tā vērtību. Vai kopijai ir vērtība? Bet, ja eju pa Vecrīgu un saskaros ar fragmentu no Rīgas sienas, tad es saprotu, ka tā nav kopija, bet liecība par pagātni. Man liekas, ka spēcīgāk ir nevis uzbūvēt kādu kopiju, bet veidot komentāru par to, kas ir palicis un integrēt jaunajā risinājumā.

Bet pašai pilsētai no šī dokumenta ir iespējams izvēlēties, pārrunāt un kritizēt – ko vajag, ko nevajag. Ir kaut kāds starts. Nosaukums arī labs šim pasākumam – "Restarts 2.0." Ir, ar ko sākt.

Studentu idejas ietaupa laiku profesionāļiem

Kas ar šīm idejām notiks tālāk? Gribētu šeit minēt faktu, ka pagājušā gadā starptautiskā līmenī aicināja sākt Ukrainas rekonstrukciju pēc iespējas ātrāk, mudinot sabiedrotos uzņemties atbildību par konkrētiem reģioniem. 2022. gada 6. septembrī Latvijas Ārlietu ministrija bija ierosinājusi koncentrēt atbalstu Černihivas apgabala rekonstrukcijai, šim mērķim novirzot vairāk nekā piecus miljonus eiro. Kopš Ukrainas atjaunošanas konferences Lugāno jūlijā vairākas Eiropas Savienības valstis paziņoja par savu iesaisti. Tā, piemēram, Igaunija uzņēmusies atbildību vairāk par Žitomiras apgabala rekonstrukciju, Dānija – par Mikolajivas, mēs – par Černihivas apgabalu. Iepriekšējā starptautiskajā plenērā meklējāt dažādus kvalitatīvus vides risinājumus Irpiņā, Bučā, Černihivā. Kas ar šīm idejām būtu jādara tālāk – vai patiesi nākotnē tās arī realizēsim? 

Sergejs Ņikiforovs: Te varētu atgriezties pie iepriekšējiem 17 plenēriem, no kuriem lauvas tiesa notika Latvijā, un to, kādā veidā šo plenēru rezultāti tikuši izmantoti tālākā darbā. Varbūt sākšu no otra gala: par pagājušā gada plenēru esam informējuši gan Valsts prezidenta kanceleju, gan Valsts prezidentu, Ārlietu ministriju un arī Ukrainas vēstniecību Latvijā un konkrēti Madaru Siliņu, kura šobrīd atrodas Ukrainā un ciešā sadarbībā ar Ukrainas varas iestādēm vada struktūrvienību Ukrainas atjaunošanas jautājumos. Arī viņa ir informēta par mūsu plenēru, un domāju, ka šos materiālus noteikti izmantos turpmākajai attīstībai. Ir jāsaprot, ka studentu zināšanas nav pietiekošas, lai viņi varētu sagatavot jau gatavu pilsētbūvniecības materiālu. Tajā pašā laikā – un tagad es atgriezīšos atpakaļ pie vecajiem plenēriem tepat Latvijā – daudzas lietas, kas toreiz norisinājušās, ir materializējušās vēlākā laikā. Minēšu konkrētu piemēru: savulaik Ādažos tika uzsākta Gaujas ielas rekonstrukcija un projekta izstrādes laikā parādījās virkne jautājumu, kas nebija tieši saistīti ar šo ielu, bet tajā pašā laikā parādīja, ka, visticamāk, jautājums nav vēl sagatavots. Pašvaldība apturēja ielas projektu, tika uztaisīts studentu plenērs, un tā ietvaros tika piedāvāta vieta jaunai Ādažu sākumskolai, kura nu jau ir realizēta, bet pēc tam attiecīgi tika veidots jauns projekts, un to, kāda šī iela izskatās šobrīd, mēs redzam – tur pulsē dzīvība, apkārt ir ļoti daudz sabiedriski aktīvu vietu. Līdzīgā veidā arī

Jelgavā, Pasta salā, pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem bija studentu plenērs. Tajā bija ļoti interesantas idejas: sākot ar to, ka apbūvēsim pilnīgi visu, katru kvadrātcentimetru, un beidzot ar ierosinājumu atstāt visu pilnīgi zaļu un tur ganīsies tikai zirgi. Priekšlikumu tālākajai virzībai ieguva vidējais aritmētiskais, bet katrā ziņā visi šie risinājumi bija apskatīti un otrreiz tos vairs nevajadzēs skatīt.

Pie tam tie bija apskatīti no potenciālo nākamo lietotāju plauktiņa. Saprotot to, ka tam vajadzīgs laiks, jāsaka, ka es savas idejas realizēšanu, visticamāk, neieraudzīšu nekad, bet jaunatne – kā, piemēram, Ilze un viņas domubiedri – strādā pie tā, lai ieraudzītu to, ko viņi ir uzzīmējuši. Padzīvoju Carnikavas pagastā, un atceros, ka Garciemā savulaik rīkojām plenēru kopā ar Carnikavas pagasta domi. Tika piedāvātas daudzas idejas – pastaigu taka gar kanālu, un tika piedāvāts arī revolucionārs solis – ņemsim un pabīdīsim tos peronus vairāk uz Rīgas pusi. Tur bija virkne iemeslu, kāpēc tas tā būtu jādara. Aizvakar pirmoreiz perons tika palaists darbībā, un tas ir tieši tur, kur to "iesēdināja" studenti! Tātad es gribētu teikt, ka tās idejas tiešā veidā jūs neieraudzīsiet, bet tās ietaupa ārkārtīgi daudz laika profesionāļiem, kuriem nav laika domāt, iedziļināties detaļās, jo viņiem jāpieņem daudzi ārkārtīgi svarīgi lēmumi, bet šeit jaunatne to izdara viņu vietā. Un – kas ir pozitīvā ziņa – veido vidi tieši tādu, kādā paši jaunieši gribētu uzturēties un dzīvot. 

Mūsu saruna tuvojas noslēgumam. Ilze, vai turpināt domāt par projektu, pie kā strādājāt? 

Ilze Kaģe: Mums šis ir bakalaura grāds, līdz ar to ir ļoti daudz citu lietu, par kurām jādomā, bet jebkurā gadījumā kara esamība un tas, kas joprojām notiek telpā mums apkārt, liek atcerēties kādas epizodes no tā visa un domāt, kur varbūt varēja darīt kaut ko labāk vai savādāk. Jo arī situācija Latvijā bijusi ļoti līdzīga, līdz ar to tas viss tāpat virmo gaisā.

Rūdolf, vai tiek plānots jau nākamais plenērs?

Rūdolfs Dainis Šmits: Jā, esam to ikdienā jau apsprieduši, kādā veidā tas varētu izpausties. Ņemot vērā, ka esmu saistīts ar akadēmisko pusi, mani ļoti iedvesmo studenti un man patīk dot viņiem platformu, kur viņi var strādāt ar idejām un skatīties uz lietām, kā Sergejs teica, ar svaigu, objektīvu skatienu.

Ļoti svarīgi, ka profesija un akadēmiskā puse sadarbojas. Akadēmiskā puse var eksperimentēt un skatīties, un nav visu to ierobežojumu, ko bieži vien nomāc prakse un dzīve. Bet, ja abas sadarbojas kopā, rodas idejas, var pasapņot, izvilkt ārā svarīgāko un tad to palaist reālajā pasaulē – tā ir lieliska iespēja šīm abām pusēm strādāt.

Mums bija vairāki studenti, kas arī savos bakalaura un maģistra diplomdarbos apskatīja jautājumus par Ukrainas atjaunošanu, apspēlējot idejas – vai paņemt to, kas ir iznīcināts, un to restaurēt, vai kaut kādā veidā izcelt un atstāt to kā atmiņu. Domāju, ka šāda veida plenēri ir jāturpina. Kādā veidā tos attīstīt – tur vēl ir visādas iespējas, un katrā ziņā tas bijis ļoti vērtīgi, un ļoti atbalstu šo Sergeja ideju. 

Revolucionāru pārkārtojumu priekšā 

Sergej,  jūs kā vizionārs un arī kā cilvēks, kurš ēkas būvē vispirms savās domās – kā vērtējat šajā projektā izskanējušās idejas, kuras, cerams, pēc gadiem ieraudzīsim arī mēs?

Sergejs Ņikiforovs: Ja runājam par Mariupoli, man ļoti gribas ieraudzīt, kāds turpinājums sekos šim projektam, un es ceru, ka tas izdosies. Bet, ja runājam plašāk par vīziju, no vienas puses, plenēri ir sava veida ātrās reaģēšanas spēki.

Institūcijas uz to, kas notiek pasaulē, reaģē diezgan smagi un lēni. Lēmumu pieņemšanas sistēma nodrošina to, ka paies zināms laiks, kamēr vispār kaut kas notiek. Bet visā pasaulē ir arī tā: ja kaut kur ir zemestrīce, ir indivīdi, kuri ir gatavi pieteikties, viņiem viss ir sapakots, viss sagatavots. Viņi – varētu teikt – "gaida" zemestrīci, lai sniegtu savu palīdzību.

Domāju, ka ar šiem plenēriem nonāksim tur, ka būsim ne tikai spiesti, bet būsim spējīgi reaģēt uz pasākumiem zibenīgi un piedāvāt savus risinājumus, institucionālajām lietām aiztaupot pūles krietni vairāk.

Ja paskatāmies vēl tālāk, iespējams, izglītības, darba attiecību veidošanas un ideju ģenerēšanas jomā stāvam revolucionāru pārkārtojumu priekšā.

Jo šobrīd dažādiem kursiem izglītības gala rezultātu un diplomu iespējams dabūt diezgan viegli – nav vairs tik ārkārtīgi cieta sistēma, kā tas bija manā jaunībā, kad bija tāda arhitekta profesija, kura pēc tam izplūda pa dažādām kategorijām. Šobrīd specializēties vari samērā viegli. Pieļauju, ka nākotnē tas notiks vēl vairāk. Līdz ar to, ka viss notiks tiešsaistē, varu klausīties lekcijas un iegūt konkrēto zinību kopumu, kas padarīs mani unikālu visā pasaulē, atbilstošu manām interesēm, un tas ir iespējams, tikai izmantojot tehnoloģijas! Iespējams, ka tajā brīdī universitātes savā klasiskajā izpratnē beigs pastāvēt un viss notiks krietni savādāk. (..) Domāju, ka šīs lietas pārkārtosies straujāk, nekā mums šobrīd tas liekas.

Gatavojoties šim raidījumam un domājot arī par plenērā iesniegtajiem risinājumiem, idejām un veidu, kā studenti kopā strādāja ar pasniedzējiem un ekspertiem, tīmeklī atradu ar dronu filmētos kadrus, kur redzama izpostītā Drāmas teātra drupas. Latvijā apmēram mēnesi pēc notikušā Mariupolē pie mūsu Operas un baleta ēkas Rīgā notika piemiņas pasākums, kur operas priekšā bija Reiņa un Kristas Dzudzilo izvietotie vārdi "Bērni", gluži kā tas bija Mariupolē. Mēs nezinām, kā tieši notikumi risināsies pēc kara. Šodien runājām par vienu no veidiem, kā var atjaunot pilsētas daļas, kas ir bijis arī kultūrvēsturiskais mantojums, un ne velti arī Ukrainas himnā ir vārdi: "Vēl nav mirusi Ukrainas slava un brīve, vēl mums, jaunie brāļi, uzsmaidīs veiksme!" Un tos ikviens varēja dziedāt līdzi arī kā atbalstu no Latvijas puses, kad tā izskanēja šovasar Dziesmu svētku kopkorī.