Jeļena Solovjova: "Sievietei paveicās" ir vērojumu kopums par sievietes lomas atspoguļojumu sabiedrībā – politikā, publiskās diskusijās, reklāmā un citviet. Maija, droši papildini mani par to, kas ir "Sievietei paveicās".
Maija Krastiņa: Ļoti labs raksturojums. Tur lielākā daļa jau ir pateikta. Tas aizsākās kā draudzeņu domu un dusmu apmaiņas stāsts. Mēs apmainījāmies ar reklāmām, sižetiem un klipiem, kur var redzēt, ka sieviete vai nu tiek stereotipizēta, vai netiek ņemta vērā. Pamazām tas sociālo mediju tīklos pārauga par nopietnāku diskusiju. Mēs rīkojām piketus, iesniedzām dažādas vēstules, kas arī rezultējās ar skaidrojošiem elementiem, piemēram, no mediju ombuda. Tā mēs esam auguši par šīs diskusijas nopietnāku turpinātāju. Saturs kopumā ir sekotāju, citu sieviešu iesūtīts, jo es nemaz tik daudz tur nepublicēju.
No divu trīs draudzeņu ieķiķināšanas par šo tēmu tas ir pāraudzis kolektīvā cepienā par šo tēmu.
Paldies! Maija, kā jau zini, mēs runāsim par novērojumiem, kas ir saistīti ar dizainu. Tā arī ir tēma, kas tevi interesē un par kuru tev ir viedoklis. Mēs pievērsīsimies tam, kāda ir sievietes kā lietotājas loma dizainā. Vispirms vispārīgs jautājums. Vai, tavuprāt, pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir vai nav dizainēta arī sievietei?
Bija laiks, kad man šķita, ka viss jau ir tīri labi. Tad viena domubiedre man reiz pateica, ka visam jau ir sievietes un feministiskais aspekts, ka to var atrast katrā dzīves jomā. Es domāju – he, he, draudzenīt, šitais, iespējams, ir mazliet pārspīlēts. Tagad es esmu sapratusi, ko īsti viņa tajā brīdī domāja. Iespējams, ka viņai jau tad bija bijuši bērni un, iespējams, ka viņa bija vairāk saskārusies ar kaut kādu tālāku dzīves pieredzi un, iespējams, redzēja vairāk. Laikam ejot, es arvien vairāk to redzu. Pavisam svaigs piemērs ir brauciens no Liepājas uz Rīgu, kas ilga trīsarpus stundas; foršs autobuss, foršs šoferis, bet autobusā nav tualetes, un ir tikai viena pietura, ja nemaldos, Saldū, kur knapi sanāca piecas četras minūtes. Tā [apstāšanās] tomēr vairāk ir veltīta pīpētājiem. Ir skaidrs, ka, ja autobusā vairums ir sievietes, tad viņas uz tualeti nepaspēj. Šis jautājums tomēr ir diezgan svarīgs. Kurš nav dzirdējis frāzi "vai tad tu nevari paciesties?" Bet mums ir jāpieņem, ka ir vesela kaudze sievietes, kuras ir dzemdējušas, un dzemdību process diemžēl ļoti traumē sievietes ķermeni, un tā rezultātā viņas tiešām nevar turēt tik ilgi. No vienas puses, tā ir it kā sievietes lielā loma un misija, bet, tiklīdz viņai ir jāpalīdz, jāpieņem, ka tās ir tās sekas, tad tur ir pilnīgi tukšs caurums. Skaidrs, ka to procesu nav domājusi sieviete, to ir izdomājis tikai kungs.
Es tevis sacīto ik pa laikam papildināšu ar statistiku. Šinī saistībā man arī ir sagatavoti daži fakti. Vēl mums ir jāņem vērā, ka sievietes biežāk apmeklē labierīcības kopā ar bērniem, kas attiecīgi prasa laiku. Kas attiecas uz to, ko tu minēji – ja globāli skatās, apmēram puse pasaules sieviešu ir reproduktīvā vecumā, un tas nozīmē, ka 20% līdz apmēram 25% no viņām konkrētajā brīdī var būt mēnešreizes (ko mēs arī ignorējam), kas liek tualetē uzkavēties ilgāk un arī apmeklēt to biežāk. Rezultātā sievietes rindā uz tualeti vidēji aizvada sešas minūtes, savukārt vīriešiem tas prasa tikai 11 sekundes. Manuprāt, ir būtiska atšķirība.
Ir būtiska atšķirība. Kā tu saki, sievietes ceļo kopā ar bērniem, un bērniem vispār ir tā, ka viņi neturēs. Kāds tas process ir paredzēts autobusā, es, godīgi sakot, nesaprotu. Tajā brīdī es esmu laimīga, ka man nav jāceļo ar mazu bērnu. Ja es nemaldos, tad statistika ir tieši tāda, ka sievietes ir tās, kuras vairāk lieto sabiedrisko transportu dažādos dzīves posmos, dažādos vecumos, un tāpēc vēl jo neizprotamāks ir pauzes trūkums. Skaidrs, ka negribas tērēt laiku ceļā, kas maksā naudu, bet tas ir viens pilnīgi neskaidrs elements, kā var neiekļaut tualetes pauzi, pauzi bērniem.
Es kādu brīdi esmu dzīvojusi Zviedrijā. Tur ir dzimumneitrālās tualetes, nevienam nav jāstāv rindā ilgāku vai mazāku laiku. Protams, ir valstis, kurām tas šķiet pilnīgi nepieņemami. Bet, kad izveidojas situācija, ka pie vienām durvīm rinda ir 20 [cilvēku] un pie otrām – nulle, es vienkārši pieklauvēju, skaļi uzbļauju un eju iekšā. Galu galā, kas gan tur ļauns?
Pētījumi par dzimumneitrālām tualetēm liecina, ka, ja tā būtu izplatīta prakse, sievietei gaidīšanas laiks rindā saruktu līdz 1 minūtei un 27 sekundēm un vīrietim – līdz 58 sekundēm (attiecīgi palielinātos no tām 11 sekundēm). Tas būtu kompromiss.
Tas būtu kompromiss, un tas būtu godīgāk. Ņemsim to autobusu. Autobuss piebrauc autoostā vai pieturā, un kāpēc ir tā, ka sievietēm ir jārada spiediens vai jābūt lūdzējām – ļaujiet mums pačurāt! Nē. Visiem ir jābūt vienādās pozīcijās, visi stāvam rindā un pieņemam, ka visiem tā fizioloģiskā funkcija ir nepieciešama.
Zinu, ka tev ir viedoklis arī par pilsētvidi. Varbūt gribi padalīties, ko tu tajā saskati kā ne pietiekami labi dizainētu sievietei?
Klasiskais piemērs ir tuneļi un visa tā telpa, kur ir jārāpjas bez kāda vai ar kādu rokās – ar štociņu vai ratiņiem. Sliedes tur it kā ir saliktas, bet pieredze ir, ka pa tām vairāk var "nomaukties" lejā, nekā sasniegt dzīvību saglabājošu rezultātu. Tuneļi vakaros, nakts laikā – pilnīgi skaidrs, ka neviena sieviete nekad neies tunelī nakts laikā. Apgaismojums, man šķiet, šogad bija īpaši aktuāla problēma. Kad paziņoja, ka apgaismojums tiks samazināts, uzreiz pirmā doma bija – ārprāts, kas notiks? "Rīgas gaisma" ir viens uzņēmums, kas man vienmēr ir ļoti interesējis, es pat esmu pētījusi tā iepirkumus un statistiku.
Rīga ir tumša un tādā ziņā sievietei nedraudzīga. Tumšās vietas ir stipri par daudz. Jā, sievietes jūtas apdraudētas pilsētvidē.
Tas pats ir ar ceļiem un ielām. Piemēram, ziemā prioritāte uz ceļu tīrīšanu vienmēr ir mašīnām. Sanāk, ka vesela sabiedrības grupa – sievietes, bērni, visi tie, kuriem ir vairāki pienākumi, piemēram, aizvest bērnu uz bērnudārzu, aiziet kaut ko nopirkt, aiziet ar ārstu pie kāda, un kas pārvietojas pa ielām – tiek atstāta otrajā kārtā. Vispirms mēs nodrošinām [tīrus ceļus] mašīnām un tikai tad – cilvēkiem.
Par drošību un mobilitāti pilsētā es no savas puses gribēju minēt ļoti acīmredzamu tēmu un jomu, kur mums ir vēl daudz, ko darīt – automobiļu dizains. Ja apkopojam statistiku par drošību, pasaulē katru gadu bojā iet 1,35 miljoni cilvēku, kas, ja mēs skatāmies mazākā mērogā, ir 250 autobraucēji ik stundu. Kā tas ir saistīts ar mūsu šodienas tēmu? Tādējādi, ka sievietes autosatiksmē ir īpaši neaizsargātas. Neraugoties uz to, ka automobiļu dizainā ir ārkārtīgi stingrs regulēšanas process tajā, kā tiek testēti automobiļi, sievietēm brauciens automašīnā joprojām var izvērsties ārkārtīgi bīstams. Pētījumi liecina – kad autoavārijā cieš sieviete, viņai salīdzinājumā ar vīrieti ir par 17% lielāks risks iet bojā, par 47% lielāka iespējamība tikt nopietni ievainotai un par 71% lielāka iespējamība gūt vidēji smagus ievainojumus. Iemesls, kāpēc mēs esam tur, kur esam, jo vēsturiski, un tā tas ir joprojām, triecienu testu subjekts vienmēr primāri ir bijis vīrietis: 1,77 metrus garš, svarā 76 kilogrami – vidēji statistiskais vīrietis. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka joprojām tikai piektā daļa no automobiļa testa jāveic ar sievietes manekenu. Un tur ir jau nākamā problēma, jo sievietes manekens ir izstrādāts pēc vīrieša manekena principa, samazinot parametrus. Tāds manekens, kas ļoti detalizēti attēlotu sievietes ķermeni, vēl ir tikai izstrādes procesā.
Neticami.
Vai ne?
2023. gads, un tas vēl joprojām ir izstrādes procesā.
Jā. Ap 2030. gadu izstrāde varētu būt pabeigta.
Fantastiski. Es nesen braucu pavecākā automašīnā (es esmu metrs un 58 centimetri), un man drošības siksna gāja pāri kaklam. Ja būtu liels ātrums, visticamāk, ka man galva ripotu. Mašīnā nebija iespēja siksnu pazemināt vai kādā citā veidā šo problēmu labot. Varbūt, ka tad man vajadzētu sēdēt uz bērnu sēdeklīša. Pilnīgs absurds. Neticami.
Runājot par ielām un ielu netīrīšanu, statistika ir tāda, ka sievietes, protams, uz ielām vairāk krīt. Mums Latvijā ir cipari tādi, ka sievietes dzīvo ilgāk nekā kungi. Kaut vai tā iemesla dēļ sievietes, īpaši seniores, uz ielām ir vairāk. Viņas arī nav bagātas, pārvietojas ar sabiedrisko transportu un, iespējams, arī daudz krīt, jo ielas ir netīrītas. Kad mēs prioritizējam mašīnas, nevis cilvēkus uz ielām, tur visvairāk tiešām cieš sievietes.
Otrs elements, kas pilsētvidē ļoti iztrūkst, ir soliņi. Seniores saka, ka pats gājiens uz veikalu vēl būtu pievarējams, bet, ja pa ceļam nav soliņa, uz kura atpūsties, tad tas kļūst par neiespējamu ceļojumu. Jo aiziet uz veikalu, iepirkties un atnākt ar somām vai ratiņiem atpakaļ ir ļoti iespaidīgs ceļojums.
Tas fakts, ka nekur vairs nav soliņu, arī tirdzniecības centros, ir liels dizaina "feils". Mēs nesaprotam to, ka sabiedrība noveco. Tā ir problēma, par kuru mums būs jāsāk domāt, jo sabiedrība tiešām noveco.
Mēs nekādi nelabosim to faktu, ka sievietes seniores mums būs stipri vairāk nekā kungi, īpaši, ja nabaga kungi turpinās tik ļoti pārvietoties ar mašīnām un paliks sliktākā fiziskā formā, kamēr kundzes skraidīs apkārt un paliks labākā formā. Jā, mums vajag vairāk soliņu. Arī soliņi ir daļa no tā, kas kalpo daudz vairāk sieviešu populācijai šobrīd. To pašu vēl var teikt arī par rotaļlaukumiem. It kā nieks, bet tomēr ļoti svarīgs elements. Mazliet citā sakarā es nesen ļoti dusmojos par vienu rotaļlaukumiņu, kurš Imantā pazuda. Sanāca tāda nelāga situācija, ka tika nojaukts nesen rotaļlaukumiņš. Tas atradās vietā, kur rotaļlaukums vienmēr ir bijis, jau kopš padomju laikiem. Rotaļlaukumiņš pats par sevi ir viena lieta – tas, ka tur bērni spēlējas, bet tā ir arī kopienas vieta, apkaimes centriņš, kur kopā sanāk mammas, tur veidojas draudzības, forumi, arī seniori tur piesēž. Tas, ka mums nav šo laukumiņu vai ka tie ir pilnībā izzuduši īpaši no mikrorajoniem, kuri tā jau izskatās bēdīgi, bet, kad izzūd mikrorajona mazā sirsniņa, kur cilvēki varēja sapulcēties, kur varēja apsēsties (visbiežāk tās joprojām ir sievietes, kas rūpējas par bērniem, ved viņus uz laukumiņu), ir vēl viens elements, kas netiek ņemts vērā arī no pilnīgi cita aspekta.
Pirms kāda laika mēs tikāmies un runājam par citu tev tuvu tēmu – atkritumiem. Komentējot mikrorajonu vidi, tu pievērsi uzmanību atkritumu urnu dizainam, kas staltiem, spēcīgiem vīriešiem ir parocīgs, bet dāmām – mazāk.
Pilnīgi skaidrs, ka to ir pasūtījis kungs labākajos gados. (Smejas) Jo tas vāks ir tik smags, ka neviens mazāk spēcīgs cilvēks to īsti nevar pacelt. Es, piemēram, varu pacelt, bet tikko kā cilvēks kļūst trauslāks vai ir mazāks augumā... Mēs nevaram arī bērnus aizsūtīt iznest miskasti. Kurš tad sūtīs bērnu mest miskasti, ja miskaste viņam ir pāri galvai vai tieši deguna augstumā. Mikrorajonā tā ir problēma, jo visbiežāk seniori savus atkritumu maisiņus atstāj pie atkritumu urnas, jo viņi nevar pacelt tās vāku. Sētnieki ir izdomājuši, ka viņi atstās vienu vāku vaļā, bet tad kaijas un vējš atkritumus iznēsā.
Kad nav padomāts par lietotāju pieredzi, īpaši par tiem lietotājiem, kuri varbūt nav tik stalti un spēcīgi, tā kļūst par pilsētvides problēmu.
Maija, mēs esam apskatījušas dažādas tēmas, dažādus piemērus, esam parunājušas par dažādām sabiedrības vecuma grupām. Vai tev ir kādas pārdomas, kāpēc situācija ir tāda, kāda tā ir?
Tur jau ir tas mūsu "cepiens" – par lēmumu pieņemšanu un kas tad ir tie, kas izlemj.
Te mēs atgriežamies pie diskusiju paneļiem, ar kuriem mēs sākām. (Smejas)
Pie diskusiju paneļiem, arī pie vadības dažādās jomās un pie dažādības atsevišķu nozaru kolektīvos. Mums bieži saka – ko tad jūs, sievietes, nenākat strādāt uz transporta jomu un pilsētvidi? Protams, ka ir jānāk strādāt, jo tad mums nebūs šādi dizaina "feili"! Ir jāiet strādāt, un ir jābūt arī lēmumu pieņēmējām. Un tas nav tikai par lēmumu pieņemšanu. Ir jāsaprot, ka viedokļu dažādībā atklājas vajadzības.
Par tehnoloģijām runājot – tā ir joma, kas ļoti stiprina jebkādus sabiedrībā eksistējošus stereotipus. Tikko kā ir iesaistīta mašīnmācīšanās vai mākslīgais intelekts, ir ārkārtīgi svarīgi diversificēt auditoriju, ar kuru mēs testējam, izmantot iespējami dažādus datus.
Jā. Jo, ja mākslīgais intelekts iemācīsies, ka visam ir jābūt pēc vīrieša ģīmja un līdzības, tad būs vēl lielākā dimbā.
Par balss atpazīšanas programmatūru: 2016. gadā Vašingtonas Universitātes pētniece konstatēja, ka "Google" balss atpazīšanas programmatūra, kas vismaz tajā laikā bija nosaukta par precīzāko pasaulē, vīrieša balsi atpazīst par 75% biežāk. Līdzīga statistika ir attiecināma arī uz "Apple Siri" vai "Amazon Alexa". Tas ir samērā ironiski, ņemot vērā, ka pēc iestatījumiem, pēc noklusējuma visām šīm asistentēm balss ir sievietes. Maija, tu jau mazliet pieskāries tam, ka mums vajadzētu lielāku pārstāvniecību gan lēmumu pieņēmēju lokos, gan ekspertu lokos. Vai tev ir kādas idejas, kā mēs varētu mazināt šo plaisu, veicināt to, ka dizains ir ērts, drošs un patīkams arī sievietēm?
Risinājumu es piedāvāšu ļoti tālu, bet fundamentālu. Man liekas, ka tas sākas jau skolā, skolas solā sēžot. Nesen sarunā ar jauniešiem viena skolniece izteica pārdomu – ļoti interesanti, ka lēmumu pieņēmēji ir vīrieši, jo skolā it kā teicamnieces vienmēr ir meitenes.
Ne vienmēr.
Ne vienmēr, bet lielākoties teicamnieces ir meitenes. Tas man likās ļoti interesanti. Jā, meitenes ir teicamnieces skolā, bet kur tad viņas paliek pēc tam, kad ir jāiet, piemēram, uz Rīgas Tehnisko universitāti vai uz līdzīgām studijām? Te atbilde ir tāda, ka "formatēšana" par to, kur ir sievietes vieta pasaulē, sākas ļoti agri.
Lielākoties sievietes nesapņo būt par, piemēram, būvinženierēm, transporta vai tiltu inženierēm. Tas tagad nāk ļoti pamazām. Bet, ja mēs "formatējam" mazas meitenes vai pusaudžus ļoti stereotipiski, tad tās nozares mums joprojām paliks ar 3% vai 5% sieviešu dalību tajās, un tā dažādība nerodas.
Ir jāsāk ar skolu. Un cerība ir tāda, ka jaunie skolotāji, kuri ir stipri dinamiskāki un ar dažādāku pasaules redzējumu, drīz kļūs vairāk (jācer, ka viņu algas pieaugs). Ar jaunajiem skolotājiem, es ceru, pasaule laika gaitā mainīsies.
Jāsāk ar pamatiem, vai ne?
Ja mēs gribam fundamentāli mainīt lietas, tad ir jāsāk ar pamatiem.
Vai ir kaut kas, ko tu vēl gribētu papildināt?
Vēl viena lieta, uz kuru pamazām vajadzētu iet, ir kvotas uzņēmumu vadībā. Tur visbiežāk iebilst kungi. Nav īsti skaidrs, kāpēc viņiem liekas, ka būs tik traki, ja mēs, sievietes, tomēr tiksim pie zināmas vadības pults uzņēmumos. Tur, es domāju, mēs pamazām varētu mainīt to, kā uzņēmumi pieņem lēmums un kādi šie lēmumi ir pēc būtības. Man liekas, ka būt vadībā ir tikpat svarīgi, kā būt arī pie dažādu produktu un procesu izstrādes. Pilnīgi noteikti es balsoju par kvotām uzņēmumu valdēs.
Te jautājums varētu būt – ko tad tas dos? Respektīvi, ar ko sievietes lēmumi atšķirsies no vīrieša lēmumiem?
Sieviete spēs piedāvāt vai redzēt lietas citādi un attiecīgi piedāvāt savu rakursu. Šis varbūt ir dzimtes leņķis. No otras puses – mums
Latvijā, ja paskatāmies statistiku, sievietes ir tās, kuras ir vislabāk izglītotas, kurām ir pieredze. Tas nav tikai par kvotām, dzimuma aspektu valdē, tas ir arī par kvalitātes celšanu gan paneļos, gan valdēs.
Mums sievietes ir ļoti izglītotas, pieredzējušas. Tas tiešām ir par kvalitātes celšanu! Zināmā mērā liedzam izmantot 50% Latvijas iedzīvotāju intelektuālo kapacitāti. Mēs neizmantojam to kapacitāti, ko mēs varētu [izmantot].
Katrā ziņā neizmantojam pilnvērtīgi.
