Anna nesaprot, kā cilvēki var apmeklēt svaru zāli, kur ir slikts gaiss, daudz cilvēku, slikta enerģija, jo, strādājot ar dzīvniekiem, viņa jūtas labi un piespiež sevi strādāt un kustēties.
Tā kā Anna vienmēr ir mīlējusi dzīvniekus un ir veterinārārste, darba dēļ bieži otrajā plānā tika atstāta gan ģimene, gan arī pašas vajadzības, taču pienāca diena, kad Anna visu krasi mainīja un pārcēlās no pilsētas uz laukiem, un nu dzīve ieguvusi pavisam citu ritmu.
"Es nevaru dzīvot Rīgā, ja mani nospiež vēl māja, tad tas ir īsākais ceļš uz psihiatrisko klīniku vai arī atspoguļojas uz fizisko pašsajūtu. Ja ir spēja psiholoģiski sevi satrenēt, tad darbojas vielas nezūdamības likums," saka Anna.
Veterinārārste dzīvo laukos, kur viņai ir jātiek galā gan ar zirgiem, gan ar kazām.
Kad vēl Anna ar ģimeni dzīvoja pilsētā, svaigā gaisā viņu doties motivēja trīs ģimenes mīluļi Gvardo, Kerija un Remis, kuru Anna savulaik paņēma no patversmes.
Savukārt ģimenes kaķus Anna izglāba, kad tos kā mazus kaķēnus ārstei atnesa,lai iemidzinātu. Visi ģimenes mīluļi izbauda sildīšanos pie lauku mājas mūrīša.
"Es vienmēr esmu piederējusi laukiem. Kad man prasīja, kāpēc esmu izvēlējusies veterinārārsta profesiju, es vienmēr teicu, ka profesija izvēlējās mani. Laukos, kad vecmāmiņai vajadzēja suni sapotēt vai cūkas sapotēt, es biju pirmais palīgs," saka Anna.
Anna specializējas homeopātijā, kuru savulaik apguvusi Pēterburgā. Ikdienā pie viņas bieži nonāk pacienti - mazie dzīvnieciņi, kurus citi ieteikuši iemidzināt, taču viņai izdodas tos glābt.
Runājot par dzīvnieku glābšanu, Anna uzsver, ka šobrīd šis jēdziens ne vienmēr ir pareizi noformulēts, un nereti cilvēku izpratnē glābšana dzīvniekam nozīmē mocības.
Dzīve laukos Annai devusi vēl kādu neatsveramu mācību: lai cik tuvs sirdij ir darbs, ģimenei ir jābūt pirmajā vietā.
