Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kā zināms, lai augi, to skaitā arī kokaugi labi augtu, ir jābūt, pirmkārt, pietiekami augstai gaisa temperatūrai, otrkārt, atbilstoši mitrai un ar nepieciešamajām barības vielām nodrošinātai augsnei un, treškārt, – pietiekamai gaismai. Mūsu vietējie koki gadalaiku maiņai ir piemērojušies, arī gaisa temperatūras vidējais režīms un nokrišņu daudzums mēreno platuma grādu zonā, turklāt piejūras klimatiskajos apstākļos koku attīstībai ir pārsvarā tuvu optimālajam. Tāpēc, it īpaši mūsdienās, kad piedzīvojam strauju klimata globālo sasilšanu, vairums vietējo koku par to augšanai nepiemērotu faktoru ietekmes gadījumiem vienlaicīgi un izteikti, vienkāršoti izsakoties, sūdzas retāk nekā senāk.
Vēl līdz aptuveni līdz 20. gadsimta vidum Latvijas teritorijā, kura atrodas tomēr tuvāk Ziemeļpolam nekā ekvatoram, koki bargas ziemas un vēsas vasaras, līdz ar to siltuma īslaicīgu deficītu piedzīvoja ik pa laikam, tāpēc to negatīvā reakcija, par kuru norāda sašaurinātās gadskārtas, izpaudās plašāk, masveidīgāk.
Saprotams, ka koki uz kāda vides faktora ietekmi izteiktāk reaģē tur, kur biežāk izpaužas tās nepietiekamība vai gluži pretēji – tās pārsātinātība. Piemēram, Skandināvijas valstu teritorijā ir raksturīgas salīdzinoši īsas, vēsas vasaras, tāpēc tur augošo priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē tieši vasaras mēnešu gaisa vidējās temperatūras pārmaiņas.
To zinot, šo valstu zinātnieki, vadoties pēc vietējo priežu gadskārtu platuma ikgadējām pārmaiņām, ir izstrādājuši vasaras temperatūras datu rekonstrukciju līdz pat 3600 gadus ilgam periodam.
Vairāk uz dienvidiem izvietotajās teritorijās priežu augšanu kavējošais faktors vairs nav siltuma nepietiekamība, bet tieši otrādi: bieži vien gaisa siltums, reizēm pat karstums vienlaikus ar sausumu izraisa augsnes mitruma nepietiekamību. Līdz ar to tur augušo priežu gadskārtu platuma pārmaiņu rādītāji salīdzinoši labāk korelē ar nokrišņu biežuma un daudzuma rādītājiem.
Kopā ar saviem kolēģiem Latvijā – dendroekologiem – esam apstiprinājuši, ka Latvijas teritorijā, tāpat kā arī abu pārējo Baltijas valstu, Polijas, Vācijas, vismaz Krievijas rietumu daļas teritorijās, priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē gaisa vidējā temperatūra attiecīgā gada pirmajos trīs – četros mēnešos.
Tas nozīmē, ka pēc vietējo priežu gadskārtu platuma salīdzinoši visprecīzāk var noskaidrot gadus, kuros ir bijušas bargas un ilgstošas ziemas, auksts pavasaris. Arī šī informācija ir nozīmīga, jo šādi laikapstākļi senāk bija bieži saistīti ar cilvēku dzīves apstākļu pasliktināšanos, sekojošu neražu, badu un slimību izplatīšanos.
Vai seno priežu gadskārtas ir izmantojamas, lai pārbaudītu, piemēram, vai plaši zināmajā Indriķa Livonijas hronikā pieminētie karaspēka gājieni uz Igauniju it kā pāri aizsalušajam Rīgas jūras līcim norādītajos gados bija vispār iespējami? Uzmanību saistīja priežu 1219. gadā veidojusies gadskārta, kura gandrīz visos pētnieku rīcībā esošos tā laika priežu koksnes paraugos ir manāmi šaurāka par pārējām. Un, izrādās, ka pēc hronista liecības šajā gadā ziema vēl pēc 20. februāra bijusi tik barga, ka daudziem karotājiem Igaunijas teritorijā, pēc viņa rakstītā, "atmira locekļu gali: citiem nosala deguns, citiem – rokas, citiem – kājas… Daži vēlāk arī nomira". Lūk, šajā gadījumā koku gadskārtas ir apstiprinājušas, ka šī senā skaudrā notikuma apraksts acīmredzami ir patiess un precīzs!
