LTV raidījuma “Izziņas impulss” apmeklētajā suņu apmetnē pārsvarā sastopami Aļaskas haskiji – suņu šķirne, kas ir sajaukums starp polārajiem un pointersuņiem. No vieniem šie suņi mantojuši biezo kažoku, bet no otrajiem – ātrumu. Tas ir labs savienojums, jo šajā aukstumā suņiem ir jābūt lielai pavilnai un vienlaikus arī jāspēj ātri kustēties.
“Ja ir izbraucieni agrās rīta stundās, tad suņi sāk savu darba dienu agri. Es modinu viņus ap plkst.7, jo apmēram stunda ir nepieciešama, lai viņus pabarotu un lai suņi pēc ēšanas varētu atpūsties. Viņi nedrīkst skriet ar pilnu vēderu,” stāsta “Base Camp” suņu apmetnes pārstāve Maike Hrunfelda.
Viņa arī skaidro - suņu ēdiens no rīta satur daudz šķidruma: “To [ūdeni] vienkārši nevar tāpat atstāt pa dienu pie būdas, jo tas sasaltu. Tāpēc suņi dzer, ēdot zupu. Vakarā gan viņi saņem jau citādu ēdienu – gaļu. Tiesa gan, arī sajauktu ar ūdeni. Kopumā dienas laikā, lai pabarotu suņus, es izlietoju apmēram 150 litrus ūdens.” Lai saņemtu papildu ūdens devu, suņi nereti skrienot ēd sniegu.
Apmetnes pārstāve suņus salīdzina ar cilvēku pasauli: “Tāpat kā starp mums, cilvēkiem, daži ir vairāk atvērti un daži kautrīgi, arī suņu vidū ir tādi, kas allaž mēģinās būt uzmanības centrā un liks par sevi manīt ikvienam. Taču ir arī tādi, kas varbūt arī gribēs skriet un gribēs, lai viņu izvēlas pajūgam, taču neko daudz neizcelsies.”
Suņu skriešana ir patiesi apbrīnojama – noskriet 12 kilometrus viņiem ir tīrais nieks, un arī kalnu šķērsošana īpašas problēmas nesagādā.
“Mēs vienmēr pievēršam uzmanību tam, vai suns grib skriet.
Ir gadījumi, kad suņi mēdz būt neieinteresēti brīdī, kad jāveido viņu komandas. Taču, tikko kā viņi sāk skriet, viņi to tiešām izbauda. Protams, ir bijuši suņi, kuri, sasniedzot 10 gadu vecumu, neizrāda vairs nekādu interesi par skriešanu, un viņiem tas nesagādā prieku. Tad mēs viņiem meklējam citas mājas. Savukārt daži ir tādi, kas nerimst skriet pat 12 gadu vecumā. Bet kopumā jāteic – arī suņu ķermenis noveco, un mēs neliekam viņiem īpaši daudz kustēties, sasniedzot 12 gadu vecumu. Tad mēs viņiem atrodam saimniekus kur citur,” stāsta Maike Hrunfelda.
Pajūgā suņus izkārto noteiktā secībā – pirmie divi ir vērīgākie un paklausīgākie, pa vidu ir īstais dzinējspēks, bet pēdējie piedod skrējienam ātrumu. “Pirmā pajūga pirmie divi suņi ir skrējiena smadzenes. Viņus apmāca klausīt komandas, kad jāskrien pa labi un kad pa kreisi. Pārējo pajūgu pirmie suņi viņiem seko,” skaidro Hrunfelda.
Pilnu LTV raidījuma "Izziņas impuss" otro sēriju skaties šeit:
