Plastmasas izstrādājumi ir mums visapkārt, un aizvien jauni pētījumi apliecina, ka sīkās un dažreiz pat ar aci nesaskatāmās plastmasas daļiņas nonāk cilvēkā. Vanadziņš skaidroja, ka cilvēks tās uzņem ēdot, elpojot un caur ādu.
Viens no neapzinātiem veidiem, kā plastmasas var nonākt organismā, ir apēst kādu dzīvnieku vai zivi, kas iepriekš uzņēmis plastmasu, visbiežāk – arī apēdot. "Mikroplastmasa ir visur – augsnē, augļu daļiņās, lapās, salātos, burkānos – jebkur," norādīja Vanadziņš.
Neapzināti uzņemt mikroplastmasu var arī, dzerot ūdeni no plastmasas pudelēm. Vanadziņš norādīja, ka šāds risks ir lielāks, lietojot plastmasas pudeles vairākkārtīgi, kas nav laba prakse.
Tāpat mikroplastmasu iespējams ieelpot, jo tās daļiņas, plastmasai sairstot, nonāk arī gaisā.
Trešais veids mikroplastmasas uzņemšanai ir caur ādu – plastmasas nanodaļiņas apzināti tiek pievienotas produktiem, piemēram, ādas krēmiem, skrubim, zobu pastām, skaidroja Vanadziņš.
Te, protams, var runāt par ražotāja atbildību, bet jāatceras, ka ražotājam ir svarīga konkurence un iespēja tirgū piedāvāt pārdošanai preces ar labākām īpašībām, kuras bieži iegūst, produktam pievienojot plastmasu. Ražotājam pa pēdām seko regulatori un pētnieki, kuri pēc laika paziņo, ka konkrētais produkts ir kaitīgs. Šāds process ir sens un ir attiecināms uz teju visām ražošanas nozarēm.
Cik daudz mikroplastmasas cilvēks īsti uzņem, atbildēt ir grūti, jo to nav iespējams precīzi saskaitīt. “Dažādās publikācijās variē skaitlis 50 000–150 000 [mikroplastmasas daļiņu] gadā. Skaitlis izklausās briesmīgs, bet daļiņas ir mikroskopiskas,” paskaidroja profesors.
Kā mikrodaļiņas ietekmē organismu?
Pagaidām vēl nav īstas skaidrības par to, kādu kaitējumu mikroplastmasas daļiņas cilvēkam var nodarīt. Pašlaik izpētīti ir mehānismi, kā mikroplastmasa ietekmē organismu. “Ir nanodaļiņa, ļoti maza daļiņa, kas nokļūst ļoti tālu. Tā nokļūst asinsritē un audos. Organisms sāk ar šo daļiņu cīnīties. Problēma ir tajā, ka ar katru šo mazo daļiņu veidojas mazs iekaisums," skaidroja Vanadziņš.
"Būsim reāli, tā nav tikai plastmasa. Plastamasas daļiņai ir klāt daudz kas cits, piemēram, liesmu slāpētāji, krāsas, metāli," pauda Vanadziņš.
Vanadziņš mikroplastmasas izplatību organismā iedalīja divos mehānismos – pirmajā mikro daļiņas kalpo kā vektors, kas pārnes vīrusu vai citas daļiņas. Savukārt, otrs mehānisms ir, ka mikro daļiņas nokļūst jebkur un uzkrājas.
Vanadziņš skaidroja, ka ir orgāni, kur daļiņas uzkrājas vairāk: "Ja mēs tās apēdam, tās būs vairāk zarnu sieniņās. Ja ieelpojam, vairāk plaušu audos. Ja tās uzsūcas asinsritē, tad agri vai vēlu tās nonāk aknās."
Lielā bīstamība, kas šobrīd vēl nav pierādīta, bet par ko ir bažas, ir kancerogenitāte. Gluži kā ar vīrusu mutāciju, arī šūnas mutē: "Ir neizbēgami, ka no miljoniem šūnu viena vai divas būs nepareizas. Varbūt viņas tiks iznīcinātas un beigs savu dzīvi, varbūt viņas būs dzīvotspējīgākas par citām un izaugs audzējs."
Mikroplastmasas ietekme uz reproduktīvo sistēmu
Plastmasas daļiņas ietekmē arī reproduktīvo sistēmu zivīm, putniem un arī cilvēkiem, proti, atsevišķu plastmasas daļu uzbūve ir līdzīga dzimumhormoniem. Ķermenis, sastopot tādu daļiņu, apjūk: "Daudzas pievienotās substantās ķīmiskās vielas pēc savas struktūras ir līdzīgas dažiem mūsu ķermeņa hormoniem. Ķermenis tās uztver kā dzimumhormonu, līdz ar to, tās iedarbojas arī uz mērķorgāniem, kuriem dzimumhormoni darbojas reproduktīvajā sistēmā."
Ilgtspējīgas izvēles
Ko varam darīt, lai izrautos no pārmērīgajiem plastmasas valgiem? "Tas, ko katrs var darīt, ja iespējams, ir pirkt plastmasu, kas ir pārstrādājama, un šķirot," norāda Vanadziņš.
Ikdienā ir jāizdara saprātīgas izvēles, domājot par to, kas ir saudzīgāks videi, labāk mums, labāk mūsu bērniem un nākamajām paaudzēm. Vanadziņš ieteica izvēlēties ilgstspējīgas lietas no materiāliem, kas sevi ilgtermiņā ir pierādījuši kā stabilus, atjaunojamus un pārstrādājamus.
