“Man pašai mājās ir divas ežu meitenes, dāmas, kuras dzīvo pa virtuvi un kuras staigā, spēlējas, ēd visu nakti,” norāda divu dekoratīvo ezīšu saimniece Jūlija Bosņaka.
Savukārt, kad pārējie ģimenes locekļi mostas un pošas uz darbu vai skolu, ezis dodas čučēt, tā teikt – atšķirīgs bioritms. Turklāt jāņem vērā, ka ežuļiem daba mēdz būt visai adataina. “Var ņemt rokās, var papaijāt. Patīkams, bet nevar dresēt kā suni. Taču [ar to] nav jāstaigā. Mājās vajag pietiekamu aktivitāti. Ja nav pietiekami liels būris, tad ļoti ātri pieņemas svarā,” par ežiem stāsta Bosņaka.
Deoratīvā ezīša dzīves ilgums pie labiem saimniekiem varot sasniegt pat 10 gadus. Adatainais draugs varot būt alternatīva cilvēkiem, kuri cieš no kaķu un sunu spalvu alerģijām. “Tā var būt arī uz ezīšiem, bet garspalvains kaķis un suns būs vairāk alerģisks nekā ezis,” saka veterinārārste Jekaterina Dubinska-Ivanova.
Bet arī eži mēdz slimot un pārnēsāt slimības. “Ezīšiem ir savas slimības, bieži var novērot parazītu invāzijas, mikroskopiskas ērcītes, sarkoptes (kašķi), citreiz arī sēnīti,” saka Dubinska-Ivanova.
Lai dzīvnieks būtu vesels un saimnieks laimīgs, eža veselības stāvoklis jāpārbauda reizi gadā. Ezis nav jāvakcinē. Tomēr svarīgi, lai tas nonāktu atbildīgu saimnieku rokās.