Madonā Ivaru Sloku pazīst kā Dudi. Tā viņu sauc draugi, kolēģi un paziņas. Agrāk Ivars aktīvi nodarbojās ar motosportu, bet par ugunsdzēsēju kļuva tikai pirms vienpadsmit gadiem.
“Ja es būtu zinājis, ka tieši tas ir mans darbs, es būtu jau 18 gados gājis, mācījies un būtu gājis pa ugunsdzēsēju strādāt,” atzīst Lakijas, Laines un Čikija saimnieks Ivars.
Ivaram bailes nekad nav bijis šķērslis. Degošas ēkas, meklēšana ūdenī un augstumā Dudim ir ikdiena. Patiesībā tas ir vieglākais posms – daudz grūtāk ir strādāt ar prātu, kuram nedrīkst padoties brīdī, kad palīdzēt vairs nav iespējams.
Galvenais šādās situācijās ir neko neielaist sevī un, lai cik neiespējami tas būtu – uztvert visu neitrāli. Tādēļ mājās ir pašiem savs psihoterapeits – runcis Čikijs.
Kamēr Čikijs pieskata māju, ugunsdzēsējs bieži dodas palīgā arī dzīvniekiem. Jāizceļ vircas bedrēs iekritušas govis, ledū ielūzuši meža dzīvnieki, ventilācijas šahtās iesprūduši kaķi un citi zvēri.
Bet kā tad paliek ar kaķiem kokos - vai mums jāšaubās par minku alpīnistu dotībām?
“Ja viņš, pieņemsim, tur nosēž divas, trīs dienas, tad ir tāds teiciens mums - “kur tu esi redzējis kaķa skeletu kokā”? Nekur! Viņš agri vai vēlu nonāks lejā - ja iet pakaļ, viņš rāpjas augstāk,” saka Ivars.
Ja kāda dvēsele Dudim ir īpaši pateicīga, tās ir meitenes – Lakija un Laine. Pirms pieciem gadiem Ļaudonā viņu mūžs varēja aprauties, nosalstot ledainā ūdenī. Pateicoties garāmgājējam, kas no tilta izdzirdēja smilkstēšanu un piezvanīja 112, sunītēm tika uzdāvināta otrā iespēja dzīvot.
“Aizbraucām uz turieni, jā, smilkst. A tur ir tilts un vecie tilta pālīši ir blakus, ar zāli visi apauguši. Vienkārši no mašīnas ir braukts un mests ārā, viņi nav iekrituši ūdenī, bet uz tās zāles,” atceras Ivars.
“Uzgāju uz tās saliņas, maisiņā atveru, un tur trīs mazi tādi, dienu veci kucēniņi, nu, ko darīt, paņēmām, visus sasildījām.”
Pirmajā naktī par kucēniem rūpējās visa brigāde. Bet ko tālāk? Neviena patversme tik mazus kucēnus pretī neņem, un runas par pēdējo poti bija izslēgtas – suņi tikko bija izglābti no drošas nāves.
“Visi jau teica - neizdzīvos, neizdzīvos, tajā kastē tur sēž un nomirs tāpat un ko tur ņemties… Domāju nē, pierādīšu tīri sev, man nevajag citam nevienam neko pierādīt.
Pirmās trīs nedēļas bija grūtas, būrīti speciāli nopirkām, kur visus barojām, likām pamperus iekšā, lai viss sauss viņām, izbarojām, knupīti ar pudelītēm mazām, pieniņus sajaucām un ik pēc divām stundām naktī,” stāsta Ivars.
Neilgi pirms liktenīgā notikuma aizsaulē devās ģimenes iepriekšējais suns. Ivars jaunu mīluli savā paspārnē nebija plānojis ņemt, bet izrādās – izteiktam vārdam ir maģisks un pat trīskāršs spēks.
“Krista, viņa saka, tēt, nu es gribu, lai salavecis man uz jauno gadu atnes kucēnu, kaķīti vai ko tamlīdzīgu. Še tev… es domāju, ka brīnumi notiek tik pasakās, bet dzīvē arī brīnumi notiek,” secina Ivars.
Trešais izglābtais suns tagad dzīvo pie Ivara bijušā kaimiņa Sarkaņu pagastā, bet māsiņas Lakija un Laine kļuva par Sloku ģimenes mīlulēm. Turklāt abas izgājušas arī suņu skolu.
Ivara misija ir vienkārša – palīdzēt. Bez liekām runām un aizbildinājumiem. Jo dzīvot gribam mēs visi – vienalga, vai staigājam uz divām vai četrām kājām.
“Ir tāds teiciens, visu pasauli neizglābsi ar saviem darbiem labajiem, bet ar vienu labu darbu vienam cilvēkam tu vari izmainīt visu pasauli,” nosaka Ivars.
