Vērtējot aizsprostu nojaukšanas aktivitāti Eiropā, Fībiga norādīja, ka, visticamāk, cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki un redz, ka tomēr kaut kas ar aizsprostiem nav tā, kā nākas.
"Upes ir daļēji nobloķētas, zivju migrācija ir mazinājusies vai zivju populācijas ir samazinājušās, un pamazām cilvēki sāk rīkoties, lai likvidētu šos dažāda veida šķēršļus uz upēm,” viņa skaidroja.
Pēc statistikas uz Eiropas upēm atrodas apmēram miljons dažāda lieluma dambju, un šobrīd nojaukti jau apmēram 40 tūkstoši, kas nav maz, bet saprotams, ka aizsprostu joprojām ir ļoti daudz. Nebūtu slikti, ja arī Latvijā šī kustība kļūtu aktīvāka, vērtēja Abersons.
"Jā, mēs kaut kā ieskrienamies ļoti lēni un ļoti ilgi, bet tā ieskriešanās Eiropā jau ir notikusi, jo īpaši Somijā un vēl dažās valstīs. Piemēram, Dāniju var uzteikt, kas diezgan labi darbojas koraļļu un taimiņu upju atbrīvošanā.
Mēs paši tikai ieskrienamies, ieskrienamies un ieskrienamies, bet cerams, ka tā inerce tomēr būs,” viņš norādīja.
Fībiga skaidroja, ka Latvija šobrīd atrodas pirmajā fāzē – šobrīd ir gatavs novērtējums, cik nozīmīgas un potenciāli nozīmīgas ir upes, uz kurām ir šķēršļi. Latvijā pašlaik uzskaitīti vairāk nekā 1200 dažādu šķēršļu, tagad jāizvērtē katrs no tiem.
“Esam palūguši naudu Vides aizsardzības fondam otrajai fāzei, kur jau mēs braucam uz katru šķērsli, mērām, runājam, pētām un novērtējam ieguvumus, zaudējumus, izmaksas un tādas lietas. Cerams, ka naudu dabūsim, ja dabūsim, tad drīz sāksim darbu un pēc gada būs rezultāti,” skaidroja Abersons.
Ne visos gadījumos, visticamāk, dambi vai aizsprostu izdosies nojaukt, lai gan tas ir videi labākais risinājums, tā atgūstot upju dabisko tecējumu un dabisko vidi. Fībiga skaidroja, ka pastāv arī daļēji risinājumi, piemēram, var taisīt zivju ceļu, taču jautājums ir par to, cik efektīvi un rūpīgi tas tiek darīts.
“Zivju ceļi ir tāds māneklis, uz ko tauta viegli uzķeras. Liekas, uztaisīsim tagad zivju ceļu, un viss būs kārtībā, bet tas atrisina tikai daļu no problēmām, tikai to migrāciju, un arī tikai tad, ja viss ir labi uztaisīts.
Dīķa kā tāda ietekme paliek, dīķī paliek plēsīgās zivis, kas gribēs tos lejup migrējošos taimiņus noēst, un dīķī uzsilst ūdens, kas bojā upes kvalitāti lejpus dīķa,” uzsvēra Abersons.
Ārzemēs veikti pētījumi liecina, ka vietējā sabiedrība iegūst no tā, ka dambji un šķēršļi tiek nojaukti, uzsvēra pētnieks.
“Tas ir tāds iesīkstējis mīts, ka vienīgais veids, kā dabūt no šķēršļa labumu, ir audzēt karpas ūdenskrātuvē un darbināt HES, bet kāpēc gan neradīt mazu, skaistu upi, makšķerēšanas tūrismu un pastaigas dabā? Visi pie tās ūdenskrātuves ir izauguši, viņiem ir grūti iztēloties, ka tās nav,” skaidroja Abersons.
