Seklie ūdeņi ieviesa pārmaiņas
Deltu zonās, drūpot kalniem un to atlūzām nonākot jūrā, pieauga samērā seklu ūdeņu skaits. Arī attīstījās augi, radot apstākļus, kur spurām bija mazāka nozīme nekā ķepām, jo, lai pārvietotos, bija nepieciešams šķirt stublājus.
Lielākoties evolūcija nav mērķtiecīga, bet – adaptīva. Tas nozīmē, ka dzīvnieki galvenokārt pielāgojas vides izmaiņām, sacīja Lukševičs.
Zeme līdz pat ordovika sākumam izskatījās pilnīgi atšķirīgi nekā tagad, proti, pirms apmēram 480 miljoniem gadu tā bija pilnīgi tuksnešaina, sauszemē nebija nekādas dzīvības pazīmes, pastāstīja paleontologs. Pirmie organismi uz sauszemes bija augi, dzīvnieki tur sāka dzīvot vēlāk – pirms 460–450 miljoniem gadu.
Pirmo sauszemes radību attīstības ceļš
“Lai pielāgotos dzīvei sauszemē, nepieciešams pārvarēt veselu virkni grūtību. Pirmkārt, tā ir gravitācija. Ūdenī, pateicoties ūdens cēlējspēkam, nav jābūt ārkārtīgi spēcīgai muskulatūrai, lai noturētu savu ķermeni ūdens vidē. Citādi ir gaisa vidē. Otrkārt, jāpilnveido skābekļa ieguve. Liela daļa ūdens dzīvnieku elpo ūdenī izšķīdušo skābekli un nepanes samērā augstu skābekļa saturu,” atklāja pētnieks, kā trešo minot ūdens novadīšanu, kas īpaši būtiski augiem.
“Mēs varam iztēloties jebkuru jūras dzīvnieku kā maisu ar ūdeni, kas peld ūdenī. Šajā gadījumā osmotisko spiedienu (virsspiedienu) regulēt ir samērā vienkārši. Savukārt sauszemes dzīvnieki ir maisi ar ūdeni gaisa vidē. Un te ir pavisam citas problēmas,”
norādīja Ervīns Lukševičs.
Morfoloģiskās pazīmes mainījās pakāpeniski. “Piemēram, runājot par atbalstu, kā pārvarēt gravitāciju gaisa vidē, kājas pēc būtības ir daudz labāks instruments, salīdzinot ar spurām,” sacīja pētnieks. Pazīme, ka dzīvniekam bija ķepas ar pieciem vai vairāk pirkstiem, vēl nenozīmē, ka tas bija sauszemes dzīvnieks.
“Spriežot pēc skeletu uzbūves, mēs varam iztēloties, ka ihtiostega, ja pārvietojās pa sauszemi, to darīja līdzīgi ronim. Uz trim kājām – divas priekšējās ekstremitātes varēja vairāk vai mazāk neatkarīgi balstīties pret substrātu, bet pakaļējās ekstremitātes šim dzīvniekam bija vērstas uz aizmuguri,” skaidroja Lukševičs, piebilstot, ka tas nebija īpaši efektīvs veids, kā pārvarēt lielu attālumu.
Pirmie četrkājaiņi, visticamāk, nebija sauszemes dzīvnieki
1932. gadā atrada pirmās devona perioda jeb 405–350 milj. gadu senas četrkājaino dzīvnieku fosilijas Grenlandē. Līdz mūsdienām atrastas apmēram 20 sugas dažādās pasaules vietās, tostarp divas Latvijā.
Lielākajai daļai devona četrkājaino ekstremitātes bija vērstas kā airi, kas palīdzēja šķirt augus, lavierējot starp tiem, vai peldēt. To ekstremitātes bija spēcīgas, taču to pozīcija – nelabvēlīga, tāpēc par nevienu nevar droši teikt, ka tas bija sauszemes dzīvnieks.
Četrkājainie dzīvnieki devona periodā spēja elpot divējādi – gan ūdenī izšķīdušo skābekli ar žaunām, gan atmosfēras gaisu. Šāda pazīme parādījās jau pirms apmēram 400–390 miljoniem gadu, taču kājas – 40 miljonus gadu vēlāk.
Gandrīz visām sugām, kurām atrasti galvaskausi, bija lielas orbītas, tātad – lielas acis, kas vērstas uz augšu. Tie varēja vienlaicīgi skatīties uz priekšu, sāniem un augšu. Vēl devona četrkājainajiem bija sānu līnija, kas noderīga tikai ūdenī, lai uztvertu vibrācijas, kas liek domāt, ka tie ilgu laiku pavadīja ūdenī, galvu turot virs tā.