Glābt planētu var, arī vienkārši apēdot nopirkto pārtiku. Intervija ar norvēģu žurnālisti Grimstadu

Kādēļ trešā daļa pasaulē saražotās pārtikas tā arī nekad nesasniedz ēdamgaldu un tiek izmesta miskastē? Šis jautājums arvien vairāk uztrauc cilvēkus daudzviet Rietumu pasaulē, kur pārtika mūsdienās kļuvusi tik lēta un pieejama kā nekad agrāk. Tas ir ne tikai ētisks, bet arī ekoloģisks jautājums, jo pārtikas atkritumi rada teju desmito daļu no siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm. Norvēģu pētnieciskā žurnāliste Marita Evertsena Grimstada šim jautājumam pievērsusies ar oriģinālām metodēm, kas raisījušas plašu rezonansi norvēģu sabiedrībā. Sarunā ar Latvijas Radio viņa stāsta par Norvēģijas sabiedriskās televīzijas raidījumiem, kam pēdējos gados izdevies ievērojami aktualizēt pārtikas atkritumu tēmu Norvēģijā.

Intervija ar Maritu Evertsenu GrimstaduMāra Rozenberga

    Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk par sevi un savu pieredzi Norvēģijas sabiedriskajā medijā.

    Strādāju žurnālistikā jau kopš 1993. gada, un pēdējos 15 gadus specializējos patērētāju jautājumos. Kopā ar kolēģiem vadu patērētāju problēmām veltītu pētniecisko raidījumu Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā. Un jau trīs gadus manas uzmanības centrā ir tieši pārtikas atkritumi. Esmu tam veltījusi divas atsevišķu raidījumu sērijas, kas raisīja plašu rezonansi Norvēģijas sabiedrībā. Pirmajā projektā pirms trim gadiem mēs padziļināti pētījām pārtikas atkritumus, kas rodas vēl ražošanas procesā. Piemēram, kas notiek ar dzīvniekiem, kurus izmantojam dažādu pārtikas produktu ieguvē? Izrādījās, ka Norvēģijā daudzus no tiem vienkārši izmet. Tas ir diezgan traks stāsts, un skatītāji bija šokā. Vairumam no viņiem nebija ne jausmas, kas notiek Norvēģijas pārtikas industrijas aizkulisēs. Pagājušajā rudenī mums bija vēl viens raidījumu cikls ar mērķi aktualizēt pārtikas atkritumu jautājumu Norvēģijas sabiedrībā. Un mums ir izdevies pievērst patiešām lielu uzmanību šim jautājumam un pierādīt, ka tas ir svarīgi.

    Oto fon Bismarks esot teicis, ka tautai nav jāzina, kā taisa desas un politiku. Jūs neesat vienisprātis?

    Neesmu gan. Vai gribat zināt, kas Norvēģijā notiek ar vistām, kas pārtrauc dēt olas? Mēs ikdienā ēdam diezgan daudz olu, bet neviens īsti nezina, kas lielajos olu ražošanas uzņēmumos notiek ar vistām, kas tās dēj. Varbūt mēs tās apēdam? Mēs taču ēdam vistas gaļu, vai ne? Bet mēs atklājām, ka vismaz Norvēģijā šīs vistas vēlāk tiek pārstrādātas betonā. Pēc apmēram 78 nedēļu ilgas dēšanas vistu produktivitāte sāk kristies, un viņas pamazām zaudē savu vērtību.

    Tad šīs vistas izvāc ārā no kūtīm, nogalina ar gāzi un pārstrādā betonā.

    Mēs nezinājām, ka tā notiek, un bijām šokā. To nezina arī patērētāji, kas ēd olas, tādēļ mēs nolēmām izstāstīt šo stāstu. Citā sērijā mums bija līdzīgs stāsts par kazlēniem. Mums garšo kazas piens, bet neinteresē kazas gaļa. Tāpēc arī tikko dzimuši kazlēni tiek nogalināti un pārstrādāti betonā. Ar šiem stāstiem sākās mana padziļinātā interese par šo tēmu. Jo tie ir slēptie pārtikas atkritumi, kas netika uzskaitīti.

    Vai jūsu raidījumiem izdevās kaut ko mainīt šajā sistēmā?

    Mūsu pirmais projekts pirms trim gadiem piesaistīja milzīgu sabiedrības uzmanību dējējvistām un to liktenim. Tolaik Norvēģijā neeksistēja vistu kautuves, bet tas ir mainījies. Jo savos raidījumos mēs ne tikai norādījām uz problēmu, bet piedāvājām arī risinājumus. Mēs uzdevām jautājumu – kā mēs paši varam veicināt pārmaiņas? Industrija teica: neviens šīs vecās vistas nepirks! Visi grib tikai cāļa gaļu. Tādēļ mēs nolēmām mēģināt pierādīt, ka cilvēki būtu gatavi pirkt arī šo “veco vistu” gaļu, ja vien tā nonāktu tirgū. Gribējām parādīt olu ražošanas industrijai, ka ir iespējams uzņemties atbildību gan par olām, gan par vistām, kas tās ražo. Mēs izveidojām raidījumu, kurā es šīs vistas mēģinu dabūt tirgū un pārliecināt cilvēkus tās pirkt. Un viņi pirka!

    Pēc mūsu raidījumiem tika uzbūvēta viena vistu kautuve, un tagad daļa no bioloģiski audzētajām dējējvistām tiek pārvērstas gaļā, nevis betonā. Tā kā dažas pārmaiņas ir notikušas. Tomēr vairums dējējvistu Norvēģijā diemžēl joprojām nonāk betonā. Ceru, ka kādreiz šī prakse beigsies.

    Kādas vēl pārmaiņas Norvēģijas politikā un pārtikas ražošanas industrijā jums ar savu darbu ir izdevies panākt?

    Tad man jums jāizstāsta par otro pārtikas atkritumiem veltīto raidījumu sēriju, ko īstenojām pagājušajā rudenī. Mēs piesaistījām Norvēģijā populāru pavāru, kurš devās ciemos pie dažādām slavenībām un palīdzēja viņiem samazināt pārtikas atkritumus savās mājās. Un viņš šīm slavenībām deva arī kādu uzdevumu – lika doties uz dažādām Norvēģijas vietām, kur tiek saražots šokējoši daudz pārtikas atkritumu. Šo raidījumu ciklu mēs nosaucām par „Foodshock”. Mūsu mērķis bija aicināt šīs slavenības izmantot savu popularitāti un kontaktus, lai mēģinātu rast kādus risinājumus. Arī šiem raidījumiem izdevās pievērst pastiprinātu Norvēģijas sabiedrības uzmanību pārtikas atkritumu problēmām. Iedzīvotāji saņēma zināmu šoka devu.

    Ko šīs slavenības īsti darīja?

    Piemēram, viens raidījums bija veltīts aitas gaļai. Tas mazliet līdzinās stāstam par dējējvistām. Redziet, mēs, norvēģi, sevi uzskatām par „aitu zemi”. Mūsu valstī audzē ļoti daudz aitu. Bet uzturā lielākoties patērējam tikai jēra gaļu, nevis jau pieaugušu aitu gaļu. Mēs uzgājām milzīgas noliktavas, kurās glabājās tonnām sasaldētas aitas gaļas ar derīguma termiņu, kas tuvojās beigām. Uz vienu no šīm noliktavām mēs aizsūtījām Kristoferu Hivju, vienu no norvēģu slavenākajiem aktieriem. Varbūt zināt, viņš spēlēja Tormundu seriālā „Troņu spēle”.

    Viņš iegāja šajā noliktavā, kas izskatījās kā milzu katedrāle ar sasaldētu aitu kalniem. Tas ir šokējošs skats – sešsimt tonnas saldētas aitas gaļas, kam drīzumā beigsies derīguma termiņš un ko, iespējams, izmetīs atkritumos. Tika aplēsts, ka tie ir apmēram desmit miljoni maltīšu. Tā nu Kirstofers Hivju, izmantojot savu popularitāti un sakarus, devās uz militāro bāzi un kopā ar šefpavāru pasniedza karavīriem garšīgu aitas gaļas maltīti. Mēs uz to ielūdzām arī pārtikas uzņēmumu vadītājus, un Kristofers Hivju viņiem teica:

    jūs esat atbildīgi par to, ka mēs veikalos nevaram iegādāties šo aitas gaļu! Kāpēc tās glabājas milzu noliktavās un nenonāk līdz veikalu plauktiem?

    Slavenā aktiera klātbūtnē šie uzņēmumu vadītāji kļuva melni un maziņi un bija spiesti atzīt, ka jā – šefpavāra pagatavotā maltīte ir tiešām garda, un mēs darīsim kaut ko, lai rastu risinājumu un mēģinātu panākt, ka populāra kļūst arī aitas, ne tikai jēra gaļa. Citās epizodēs mēs līdzīgi stāstījām par maizi, par banāniem, dārzeņiem, kas skaitās par lielu vai par mazu, lai tiktu tirgoti veikalos.

    Jūs jautājāt par pārmaiņām. Pirmkārt, abiem šiem raidījumu cikliem izdevās pacelt pārtikas atkritumu problēmu augstāk dienaskārtībā gan vienkāršo Norvēģijas iedzīvotāju, gan politiķu un pārtikas ražotāju vidū. Norvēģija ir apņēmusies sasniegt ANO mērķi līdz 2030.gadam uz pusi samazināt pārtikas atkritumu apjomu. Tādēļ pašlaik šai jomā ir daudz dažādu iniciatīvu, ne tikai mūsu raidījums. Taču mums izdevās panākt, ka tās noliktavas ar 600 tonnām aitas gaļas tika iztukšotas. Šo gaļu pārdeva! Un tas arī raisīja plašas diskusijas par lauksaimniecības politiku Norvēģijā – vai ir pareizi audzēt tik daudz aitu, ja mēs pēc tam tās nespēsim apēst? Tā ir ļoti svarīga tēma: kā pareizi plānot pārtikas ražošanu, lai tās nebūtu par daudz? Jo mēs metam ārā ļoti daudz ko, ne tikai aitas gaļu.

    Pārtikas veikali ir rīkojuši kampaņas, kurās, piemēram, pārdod banānus pa vienam vai dārzeņus, kas skaitās pārāk šķībi un greizi, pārāk lieli vai mazi. Mēs savā raidījumā parādījām, ka 30% no visiem dārzeņiem iepakošanas rūpnīcās tiek izšķiroti ārā, jo neatbilst „perfektajam” izmēram. Tas raisīja lielas diskusijas par to, ka mums nevajadzētu būt tik izvēlīgiem, bet vienkārši ēst to, kas tiek izaudzēts.

    Kā, jūsuprāt, laika gaitā ir mainījusies Norvēģijas sabiedrības attieksme pret ēdienu?

    Mūsu vecvecāki ēdienu turēja augstā vērtē, viņi bija līdzās tā ražošanai. Viņi zināja, ka burkāns tiek izrauts no zemes un sākumā ir smilšains; viņi zināja, ka fileja ir govs vai vistas ķermeņa daļa. Bet mēs šodien lielākoties ejam uz pārtikas veikalu un pērkam tikai tīru, iepakotu ēdienu.

    Esam krietni attālinājušies no pārtikas ražošanas procesa un, manuprāt, tas ir ietekmējis mūsu attieksmi pret to.

    Taču tagad svārsts pamazām sāk šūpoties atpakaļ. Mēs sākam apjaust, ka ir jāmaina savi patērētāja paradumi, ka jāsāk dzīvot ilgtspējīgāk. Pārtikas atkritumi ir simbols tam, cik neilgtspējīgi esam bijuši. Mēs nedrīkstam izmest miskastē tik daudz ēdiena! Un man liekas, ka to saprot arvien vairāk cilvēku gan Norvēģijā, gan citur pasaulē.

    Nesenā aptaujā Latvijā secināts, ka pie mums ik gadu atkritumos nonāk aptuveni trešdaļa saražotās pārtikas, bez tam vairāk nekā pusi no tās atkritumos izmet mājsaimniecības. Uz kopējā Rietumu pasaules fona – cik slikti tas ir?

    Tas ir apmēram tikpat slikti kā Norvēģijā un citviet pasaulē. Apvienoto Nāciju Organizācija ir aplēsusi, ka apmēram trešā daļa no pasaulē saražotās pārtikas tā arī nekad nenonāk līdz ēdamgaldam. Norvēģijā 58% no visiem pārtikas atkritumiem nāk tieši no mājsaimniecībām. Principā katrs astotais pārtikas maiss, ko aiznesam mājās, nonāk miskastē. Tā ir gan ētiska problēma, gan klimata problēma, gan arī finansiāla problēma. Tai vajadzētu būt pasaulē visvieglāk atrisināmajai problēmai! Galu galā – pērkot mazāk pārtikas, cilvēki ietaupītu naudu! Un pārtikas atkritumi neradītu tos astoņus procentus no siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm, ko tie pašlaik rada.

    Tad kāpēc mēs to nedarām?

    Es nezinu! Vai tiešām mēs esam tik slinki? Norvēģijā, manuprāt, mums vienkārši ir pārāk daudz naudas. Ēdiens salīdzinoši nav dārgs, un mēs varam atļauties to izmest. Nezinu, vai to pašu var teikt par Latviju, bet man liekas, ka vismaz mēs Norvēģijā esam tiešām izlutināti. Ir tik viegli nopirkt vairāk nekā vajag! Taču, veidojot pārtikas atkritumiem veltītos raidījumus, mēs sapratām, ka katrā pārtikas ķēdes posmā ir pārprodukcija. Zemnieki audzē pārāk daudz dārzeņu; pārtikas ražotājiem ir pārāk daudz produkcijas, jo vienmēr visam jābūt „uz sitiena” pieejamam. Tas pats attiecas uz pārtikas veikaliem, viņi nekad nespēj pārdot visu, kas ir krājumā. Un mēs kā patērētāji pērkam pārāk daudz. Visa ir par daudz, par daudz, par daudz…

    Domāju par to, kāpēc Latvijā izmetam atkritumos proporcionāli tikpat daudz pārtikas, cik Norvēģijā. Un man nav vienas atbildes. Jā, arī daļa Latvijas sabiedrības var atļauties pirkt daudz vairāk, nekā viņiem patiesībā vajag. Taču tas noteikti neattiecas uz visiem. Un es domāju par savu vecāku paaudzi, kas piedzima Otrā pasaules kara laikā vai pēckara gados un izauga padomju laikā, kad bieži daudz ko nevarēja dabūt. Zinu cilvēkus, kas arī šodien aiz ieraduma mēdz nopirkt vairāk, nekā vajag – katram gadījumam. Taču izmest ēdienu – tas ilgstoši ir ticis uzskatīts par grēku. Tāpēc man grūti saprast, kā tas tik ātri ir mainījies.

    To dzirdot, arī man ir grūti saprast, kāpēc Latvijā izmet tikpat daudz pārtikas kā Norvēģijā! Manā valstī ēdienu tik augstu vērtēja varbūt 50. gados… Sešdesmitajos un septiņdesmitajos pārtikas industrija sāka mainīties. Īpaši, kad ekonomikā sāka ieplūst naftas nauda. Mēs varbūt vienkārši kļuvām pārāk bagāti.

    Kā cilvēkiem atgūt cieņu pret ēdienu?

    Domāju, ka mēs esam pārmaiņu priekšā. Un tas ir saistīts ar aizvien skaļākajām klimata diskusijām un mūsu atbildību par klimata krīzi. Arvien vairāk cilvēku ir gatavi kaut ko darīt lietas labā. Pirms pāris nedēļām Norvēģijā publicēja sabiedriskās domas pētījumu, kurā pirmo reizi valsts vēsturē galvenā tēma, kas uztrauc pilnīgi visas vecuma grupas, ir ilgtspēja. Ja agrāk par ilgtspēju pārsvarā uztraucās gados jauni, ideālistiski cilvēki, tad šogad pirmo reizi tas bija numur viens visās vecuma grupās. Tas ir cerīgi.

    Norvēģijā redzam arī tādu tendenci, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas pirkt pārtiku pa tiešo no zemniekiem – gan gaļu, gan dārzeņus.

    Cilvēki vairs negrib iet uz pārtikas lielveikaliem, kuru īpašnieki, pateicoties mūsu pirkšanas paradumiem, ir kļuvuši ļoti bagāti.

    Jā, arī Latvijā daļā sabiedrības ir līdzīgas tendences.

    Tad acīmredzot tā tiešām ir lielāka kustība daudzviet pasaulē. Svārsts patiešām sāk iet atpakaļ – pretim vienkāršākai dzīvei tuvāk dabai un sapratnei par to, ko tu ēd.

    Pēdējā desmitgadē daudzviet pasaulē arvien lielāku popularitāti iekaro veģetārisms un vegānisms, īpaši gados jaunu cilvēku vidū. Un viens no iemesliem, ko daudzi min, ir tieši raizes par klimata pārmaiņām. Ko jūs par to domājat?

    Es apbrīnoju cilvēkus, kuri ir kļuvuši par veģetāriešiem vai vegāniem. Pati to neesmu izdarījusi, taču domāju, ka mums vajadzētu samazināt gaļas patēriņu uzturā un ēst to retāk. Taču Norvēģijā par to ir ļoti daudz diskusiju, jo lauksaimnieki uzskata, ka aitu vai govju audzēšana ir vēsturiska Norvēģijas lieta un mums šī gaļa ir vajadzīga. Jā, ir tiešām sarežģīti būt patērētājam un izdarīt pareizās izvēles. Vai pareizāk būtu pirkt bioloģiski audzētu tomātu, kas vests no Spānijas, vai nebioloģiski audzētu vietējo tomātu?

    Kāds ir jūsu ieteikums kā žurnālistei, kas gadiem strādājusi ar patērētāju jautājumiem un pārtikas atkritumu tēmu, – ko mums darīt, ja gribam palīdzēt planētai un samazināt pārtikas atkritumus?

    Pats vieglākais ir vienkārši apēst to ēdienu, ko esam nopirkuši, un nepirkt vairāk, nekā mums vajag. Ieviesiet sev pārtikas plānu, pieturieties pie tā un reizi nedēļā sarīkojiet pārpalikumu dienu! Starp citu, mēs savā jaunākajā raidījumā „Foodshock” sarīkojām pat tādu kā „nacionālo pārpalikumu dienu”, kurā aicinājām visus skatītājus vienu dienu ēst tikai pārpalikumus. Izrādās, ka no tiem var radīt pat ļoti labu maltīti! Mūsu raidījumā vairāki šefpavāri dalījās ar receptēm, cilvēki viens otru iedvesmoja sociālajos tīklos, daloties pieredzē un lietojot mirkļbirku #PārpalikumuDiena.

    Taču ir jārīkojas arī pārtikas industrijai, lai atvieglotu patērētājiem iespēju izdarīt pareizu un ilgtspējīgu izvēli.

    Piemēram, tā jau ir kļuvusi par ierastu veikalu praksi – samazināt cenu pārtikas produktiem, kam drīz beigsies derīguma termiņš. Norvēģijā popularitāti iemantojusi arī mobilā lietotne ar nosaukumu „Too good to go”. Tā darbojas vairākās valstīs un piedāvā par lētu naudu iegādāties kādu produktu vai maltīti no veikala vai restorāna pašās dienas beigās. Piemēram, viņiem īsi pirms darba laika beigām palikušas pāri desmit maizītes, viņi ieliek ziņu par tām šajā mobilajā aplikācijā, un es tās varu nopirkt par dažiem centiem. Dzirdēju, ka nesen šī lietotne sākusi darboties arī ASV.

    Rīgā savukārt nesen tika atklāts pirmais koplietošanas ledusskapis, kurā cilvēki var atstāt pārtiku, piemēram, ja dodas ceļojumā, un citi var to paņemt.

    Jā, pie mums, Norvēģijā, arī tādi ir! Tā ir lieliska ideja. Interesanti, kā mazas iniciatīvas reizēm kļūst par ierosmi kam lielākam. Cilvēki grib darīt, cik var. Veidojot pēdējo raidījumu ciklu par pārtikas atkritumiem, mēs sapratām, ka cilvēkiem ļoti ir vajadzīga cerība. Ir tik daudz negatīvu ziņu par klimata pārmaiņām un pasaulē notiekošo. Mums jādod viņiem arī cerība. Un žurnālistika te var palīdzēt, ja mēs ne tikai kritizēsim, bet aktualizēsim svarīgus jautājumus un piedāvāsim iespējamos risinājumus.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vide un dzīvnieki
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti