Aptuveni pusotru hektāru lielo teritoriju – vilkiem izveidoto mājvietu – apvij žogs. Paiet kāds laiks un caur koku un krūmu rindām izdodas saskatīt vienu pelēci, vēlāk arī citus, kuri uzmanīgi vēro atnācējus. Rīgas zoodārza filiāles “Cīruļi” pārvaldnieks Arnis Bergmanis stāsta par vilku baru un tiem dzīvniekiem, kuri aizvesti uz Franciju: “Pēc 19. janvāra akcijas, tā to varētu nosaukt, ir palikuši 11 pelēči – Ķoniņš, Alīze, trīs vecākas meitas un seši pagājušā gada jaunuļi. 19. janvārī bija vilku dzīšana, lai noķertu sešus puikas un aizvestu uz Francijas dienvidiem.”
Šogad vilku dzīšana notikusi raitāk nekā pagājušā gadā, stāsta Arnis Bergmanis, jo šis process nebūt nav vienkāršs: “Apzinājām iepriekšējās kļūdas, kā bija pagājušā reizē, turklāt šis bars ir pavisam savādāks.
Šis bars ir draudzīgs, kur viens par otru krīt.
Bija 23 cilvēki saorganizēti, bija bars pret baru, zobs pret zobu, mums bija arī nepieciešamās palīgierīces, katrs zināja, kas jādara, uz kuriem dzīvniekiem jākoncentrējas. Bija noķerti 6 vilki Francijai un savakcinēti, sačipoti pagājušā gada vilcēni, jo tagad var noteikt arī dzimumu. Ielikām pretapaugļošanās implantus trīs meitām, jo tagad ir sācies kāzu laiks un tieši pašlaik vilki ir ļoti nervozi.”
Divdesmit gadu laikā iegūta nenovērtējama pieredze, strādājot ar vilku bariem, kuros valda sava kārtība, kaislības un milzu drāmas. Vilku baros savvaļas ekspozīcijās parasti vairāk tur tēviņus, jo mātītēm ir tendence dominēt un tāpēc izceļas strīdi.
Arnis Bergmanis ar lielu aizrautību stāsta, kā notiek pāru veidošanās vilku baros, no kuriem ik pa laikam atvases tiek aizvestas uz citiem parkiem Eiropā: ''Mēs esam “uztankojuši” visu Skandināviju. No iepriekšējā vilku bara 23 vai 24 vilki ir aizgājuši pa visu Eiropu – Skandināvija, Igaunija, Holande, Skotija un Francija, arī Līgatne. No šī bara ir aizdoti prom seši uz Franciju, 2018. gada meitene uz Norvēģiju un puika uz Somiju. Pērn viens puika uz Somiju un otrs uz parku Igaunijā.”
Kalvenē vilku turēšana un audzēšana notiek mērķtiecīgi – Skandināvijas vilku pavairošanas programmas ietvaros.
Tā nav tikai āra ekspozīcija apmeklētājiem, bet rūpīgs darbs un iedziļināšanās šajā procesā.
“Skandināvijā dabā vilku ir tik, cik ir, tāpēc viņi grib genofondu noturēt zoodārzos vai dabas parkos. Vilki vairāk koncentrējas Skandināvijas ziemeļos, kas robežojas ar Somiju, Norvēģiju un Zviedriju. Viņi tur klejo, un tad nevar saprast, kurai valstij bars pieder. Paši zviedri stāsta, ka vilki apdraudot ziemeļbriežu tradīcijas, tas nekas, ka viņi paši dzīvo daudzdzīvokļu mājās un brauc ar sniega močiem. Zviedrijā ir bagātas mednieku tradīcijas, bet vilki nodarot lielu postu medījamiem dzīvniekiem, tāpēc vilkus tur genofondam dabas parkos,” stāsta Bergmanis.
Latvijā vilku populācija ir stabila. Tikmēr Kalvenē arī šajā pandēmijas laikā zoodārza filiāle ir atvērta apmeklētājiem, jo dzīvnieki atrodas āra ekspozīcijā.
Gleznainajā ainavā var apskatīt staltbriežus ar ragiem, Puatū ēzeli, kas apaudzis ar garu spalvu un līdzinās siena kaudzei, zilās govis un daudzus citus dzīvniekus un putnus.
Neparasti uzvedoties lāči, jo laikā, kad viņiem ziemas aukstumā vajadzēja gulēt, viņi drīzāk centušies mosties. Šajā sniegotajā ainavā var labi pamanīt arī savvaļas putnus, kuri meklē barību.
