Minnas kažoku ērces ir ļoti iecienījušas. Tā kā viņas mīļākās vietas ir pagalms un mežs, siltajā laikā ērču raušanas rituāls saimniekiem ir pierasta lieta. “Pret ērcēm mēs līdz šim neko neesam darījuši. Viņa ir arī mājās atnākusi ar ļoti daudzām ērcēm kažokā, vasarā es katru dienu rauju viņai ērces ārā pa trim, un mēs kaut kā sadzīvojam ar šo problēmu līdz šim,” stāsta Minnas saimniece Keita Melle.
Vakaros Minna ar visiem nelūgtajiem ciemiņiem guļ saimnieces gultā, kas Keitu dara bažīgu. Pagaidām viņai ērces nav piesūkušās un suns ir vesels. “Man noteikti gribētos uzzināt vairāk par dažādiem veidiem, kā to izdarīt [pasargāt suni no ērcēm], jo es esmu dzirdējusi tikai par pilieniem. Kā arī es gribētu noskaidrot, kā īsti tās ērces raut, jo es tās mājās rauju ar pirkstiem vai arī ar pinceti, ja tās ir pavisam maziņas, bet pārsvarā tiešām ar pirkstiem,” saka Keita.
Tas, ka ērces var dabūt tikai mežā, ir mīts. Tikpat liels ir mīts, ka ērces kļūst aktīvas tikai maijā.
Patiesībā ērces var saķert jau agrā pavasarī, vēlā rudenī un pat siltā ziemā. “Absolūti visi suņi, kas iet ārā, ir jāapstrādā pret ērcēm, jo pat daudzdzīvokļu namu pagalmā var dabūt ērces, privātmāju pagalmā var dabūt ērces,” norāda veterinārārste Daiga Bokvalde.
Saimnieki var pasargāt suni ar pretērču kaklasiksnām, pilieniem skaustā, tabletēm vai izsmidzināmiem līdzekļiem. “Es teiktu, ka vislabākais efekts ir tabletēm, kas ir salīdzinoši jauns produkts. Ir jāiedod kopā ar ēdienu šīs tabletes, un tās darbojas no 5 līdz 4 nedēļām, un rezultāts vismaz pagājušā sezonā bija ļoti labs,” stāsta Bokvalde.
Šobrīd populārākie ir pilieni skaustā. Savukārt tiem, kas izvēlas siksniņas, jāņem vērā – ne visiem suņiem tās der. “Tas, cik kvalitatīvi iedarbojas siksna, atkarīgs no ādas lipīdu daudzuma, jo šie medikamenti saskaras ar ādas lipīdiem. Un, ja tur nav īsti pareizi kaut kas tajos lipīdos vai ja suns tiek ļoti bieži mazgāts, tad varbūt šīs siksniņas nestrādā,” skaidro Bokvalde.
Neviens preparāts nav simtprocentīgs garants, ka sunim ērce nepiesūksies. Daudz kas atkarīgs no tā, vai konkrētajam sunim piemeklēts pareizais pretērču medikaments. “Sunim, kas ļoti daudz peldas un kuru bieži mazgā, pilieni nebūtu tas pats piemērotākais, varbūt tabletes būtu pats piemērotākais. Ja jums ir divi suņi un viņi dauzās savā starpā, tad ar pretērču siksniņu ir risks, ka viņi dauzoties var noraut viens otram, jo viņi ķer aiz tā kakla dauzoties un var noraut šo siksnu,” stāsta veterinārārste.
Ja ērce tomēr piesūkusies, to nekādā gadījumā nav ieteicams raut ar pirkstiem. Tam paredzēti speciāli instrumenti.
Ja raujot suņa ādā paliek ērces galva, par to nav jāuztraucas – organisms pats ar to tiks galā, bet piesūkšanās vietā kādu laiku būs redzams sarkans bumbulītis. “Visbiežākās vietas, kur ērces piesūcas, ir galvas rajons, ērcēm ļoti patīk galva, ļoti patīk šīs vietiņas virs actiņām, uzacītes, ļoti patīk austiņās iekšā, aiz ausīm. Nākamās pēc biežuma ir padusītes un tad kaut kur paslēpenē starp pakaļkājām, jo viņas meklē to vietu, kur ir salīdzinoši neliels apmatojums un maksimāli tuvi asinsvadi zem ādas,” skaidro Bokvalde.
Minnas kažokā tobrīd neviena ērce netika atrasta. Tas gan vēl nenozīmē, ka suns ir pasargāts. Suņiem bīstamākā ērču pārnēsātā slimība ir babezioze jeb piroplazmoze, kas organismā iznīcina sarkanos asinsķermenīšus eritrocītus. No tās suni var glābt vienīgi saimnieku ātrā reakcija uz pirmajiem simptomiem. “Saslimst suns momentā, viņš ārkārtīgi sagurst, viņam ir augsta temperatūra, tumšs urīns. Respektīvi, jūs redzat, ka jums ir ļoti, ļoti slims suns, nevis vienkārši slims, bet ļoti, ļoti slims suns, jo ātrāk pie ārsta atnāk, jo ātrāk diagnosticē, jo vieglāk tiek cauri ar ārstēšanu. Smagie gadījumi iet ar asins pārliešanām,” zina stāstīt veterinārārste.
Par babeziozes bīstamību pārliecinājās arī Laura Puķe. Viņas mīlule Britānija saslima pirms diviem gadiem, bet Korsika – vien pirms dažiem mēnešiem. “Vakarā jutās vēl ļoti labi, bet no rīta atteicās no brokastīm un tas jau darīja mani uzmanīgu, jo manas meitenes nemēdz atteikties no ēdiena. Nolēmu pagaidīt līdz vakaram, atnācu no darba mājās, viņa jau man nāca pretī grīļodamies, nu tādi koordinācijas traucējumi bija, apetīte, protams, nebija un braucām uz klīniku,” stāsta Laura.
To, ka pie vainas ērču pārnēsātās babēzijas, Laura uzzināja nākamajā rītā, saņemot asins analīzes. Nakts laikā suns jau bija zaudējis visus spēkus. “Man suns jau bija uz rokām jāienes kabinetā, viņa pati nespēja noturēties. Izskats bija tāds, ka vēl viena, divas dienas, un suņa vairs nebūtu – bija smagi, ja neatklātu laikus,” atceras Laura.
Britānijas ārstēšana notika ar injekcijām un vairāku nedēļu antibiotiku kursu. Sunīti izdevās izārstēt, un visas briesmas šķiet aiz muguras. Nu teju to pašu scenāriju piedzīvoja arī otra mīlule Korsika. “Ne mazākās aizdomas nebija, ka piroplozmoze, jo vienīgais, kas bija, tāds sagurums, pāris dienas bija tāda gurdenāka, bet arī skrēja, apetīte ļoti laba bija, temperatūra nedaudz varbūt paaugstināta, bet es arī negaidīju, es braucu uz klīniku,” stāsta Laura.
Korsikas gadījums bija vieglāks, taču tikpat pārsteidzošs – abi suņi inficējās vēlā rudenī, kad daudzi ērces vairs neuzskata par problēmu. Laura noteikti iesaka braukt uz klīniku nekavējoties – vilcināšanās var maksāt suņa dzīvību.
