Pēdējos gados Latvijas Dabas fonds arvien biežāk saņemot iedzīvotāju lūgumus palīdzēt saglabāt ciršanai iezīmētus ceļmalas kokus un sastopas ar izpratnes trūkumu par to, kā uzturēt, kopt un saglabāt alejas. Tāpēc “dabas sarunu” ciklā šonedēļ Dabas fonds izcēlis koku alejas kā būtisku Latvijas ainavas elementu.
Fonda eksperte Lelde Eņģele norāda, ka alejas ilgu laiku atstātas novārtā un “taisnība jau ir ceļiniekiem, ka tie koki kļūst bīstami”.
Viņa spriež, ka ilgtermiņā visiem vajadzētu vienoties - alejas ir kultūrvēsturiskā un ainaviskā vērtība, un tad savlaicīgi plānot kopšanu un finansējumu tam no pašvaldību vai valsts budžeta un ar pietāti izturēties pret alejām.
Annas koku skolas biedrības pārstāvis un arborists Edgars Neilands apstiprina, ka problēma arvien ir aktuāla, bet tendence liecina, ka tagad vairāk jāskaidro, kā rūpēties arī par koku saknēm, nevis tikai par vainagu, kas redzams ikvienam.
Ja kāds šodien izmērītu jauniestādīto koku aleju skaitu un to, kuras iegrimst avārijas stāvoklī un pie ceļu rekonstrukcijas tiek nozāģētas, tad tā bilance nebūtu iepriecinoša, atzīst Neilands.
“Vēl pēc 100 gadiem tādas lielas un varenas alejas būs stipri mazākā daudzumā. 80.-90. gados izplatīta bija koku kropļošana virs zemes, bet tas ir samazinājies Latvijā, un man par to ir gandarījums. Taču tagad aktuāla otra problēma – darbs pie koku saknēm. Te būs smags darbs, jo, jaunas komunikācijas velkot, var izmantot aizsargjoslas un cirst saknes,” stāsta Neilands.
Neilanda ieskatā Latvijā arvien ir daudz senu koku aleju – liepas, ozoli, lapegles, oši vai gobas.
Arborists pārliecināts, ka, lai situāciju uzlabotu un vēsturiskās alejas saglabātu arī citām paaudzēm, pašvaldībām, valstij un privātīpašniekiem jāievēro vienkārši principi.
“Profesionāli būtu vienmēr pakonsultēties ar ekspertiem, kuri koki alejā ir bīstami un kuri ne. Bieži atbildīgie ir ar paranoju un domā, ja viens koks ir nogāzies, tad arī pārējie gāzīsies,” saka Neilands.
“Tāpēc daudzās pašvaldībās tiek nozāģētas koku alejas, kas vēl droši var stāvēt desmitiem gadu. Ir arī pašvaldības, kas pašas saprot, ka veci koki ir vērtība, tos var kopt un sadalīt bīstamajos un drošajos. Parasti bīstami ir kādi 5-20% no kokiem. Tāpat otrs problēmu bloks ir būvdarbi. Ja veic kādas darbības, tad to parasti veic reizi pārdesmit gados pie kokiem, un ja tajā brīdī mēs esam uzmanīgi un saudzējam tos pie saknēm – rakt ar mazāk gabarīta tehniku vai pat ar lāpstu vietām, tad nākamos 40 gadus šie koki būs veseli un nevienu neapdraudēs ar kalstošiem zariem,” klāstīja arborists.
Alejas ir ne vien nozīmīga Latvijas kultūrvēsturiskās ainavas daļa, bet arī tām ir liela loma dabas daudzveidības uzturēšanā un saglabāšanā, ko vairāk iezīmē entomologs Mārtiņš Kalniņš:
“Lai arī alejas ir veidotas mākslīgi - cilvēku darbības rezultātā, tomēr tajās dzīvo ļoti daudz dažādu dzīvnieku un augu sugu. No retajām sugām kā piemēru varu minēt vaboli - lapu praulgrauzi, tad īpaši ozolu alejas ir arī dzīvotne vidējam dzenim, un teju jebkurā alejā dzīvo arī sikspārņi, kas ir aizsargājama suga.”
“Dabas sarunas” kļuvis par pastāvīgu pasākumu, un Dabas fonds nākamajās diskusijās turpinās gan Latvijas ainavu tēmu, gan arī vērtēs politisko gribu citos dabas sargāšanas jautājumos.
