"Mēs iegājām, un tur visur suņi rej, tik šausmīgi skaļi rej, un tad mūs tā meitene ved cauri visām tām viņu vietiņām un pēkšņi tā nostājas – šis. Un Tobijs tā sēž, vienīgais no visiem, kas nerēja vispār nemaz," atceras Tobija un Timijas saimniece Aiga Vanaga. "Laikam jau tas arī bija tas, ka nu baigi visi tādi dusmīgi un visi rej, un pēkšņi viens sēž tā, hop, mierīgi sēž un uz mums skatās."
Suņa iepriekšējie saimnieki pārcēlās uz ārzemēm, bet lidmašīnas biļetes vietā sagādāja viņam braucienu vienā virzienā – uz patversmi. Varbūt tāpēc suns tik ļoti pārdzīvo vienatni.
"Ja ir tāds slikts garastāvoklis, tad liekas, viņi uzbāžas, nu, traucē nedaudz, tā kā nu, jā, tu atnāc, riktīgs tāds sliktais garastāvoklis, ne Tobijs nāk, un tad viņš sāk riet, ka viņam vajag iet ārā, tad man liekas, nu, uzgaidi, uzgaidi brīdi, mierīgāk," stāsta Tobija un Timijas saimniece Laura Vanaga.
Veselu gadu adoptētais Tobijs mājās bija vienīgais luteklis, un tā tas arī būtu palicis, taču dzīve ģimenei piespēlēja vēl kādu astaini. Kādu, kurš bija atstāts pilnīgi viens – piesiets pie ķēdes bez ūdens un pārtikas.
"Mēs Tobiju vedām vienmēr pastaigāties uz mežu, un turpat blakus bija māja, kurā dzīvoja cilvēki, un mēs zinām, ka tur dzīvo sunītis. Tad pēc kaut kāda laika tie cilvēki bija aizgājuši projām no tām mājām, tā māja bija pamesta. Un mēs nezinājām, ka tur vēl ir sunītis," stāsta Aiga. "Vīrs ar sievu bija pašķīrušies, un tad viens otru tā kā nesaprata, kam tad tas suns īsti pieder. Beigu beigās, viņš bija palicis viens pats, piesiets pie būdas."
Pamestais suns bija Timija. Ilgu laiku viņa bija nodzīvojusi gluži viena – vienīgais kontakts ar cilvēku bija reizes, kad mežstrādnieks suni atbrauca pabarot. Aiga un Laura devās sunim palīdzēt ar domu atrast jaunas mājas, bet īstās mājas izrādījās šeit.
"Mēs sākumā domājām, ka piebrauksim tur, nez vai varēs pieiet klāt, ja tas suns ir izsalcis, varbūt viņš ir nikns un nobijies, un tā, bet viss kārtībā, un viņa bija ļoti priecīga. Vienkārši automātiski atsējām vaļā un paņēmām mašīnā iekšā, jo sapratām, ka tur jau nebūs viņai ilga palikšana," stāstu turpina Laura.
Saimniekus šokēja Timijas labsirdība. Viņas acīs nebija ne miņas no sāpēm, nodevības, bailēm vai agresijas par spīti tam, ka suns tika brutāli piesiets un atstāts likteņa varā.
"Cilvēks, kurš ir pats ar sevi laimīgs un tiek ar savām emocijām galā, nekad nebūs tas cilvēks, kurš pametīs suni un izdarīs kaut kādu dzīves muļķību," uzskata Laura. "Daudzi cilvēki jau ņem suni ar domu – man vajag, lai viņš sargā māju, man vajag, man vajag, man no viņa vajag. To, ko sunim vajag, tas jau, kas tad tas vispār ir."
Un suņiem vajag daudz! Ļoti daudz! Ne tikai mīlestību un pilnu bļodu, bet arī disciplīnu. Abiem ķepu draugiem ir niķis aizskriet brīvsolī, tāpēc pagalmā ir izveidota gaisa trose.
"It kā liekas, tu pastaigājies ar viņu, velti laiku, bet tāpat abiem patīk kopā izmukt, kaut kur aizbēgt. Tad visādus variantus [izmēģinājām]. Radio sētu likām, kuru viņi saslapināja un iznīcināja," atklāj suņu saimniece Laura.
Timija un Tobijs ir kā divi mazi bērni, kuri nekad neizaugs, taču arī bērniem ir savs raksturs.
"Man liekas, ka Timija tieši pašā sākumā vairāk bija tāda, ka līda mīļoties, un tā, Tobijs visu laiku ir bijis tāds vēsais. Es viņu tā paņemu, apķeru galvu, aplieku rokas, viņš tā velkas projām laukā – tikai, nedod Dievs, nebučo mani," stāsta Aiga.
"Visu laiku gribas viņus ņurcīt, mīļot. Es pat citreiz esmu domājusi, diez viņi zina, cik ļoti es viņus mīlu?" spriež Laura.
Divi lieli ķepaiņi ir pamatīgs pārbaudījums, tādēļ pirms nopietnā lēmuma Laura iesaka ntās reizes padomāt – vai tavā dzīvē sunim vispār būs vieta? Ja ne – pie ķēdes pamestas timijas un patversmē atdoti tobiji joprojām būs ikdiena.
"Es zinu, ka ļoti daudziem jauniešiem liekas, ka man ļoti gribas suni, jo man tur liekas baigi forši, ka ir suns. Tu vispirms izdomā, vai tiešām tu vari veltīt tam sunim laiku, vai tu vari dot visu to, ko viņam vajag, pirms tu domā, ka tev vajag," – tā Laura.
