Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Zaļgalvis

Bīstama ir nevis ķīmija, bet tās nezināšana. Saruna ar vides pētnieci Janu Simanovsku

Ikdienā esam pakļauti dažādu ķīmisku vielu ietekmei – tās atrodas gan pārtikas produktos, gan sadzīvē izmantojamos priekšmetos un citur. Tās var būt gan mūsu draugi un palīgi, gan acīm neredzami ienaidnieki kā, piemēram, cilvēkam toksiskais pesticīds DDT, par kura izgudrošanu savulaik pat piešķirta Nobela prēmija. Par plašo un vēl lielā mērā neiepazīto ķīmisko vielu pasauli podkāsta "Zaļgalvis" 2. sērijā vides pētnieci Janu Simanovsku iztaujā Eva Johansone un Rvīns Varde.

ĪSUMĀ:

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot interneta žurnāla "Satori" un "VFS Films" jauno, kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Tagad raidījumu papildina arī podkāsts, kurā turpmāk katru otro trešdienu par vidi sarunāsies rakstnieks, dabas fotogrāfs un raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs Rvīns Varde un žurnāliste, bioloģijas maģistrante un raidījuma redaktore Eva Johansone. Katrā sērijā viņiem pievienosies kāds viesis.

Podkāsta formātā:

Bieži, sakot "ķīmija", domājam mākslīgas un cilvēkam kaitīgas vielas, taču vai tiešām visa "ķīmija" ir bīstama? "Mums apkārt viss sastāv no ķīmiskām vielām," skaidro Jana Simanovska. "Dažas no tām mums ir ļoti vajadzīgas, bet dažas – ļoti kaitīgas, savukārt vēl citos gadījumos viela mazos daudzumos ir vajadzīga, bet lielos – kaitīga. Reizēm cilvēki grēko, sakot, ka visa ķīmija ir slikta vai ka viņu produktos vispār nav ķīmisko vielu. Tās ir muļķības – ķīmija ir zinātne, un ķīmiskās vielas ir visur, tāpēc es vienmēr saku – nevis ķīmija ir bīstama, bet tās nezināšana. Mums ir jāzina ķīmija, jo tas ir vienīgais veids, kā uzzināt, kas mums ir kaitīgs un kas – noderīgs."

Kā atzīst pētniece, cilvēki labāk pazīst tās kaitīgās vielas, pēc kuru uzņemšanas drīz redzams rezultāts, taču sliktāk pārzina ne mazāk bīstamās vielas, kas savu postošo darbu veic pakāpeniski un nemanāmi. Ar otrajām mēs bieži saskaramies ikdienā, piemēram, pārtikas iepakojumu sastāvā. Tās ir vielas, kas vidē un mūsu organismā nevis noārdās, bet gan uzkrājas nelielās devās un ilgstoši mūs ietekmē. "Tieši šīs ietekmes mūsdienās ir ļoti, ļoti būtiskas," skaidro Jana Simanovska.

"Cilvēki ir iemanījušies vidē palaist daudz jaunu, sintētisku vielu, kas veido ķīmisku kokteili. Tā ir nopietna problēma. Pirms laišanas tirgū vielas bīstamība tiek izvērtēta atrauti, nevis kontaktā ar citām vielām. Realitātē vielas iedarbība var izrādīties daudz spēcīgāka, jo tā nonāk kokteilī ar citām vielām." Pētniece atzīst, ka kokteiļa efekts netiek pienācīgi vērtēts ne pesticīdu, ne pārtikas iepakojumu gadījumā.

Reizēm par dažu ķīmisko kokteiļu patieso dabu cilvēki uzzina, kad jau ir par vēlu. Spilgts piemērs ir pesticīds DDT – savulaik par tā izgudrošanu piešķīra Nobela balvu un, lai pierādītu tā nekaitīgumu, reklāmās to izsmidzināja pat uz bērniem. Tagad labi dokumentēta ir DDT indīgā ietekme, bet uzticība zinātnei ir iedragāta un, kā podkāstā norāda Rvīns Varde, komentāros DDT piemērs tiek izmantots tam, lai pamatotu skepsi pret zinātnes atklājumiem Covid-19 sakarā. Ko darīt? "Zinātne nav nekļūdīga," atzīst Jana Simanovska. "Taču tā ir labākais cilvēcei pieejamais instruments, lai nonāktu pie patiesības."

Mīts par Latviju kā zaļu valsti

Pastāv priekšstats, ka Eiropas stingrie regulējumi attiecībā uz ķīmiskajām vielām padara dzīvi šeit drošāku nekā, piemēram, ASV vai Āfrikas valstīs. Jana Simanovska to apstiprina: "Šajā ziņā Eiropa ir drošākā vieta pasaulē un likumi te ir daudz stingrāki nekā citur."

Vienlaikus pētniece ir skeptiska par Latvijas kā zaļas valsts tēlu un priekšstatu, ka pārcelšanās uz dzīvi laukos vienmēr garantē tīru gaisu un pārtiku. "Tas atkarīgs no konkrētās vietas," atzīst Simanovska.

"Uz Zemgali, kur attīstīta lielā lauksaimniecība, es nepārceltos, jo pašreizējā likumdošana neaizstāv to cilvēku intereses, kuri dzīvo kaimiņos lielajiem zemkopjiem.

Vidzeme šajā ziņā ir drošāka."

Kā norāda pētniece, par spīti tam, ka pēdējos gados pesticīdi tiek izmantoti arvien vairāk, pētījumu par to ietekmi un atbilstošu regulējumu joprojām trūkst. "Diemžēl mums nav iemesla teikt, ka Latvija ir zaļa valsts," atzīst Simanovska.

Kā no kaitīgām vielām izvairās eksperti?

Kamēr lielākajai daļai no mums nākas paļauties uz "Google" palīdzību, ekspertiem ikdienas dzīvē noder uzkrātās zināšanas. Par saviem principiem attiecībā uz sadzīves ķīmijas un pārtikas izvēli Jana Simanovska stāsta: "Es lietoju tikai sadzīves ķīmiju ar eko marķējumu, bet arī šeit ir jāzina, kuram marķējumam uzticēties, jo diemžēl daudzi zaļie paziņojumi tirgū ir maldinoši. Līdz ar to cilvēkam faktiski jābūt ekspertam, lai saprastu, kuri produkti tiešām ir videi draudzīgi un kuri ne." Nozīme ir arī tam, kā iekārtojam māju, – kādus paklājus izvēlamies, ar ko krāsojam sienas, kādas mēbeles ienesam. "Nereti cilvēki domā, ka gaiss uz ielas ir pārāk piesārņots, taču daudzās mājās iekštelpu gaiss ir piesārņotāks," stāsta Simanovska.

Ikdienā pētniece uzmanību pievērš arī pārtikas kvalitātei. "Cenšos pirkt bioloģiskos produktus, un man prieks, ka pēdējo piecu gadu laikā pieejamība ir daudz, daudz labāka. Ja kādreiz bioloģisko pārtiku vajadzēja medīt ar uguni, šobrīd to var nopirkt arī "Rimi"."

Vienlaikus, kā stāsta Jana, pat piekopjot šādu dzīvesveidu, no lieku ķīmisko vielu uzkrāšanās ķermenī nav iespējams pilnībā izvairīties – viņa pati nesen veikusi urīna analīzes, kas uzrādīja neiepriecinošu ainu.

"Arī trauki, kuros restorāni piegādā pasūtīto ēdienu, satur kaitīgas vielas nelielos daudzumos," stāsta Simanovska. "Dzīvojot šajā pasaulē, varam censties izdarīt daudz ko, bet nevaram izdarīt visu. Daudz kas atkarīgs no likumiem."

Ērtību cena

Raidījuma "Zaļgalvis" 4. sērijā, kas veltīta atkritumiem un to ietekmei uz cilvēka veselību, filmēšanas komanda viesojās Latvijā lielākajā izgāztuvē Getliņos.

Rvīns Varde atkritumu kalnā Getliņos

Raidījuma vadītājs Rvīns Varde milzīgos atkritumu laukus atceras kā neaizmirstamu pieredzi, kas likusi vaicāt – kāpēc viss nonācis tik tālu un esam izvēlējušies indēt paši sevi? "Es domāju, ka tas lielā mērā saistīts ar uzvedības ekonomiku," pārdomās dalās Jana. "Mēs neredzam ilgtermiņa efektus, bet pamanām īstermiņa ērtības – tās mums ir galvenais. Neviens neizmanto pesticīdus, lai indētu vidi, – tas vienkārši ir ērts veids, kā tikt galā ar kaitēkļiem. Nosmidzinām,  un viss! Tas pats attiecas uz citām vielām, ko pievieno, piemēram, plastmasai, lai uzlabotu tās elastību, ilgnoturību, izturību pret uguni. Tās ir ļoti labas lietas."

Taču, kā uzsver pētniece, ērtību vietā mums jāmācās lūkoties uz ilgtermiņa sekām. "Mēs rīkojamies, kā palaižot džinu. Vispirms to palaižam un tad skatāmies, kas notiks. Līdz ar to vides aizsardzībā ir svarīgs tā saucamais preventatīvais jeb profilakses princips – novērst kaitējumu videi un cilvēkam, pirms tas ir simtprocentīgi pierādīts.

Tas bieži izsauc protestus no biznesa vides, jo tur domā citādi, – biznesu var iegrožot tikai tad, ja ir jau galīgi slikti.

Uzņēmējiem vajag ārkārtīgi cietus pierādījumus, viņiem šis preventīvais princips ārkārtīgi nepatīk."

Jana Simanovska uzsver, ka uzņēmējiem ir laiks pievērst īpašu uzmanību ekodizainam. "Pirms radīt kādu produktu, mums sev jāuzdod jautājumi – kas ar šo produktu notiks? Kā mēs to ražosim? Kas notiks, kad šis produkts būs izlietots? Ja uzņēmumi domātu šādi, daudzas problēmas varētu novērst, pirms tās parādījušās."

Piesārņojums nav tikai vides jautājums

Kā norāda Jana Simanovska, dabas piesārņojums vissmagāk skar tieši sociāli neaizsargātākās cilvēku grupas. Piemēram, maznodrošinātam cilvēkam, kurš dzīvo tuvumā lielajām lauksaimniecības zemēm, ir daudz mazāk iespēju aizstāvēt savas tiesības dzīvot tīrā vidē.

Tas pats attiecas uz ķīmiskiem līdzekļiem – materiāli nodrošināti cilvēki var atļauties dārgākas, bet videi un veselībai draudzīgākas alternatīvas.

"Vides aizsardzība nav jautājums tikai par dabu un tās saglabāšanu – tas attiecas arī uz sociālo aizsardzību un cilvēka tiesībām dzīvot tīrā vidē," uzsver pētniece.

Pirmais solis – zināšanas

Lai noskaidrotu, cik piesārņoti ir cilvēku organismi Latvijā, šobrīd tiek veikti divi pētījumi – par dzīvi lielo lauksaimniecības zemju tuvumā un darbu elektronisko atkritumu pārstrādes rūpnīcās. Vadošā pētniece Inese Martinsone podkāstā stāsta, ka šie dati palīdzēs izstrādāt labākus regulējumus un padarīt dzīvi Latvijā drošāku.

Palīdzēt zinātniekiem labāk izprast Latvijas iedzīvotāju paradumus un vajadzības var ikviens, piedaloties Latvijas un Eiropas iedzīvotāju biomonitoringa programmā, ko Latvijā īsteno Rīgas Stradiņa universitāte. "Zaļgalvja" komanda aicina palīdzēt pētniekiem, aizpildot anketu šeit!

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt