Labāk lietas lietot ilgāk
"Es noteikti neteiktu, ka esmu labākā labotāja Rīgā, ka varu jebkuras bikses salabot kā jaunas. Tās būs gandrīz kā jaunas un ar iespēju tās turpināt valkāt. Man šķiet, ka salabotām lietām ir papildus šarms – tās ir vecākas, ar stāstu. Ātrāk, vieglāk un ērtāk noteikti ir izmest, par to nedomāt un nopirkt vietā jaunu. Taču, ja domājam globāli un par to, kādu atkritumu kalnu radām... Labot nav ērtākais, taču ir vēlamākais. Labāk lietas lietot ilgāk," uzskata Purmale.
Māksliniece ne tikai labo un pārveido pati savu apģērbu, bet mudina to darīt arī citus, aicinot gan mainīties ar sev vairs nevajadzīgām lietām, gan dalīties ar zināšanām, kā tieši tās salabot.
Vienlaikus viņa neuzskata, ka lietu labošana ir vienīgais veids, kā cīnīties ar atkritumu problēmu, – no sākuma vajadzētu iemācīties mazāk pirkt.
"Man šķiet, ka ir trīs veidi. Pirmais – patērētājam neizvēlēties krekliņu par trim eiro katru sezonu vai mēnesi. Nesekot trendam, kas diktē, ka šomēnes staigāsim tikai sarkanā vai dzeltenā. No sākuma jāsaprot, vai krekliņš vispār ir vajadzīgs, saprast kādu preci vajag. Otrs – iedziļināties sastāvā un nopirkt to, kas ir atbilstošs tavam dzīvesveidam. Trešais ir – salabot! Visbiežāk kārotais jau ir skapī, tālākajā plauktā – tam krekliņam, iespējams, ir picas traips vai kāda vīna šļakata," vērtēja Purmale.
Māksliniece atzina, ka priecājas par Latvijā pieaugošo interesi un tendenci labot lietas – tas noteikti ir apsveicami, bet tikmēr Skandināvijā tā ir gadiem ilga un ierasta prakse.
"Skandināvijā, piemēram, ir labāki piemēri nekā Latvijā – viņiem ir kopīgas labošanas organizācijas. Latvijā bija mēģinājums rīkot ko līdzīgu, to sauca "Repair Cafe". Tur katrs varēja atnest nefunkcionējošu mantu – elektrotehniku, saplēstas bikses vai somiņu, salūzušu gludekli, – lai kāda uzraudzībā iemācītos, kā šo lietu salabot. Zviedrijā un Norvēģijā šādas lietas notiek regulāri. Tad jebkurš var atnākt pēc padoma pie Pētera vai Jāņa, kas zina par elektrotehniku, un viņi arī var ieteikt gludekli, kuru ir iespējams pašam atvērt un nomainīt nepieciešamo elementu. Tad ir prieks par izdarīto vai ietaupījums, jo detaļa ir ievērojami lētāka par jaunu preci. Tas ir patīkami!" stāstīja Purmale.
Māksliniece atklāja, ka viņai bieži vien šķiet – mantas ražo, lai tās salūztu. It īpaši tas attiecas uz ātro modi.
"Traka lieta ir "ātrā mode" jeb "fast fashion" – šo apģērbu ražo nenormālā ātrumā un apjomā un beigās izmet. Tā arī sanāk nopirkt krekliņu, kas maksā trīs eiro, un pēc pirmās mazgāšanas reizes tas jau ir savēlies. Tad jāsecina, ka tā ir nevis kokvilna, bet gan kaut kāds tās izstrādājums. Skaidrs, ka bumbuļainu krekliņu negribas vilkt. Tad atliek vien mēģināt ar apģērba skuvekli. Pārsvarā jau sanāk izmest ārā.
Tekstils kā materiāls ir diezgan draņķīgs, jo mūsdienās visam ir klāt poliesters, sintētiskās šķiedras vai elastāns. No šiem audumiem neko jaunu nevar uztaisīt, to nevar pārstrādāt, jo ir piejaukumi.
Sanāk tāpat kā ar plastmasas maisiņu, kurā ir kotlete, – šis produkts vienkārši dzīvojas pa atkritumiem," atzina Purmale.
Tāpēc, iegādājoties jaunas lietas, ir vērts painteresēties par materiāliem, no kā tās ražotas. Piemēram, mūsdienās izplatīti teikt – vegānās ādas dīvāns. "Vegānā āda" patiesībā ir dermatīns, bet to nosauc šādi, lai pārsteigtu, ieinteresētu un pamudinātu veikt pirkumu, skaidroja māksliniece.
Jāsāk ar interesi
Ja ir vēlme tekstila izstrādājumus labot, nevis mest ārā, jāsāk vienkārši meklēt informāciju par to, kur un kā to varētu izdarīt, un lieli ieguldījumi noteikti nav nepieciešami.
"Es domāju, ka jāsāk ar interesi – tad atnāk gan pareizā informācija, gan cilvēki, kuriem var lūgt padomu. Tu prasīji, kas ir labošanas "starta komplekts". Es teiktu, ka jābūt vienai lielai adatai ar lielu aci – tā noderēs džemperu vai zeķu labošanā. Vajag smalku adatu, teiksim, kokvilnai – tur ar lielo adatu uzreiz veidojas caurumi. Vajag lielas šķēres, ar kurām nogriezt audumu, teiksim, ielāpiem. Vajag arī baltu un melnu diegu, kā arī vismaz vienu pogu," ieteica Purmale.
Tos pašus principus, ko ievēro tekstila izstrādājumu labošanā, Purmale pielieto arī savos mākslas darbos, materiālu tiem nevis iegādājoties, bet meklējot lietoto preču veikalos.
"Man ļoti patīk strādāt ar fliteru audumiem. Tā ir vājība, jo dabā šis materiāls nesadalās – tā ir plastmasa. No tiem veidoju lielos darbus kā tekstilmāksliniece – tostarp spīguļojošus sienas dekorus. Tas gan aizņem ļoti daudz laika, jo es šos audumus nepērku blāķos, bet gan salasu pa labdarības veikaliem. Tad tas viss ir pareizi jāārda, jāsagriež... Kamēr saproti, kā kas strādā, paiet laiks," stāstīja Purmale.
Viņa atzina, ka šādam darbam nepieciešama pacietība un laiks, taču tad, kad "humpalu" veikala apģērbu kaudzē atrodi ko īpašu – gandarījums ir patiesi patīkams.
"Kādreiz mani draugi iesauca par "humpalu princesi". Es vienmēr zināju, kur ir kādas atlaižu dienas vai kur atrast labāko džinsa apģērbu. Kad saģērbos, viņi smējās, ka citi par manu desmit eiro vērto garderobi maksā tūkstoti.
Katram ir savs talants – man tas ir siena kaudzē atrast savu zelta adatiņu," secināja Purmale.