Iepriekš stāstīts par ozolu bumbuļveida panglapseni, pareizāk sakot, ar šī kukaiņa radītajām ābolveidīgajām pangām. Tagad īsumā pastāstīšu par ozolu čiekurveida panglapsenes darbības rezultātā tapušajām čiekurveida pangām. Starp citu, zīmīgi, ka ne tikai divu nule pieminēto, bet arī vairāku citu sugu panglapsenes par savām bērnistabām iecienījušas tieši ozolus. Faktiski ir tā, ka ne vienai vien šo kukaiņu sugai citi koki nemaz neder!
Tāpat kā lielākā daļa pārējo panglapseņu sugu, arī ozolu čiekurveida panglapsene savā attīstības ciklā izdzīvo divas paaudzes – viendzimuma paaudzi un divdzimumu paaudzi.
Pieņemsim, ka cikls sākas pavasarī (parasti tas notiek aprīlī), kad izkūņojas un izlido pārziemojusī viendzimumpaaudze jeb partenoģenētiskās mātītes.
Līdzko ozoli sasniedz attiecīgo veģetācijas fāzi, šie insekti steidz dēt oliņas ozolu vīrišķo ziedu pumpuros.
Rezultātā uz ziedputekšņu spurdžu kātiņiem izveidojas sīkas, grūti pamanāmas (jo ir vien pāris milimetrus garas) pangas, – ovālas, ar nosmaiļotiem galiem, matotas. Tās – bērnistabas nākamās dzimumpaaudzes pārstāvjiem.
Pieaugušie dzimumpaaudzes kukaiņi izlido maija nogalē vai jūnijā. Sīkie radījumi, protams, pārojas. Tēviņi pēc kopulācijas dodas mūžīgajā miegā, bet mātītes nobriedina sevī apaugļotās oliņas un pēc tam iedēj tās pa vienai ozolu zaru gala un sānu pumpuros.
Kāpuru izšķilšanās notiek un attīstība sākas jau jūnijā. Izdalās auksīni, kas stimulē tanīnvielu rašanos, tāpēc noris dažādas auga audu pastiprinātu augšanu veicinošas bioķīmiskas reakcijas. Atkal veidojas un aug pangas. Šīs, salīdzinot ar tām, kas radās iepriekš uz ziediem, izaug relatīvi ļoti lielas.
Čiekuriem līdzīgās pangas rada ozolu čiekurveida panglapsenes partenoģenētiskās paaudzes kāpuri. Katrā "čiekurā" attīstās viens panglapsenes pēcnācējs.
Čiekurveidīgās pangas sastāv no diviem slāņiem – ārējā un iekšējā. Ārējais ir biezāks, mīksts, virspusē dāsni klāts ar pieguļošām zvīņām, iekšējais – daudz mazāks, toties krietni blīvāks (cietāks), kompaktāks. Kāpuri attīstās nelielajā, cietajā iekšējā čiekurveidīgo pangu slānī. Viņu pilngatavība tiek sasniegta augustā vai septembrī. Pangas ārējais slānis, kas sākotnēji bija izteikti zaļā krāsā, kļūst brūns, tā virsmas zvīņojums zaudē gludumu – zvīņu gali atliecas. Pēc tam pangas iekšējais slānis līdz ar kūniņu izkrīt. Beigu beigās (septembra nogalē, oktobrī) zaros atrodami vien tukši izkropļotu lapu kumšķi …
Tātad "čiekuri" ozolos ieraugāmi ne tikai vasarā, bet arī vēlāk, taču tad, kad tie jau ir tukši (ar izkritušu vidu), izskats krietni mainījies.
Pangu atliekas pakāpeniski izžūst un top pelēkas, to struktūra – viegli sairstoša, līdzīga vecam pergamentam. Tomēr šie veidojumi, tāpat kā bumbuļveida panglapseņu pangu pārpalikumi, vēl ilgi (bet ne īpaši stingri) turas ozolos – nereti līdz pat pavasarim. Pat vēlā pavasarī ne viena vien pelēka, sakaltusi čiekurveida panglapseņu pērnās bērnistabas atlieka šur tur joprojām var būt atrodama. Jāieskatās lapot sākušu ozolu zarotnē.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 13. jūnijā.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
