Ja kāds pirmo reizi Eiropā platāko ūdenskritumu Ventas rumbu būtu nolēmis apskatīt tieši šodien, visticamāk, viņš būtu diezgan vīlies, jo tā vietā ieraudzītu tikai tādu nelielu mutuļojošu līniju.
Parasti ūdenskrituma augstums ir 1,60 līdz 2,2 metri. Nereti pavasara palos ūdens līmenis ir sacenties ar rumbas augstumu, tomēr pilnīgi to paslēpt neizdodas bieži.
Kuldīdzniece Liesma Lagzdiņa atceras, ka 1968. gadā, kad bijusi 11. klasē, ledus sablīvējumi bijuši tik lieli, ka tie aizpildījuši teju visas tilta velves. Tad arī no rumbas vairs nebijis ne miņas.
"Uz Mārtiņsalas dzīvojošie Freimaņi bija atšķirti no ārpasaules. Tur, tajā staļļa ēkā, kur tagad viesnīca. Tur bēniņos ar visiem lopiem dzīvoja veselu nedēļu. Ūdens viņiem bija līdz puslogiem dzīvojamai mājai. Bet tas nav nekas.
Mana vecāmāte, kas dzimusi 1905. gadā, stāsta, ka viņa ar tēvu ar zirgu braukusi pa tiltu pāri, tad jau zirgs ir bridis pa ūdeni. Tas varēja būt kaut kāds 1908. gads," stāsta kuldīdzniece.
Liene Blūma strādā Kuldīgas novada muzejā, kas no rumbas ir teju vai ar roku aizsniedzams. Viņa neslēpj, ka ik dienu priecājas par ūdenskritumu un tā mainību.
"Es nācu uz darbu, es biju parkā, un bija tāds dīvains klusums, un es nevarēju saprast – kaut kas nav kārtībā. Un tad kaut kādas skaņas tā kā varēja dzirdēt, un es sapratu, ka ir iespējams dzirdēt Alekšupītes ūdenskritumu skaņu, ko normālā situācijā tu nekad nevarēja dzirdēt, jo vienmēr rumba bijusi skaļāka. Dzīve šeit, Kuldīgā, īstenībā ir tik ļoti sasaistē arī ar dabu," klāsta Blūma.
Pusdienlaikā ne viens vien kuldīdznieks izbrīvējis laiku, lai nāktu priecāties par dabas radīto skatu. "Tas mirklis, tas dabas brīnums jau ir tik fantastisks un nu rets. It īpaši mums, jūras klimatā, Kurzemē dzīvojot. Šie mirkļi ir jābauda," saka kuldīdznieks Igors Verners.
Pie šādiem laikapstākļiem esot likumsakarīgi, ka Ventas rumbu ir pārklājis ūdens.
"Kad ir liels sals, veidojas vižņi. Un tiem vižņiem kaut kur jāsakrājas, kur sakrājās, tur, protams, tā nodambējas, un tas līmenis līdz ar to arī ceļas, jo ūdenim kur ir jāiet, kamēr nāks atkusnis," norāda Civilās aizsardzības komisijas koordinators Kuldīgas novadā Dzintars Pakalns.
Sals gluži vai par pasaku ledus pili ir pārvērtis arī netālu no rumbas esošo Alekšupītes ūdenskritumu, kas ir Latvijā augstākais.
Jāteic, ka šādi skati parasti ir redzami neilgu laiku – vai nu ūdens atrod ceļu, kur izlauzties, vai arī atkāpjas sals.
