Baltijas un Ziemeļjūrā tika pētītas divas plekstveidīgās zivis – plaudis (Platichthys flesus L.) un gludā plekste (Limanda limanda L.). Konkrētās zivis izvēlētas tādēļ, ka piesārņojums īpaši apdraud grunts iemītnieku sugas, bet jūras teritorijas – jo tās ir ļoti piesārņotas.
Un, lai arī pētījumi ierasti norit laboratorijā, šoreiz zivis pētītas dabiskajā vidē.
"Zivis nekad netiek pakļautas tikai viena toksīna iedarbībai. To vidē peld simtiem, ja ne tūkstošiem bīstamu ķīmisko vielu. Un to vēl vairāk pastiprina papildu faktori, piemēram, sāļuma atšķirības, temperatūra un risks kļūt par plēsēju upuri, kas galu galā arī ietekmē dabisko atlasi," Igaunijas sabiedriskajā medijā ERR skaidroja jūras bioloģe Tartu universitātē Ciāra Beinsa.
Vēzis var skart visus organismus, bet dažādu sugu izturība pret šo slimību atšķiras.
Tā kā lielāks ķermeņa izmērs un ilgāks dzīves ilgums palielina vēža saslimšanas iespējamību, sugām ar lielāku ķermeni un ilgāku dzīves ilgumu ir attīstījušies spēcīgāki aizsardzības mehānismi. Piemēram, cilvēkam risks nomirt vēža dēļ ir 17%, bet ziloņiem – tikai 5%, liecina Tartu Universitātē izstrādātajā doktora disertācijā publicētā informācija.
Tiesa, cilvēki un citi dzīvnieki vides piesārņojuma dēļ ir kļuvuši uzņēmīgāki pret vēzi. Tā kā piesārņojums ātri izplatās ūdenī un ilgstoši uzkrājas nogulsnēs, ūdens dzīvnieki ir īpaši neaizsargāti pret vēzi izraisošo piesārņojumu.
"Līdz šim ir zināms, ka vismaz 300 zivju sugām ir vēzis", klāstīja Beinsa. Parasti audzēji veidojas zivju epidermā, žaunās un aknās.
Pētījumā apskatītās zivis apdzīvo kā salīdzinoši tīras, tā arī stipri piesārņotas dzīvotnes Baltijas un Ziemeļjūrā. Bioloģe atklāja, ka populācijās, kuras dzīvo vairāk piesārņotās teritorijās, labāk tiek galā ar piesārņojuma radītajiem vēža ierosinātājiem. Pētījumā arī noskaidrots, ka īpaši izturīgi bijuši plauži.
Piesārņotā vidē dzīvojošām zivīm nav konstatēta lielāka vēža saslimstība, salīdzinot ar tiem sugas īpatņiem, kas dzīvo tīrākās vietās.
Visticamāk, tām ir izveidojušies vēža aizsardzības mehānismi.
Beinsa arī centās saprast, kā tieši piesārņojums ietekmē vēža attīstību. Tiek uzskatīts, ka galvenā loma tajā ir brīvajiem radikāļiem, ko organismā rada piesārņotāji. Tie savukārt bojā DNS un izraisa dažādas mutācijas.
"Tomēr savā darbā es neredzēju, ka DNS bojājumu skaitu varētu izmantot kā prognozējošu faktoru, lai noteiktu, vai zivij ir vai nav vēzis," sacīja bioloģe.
Beinsa arī secinājusi, ka piesārņojuma radītais iespaids uz zivju veselību jāpēta ilgtermiņā un ka liela nozīme ir "precīzam ķīmisko vielu kokteilim", kuram zivis tiek pakļautas ikdienā – dažādi ķīmiskie savienojumi var gan pastiprināt, gan arī mazināt cits cita ietekmi.
"Viens gan ir skaidrs – jo tīrāka vide, jo mazāks spiediens uz zivju veselību. Jā, daži organismi var pielāgoties piesārņojumam ilgākā laika periodā, bet enerģiju, kas tiek tērēta šīm pārmaiņām, daudz gudrāk varētu izmantot citur," vērtēja Beinsa.
