Daugavpils Universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības "Zaļā upe" pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko rīkoja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos.
"Zālamana salas ir viena no tām pasaules valstīm, kuru dažādu iemeslu dēļ apmeklē ļoti neliels skaits ārzemju viesu, gan tūristu, gan tādu, kas darba nolūkā tur ierodas. Protams, daudziem nav zināms, kur tās Zālamana salas īsti ir. Ja skatāmies uz globusu un redzam Austrāliju, virs Austrālijas ir pasaules otra lielākā sala Jaungvineja, bet tieši uz austrumiem no Jaungvinejas ir nelielas okeāniskas salas, kas ir Zālamana salas," paskaidroja Teļnovs.
Ar nosaukumu Zālamana salas apzīmē gan valsti, kurā viesojās pētnieki, gan salu kopumu, no kurām patiesībā daļa kā salu arhipelāgs pieder Papua Jaungvinejai. Ceļš uz Zālamana salām pētniekiem aizņēma divas pilnas diennaktis ar pārsēšanos trīs dažādās lidmašīnās, bet ceļojums no valsts galvaspilsētas līdz pētniecības vietai aizņēma vēl vairākus garu stundu pārbraucienus ar laivām.
"Politiskās Zālamana salas jeb valsts sastāv no aptuveni 1000 dažāda izmēra salām, no kurām sešas ir salīdzinoši lielas, bet pārējās pavisam maziņas. Valstī dzīvo tikai aptuveni 750 tūkstoši cilvēku, gandrīz visi ir melanēzieši, un, protams, kā tam reģionam raksturīgi, vēsturiski salas dala vairākas ciltis, uz vienas salas dzīvo vairākas ciltis, runā savās valodās un sadzīvo savā starpā," norādīja Teļnovs.
Lielākā no salām ir tikai aptuveni piecus tūkstošus kvadrātkilometru liela, līdz ar to salas nav diez ko lielas, bet atrodas ekvatoriālajā joslā – tātad ir ar bagātīgiem lietusmežiem klātas.
"Kāda ir sadzīve? Faktiski var teikt, ka visā valstī ir viena pilsēta, kas ir galvaspilsēta. Tajā dzīvo 250–300 tūkstoši cilvēku, kas ir gandrīz puse no valsts, un šajā pilsētā ir viena gara iela, kas iet gar jūras krastu. Pārējās salās ir mazpilsētiņas, pavisam, pavisam mazpilsētiņas arī Latvijas izpratnē. Vismaz puse valsts iedzīvotāju dzīvo tradicionālajos ciematos gar jūras piekrasti no koka vai bambusa veidotās mājās, un, protams, visu šo cilvēku sapnis ir kādreiz pabūt savā galvaspilsētā Honiarā," stāstīja Teļnovs.
Kā zināms, lietusmežos sastopama lielākā dabas daudzveidība uz mūsu planētas, un tieši Zālamana salas izpētītas ir ļoti nepilnīgi. Diemžēl Zālamana salu lietusmežus skāruši grūti laiki, jo tie masveidā tiek iznīcināti gan cilvēku saimnieciskās darbības, gan klimata pārmaiņu dēļ.
"Tā ir maza valsts, kas nespēj atklāti sevi pārvaldīt, un viss bizness, viss, kas šajā valstī ir, faktiski pieder ārzemniekiem. Piemēram, galvaspilsētā visi veikali pieder ķīniešiem, nav neviena veikala vai ēstuves, kas piederētu vietējiem. Attiecīgi ārzemju kopienām ir milzīga ietekme uz politiskajiem spēkiem valstī, viņi ienes naudu un valda. Ķīnas un Malaizijas kompānijas ļoti aktīvi pēdējās divās desmitgadēs bezkaunīgi izmanto Zālamana salu dabas bagātības. Proti, ne tikai lietusmežus, bet arī derīgos izrakteņus – niķeli, zeltu. Visas raktuves arī pieder ārzemniekiem.
Tas, ka valsts nespēj pārvaldīt un kontrolēt situāciju, īpaši nostāk no galvaspilsētas, ir novedis pie tā, ka daudzās vietās lietusmežs ir palicis tikai atmiņās," skaidroja Teļnovs.
Vēl viens drauds lietusmežiem ir klimata pārmaiņas, kuru dēļ krasi izmainījušies nokrišņu laiki un biežums – lietus sezona šogad sākusies pat ar divu mēnešu nobīdi, līdz tam zemi gandrīz pilnībā izkaltējot.
"Tas ir nākamais drauds. Īpaši nelielām salām ar relatīvi mazām ekosistēmiņām tādas klimatiskas nobīdes ir ļoti bīstamas," uzsvēra pētnieks.
Zālamana salām kā relatīvi jaunai un nabadzīgai valstij faktiski nav savu biologu, entomologu nav vispār, līdz ar to nav arī zooloģisku kolekciju, nav muzeju, nav vietas, kur vietējie pētnieki un iedzīvotāji varētu saglabāt un aplūkot savas dabas daudzveidību. Tāpēc Latvijas pētnieku galvenais mērķis bija savākt bezmugurkalnieku materiālu un nogādāt to Eiropā ar domu to saglabāt, lai Zālamana salu bioloģiskā daudzveidība nākotnē būtu pieejama pētniekiem visā pasaulē.
"Kopumā jāsaka, ka brauciens bija diezgan veiksmīgs novērojumu un ievāktā materiāla ziņā. Esam pabijuši divās salās. Vienā no tām, Čoizeulas salā, pirms mums faktiski vispār nekādu bezmugurkalnieku pētījumu nav bijis, mēs bijām pirmie. Interesantais, ko būtu vērts pieminēt, ir par koksnes ieguves kompāniju aktivitāti. Diemžēl atrast atsevišķos reģionos pirmatnējo mežu ir sarežģīti un izaicinoši, meži ir patīrīti, pacirsti, pie tam tā pieeja ir kaitnieciska, tur ne par kādu ilgtspēju vai meža atjaunošanu netiek runāts, teritorija paliek degradēta," atzina Teļnovs.
Ņemot vērā, ka lietusmežos auglīgā augsnes virskārta ir ļoti plāna, izcērtot mežu, tā tiek izskalota, pēc sevis atstājot mālu, kurā mežs nekad vairs neatjaunosies. Faktiski mežs tiek iznīcināts. Tajā vietā aug zāle, krūmi, liānas, bet ne tāds mežs, kādam tur būtu jāaug.
"Tik attālā pasaules nostūrī nebijām gaidījuši tik traku situāciju.
No pozitīvām lietām jāpiemin, ka vietējiem iedzīvotājiem, pat vismazākajos ciematiņos, ir diezgan izteikta interese par to, kas viņiem ir apkārt. Ja atbrauc pētnieki no Eiropas uz ciematu, kurā eiropieši vai "baltie" nav bijuši nekad, kaut ko staigā, kaut ko nesaprotamu dara, vietējie pienāk klāt un saka: "Lūdzu, atsūtiet mums pēc tam informāciju par to, ko jūs te esat atraduši, jo mēs vēlamies zināt, kā sauc gliemežus, kurus lietojam pārtikā, kā sauc vaboles, kuras redzam savā papaiju dārzā." Šī mazā ciemata iedzīvotāji, – es runāju par konkrētu vietu tagad, – viņiem ir izdevies saglabāt apkārt savam ciematam pirmatnējo mežu, savukārt vienu kilometru nostāk no šī ciema mežs jau ir izcirsts. Tā ir uzslavas vērta attieksme," stāstīja Teļnovs.
