VIDEO: Kas bija barikādes?

Par “Barikāžu laiku” Latvijā sauc periodu no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Kas bija barikādes, un kādēļ tās veidoja?

Baltijas valstu pieņemtās neatkarības deklarācijas 1990. gadā aktivizēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības pretiniekus. PSRS impērija nevēlējās Baltijas valstu brīvību, un 1991. gada janvārī centrālā vara Maskavā sāka militāras akcijas, lai ar varu apturētu neatkarības atjaunošanu un atjaunotu savu ietekmi Baltijā.

Uzbrukums neapbruņotiem cilvēkiem sākās Lietuvā, kur 1991. gada naktī uz 13. janvāri padomju tanki ieņēma Viļņas TV torni, nogalinot 14 cilvēkus, bet daudzus ievainojot. Tika pārtraukti radio un televīzijas raidījumi, aplenkta Lietuvas parlamenta ēka.

“Asiņainās svētdienas” notikumi Lietuvā bija skaidrs signāls, ka līdzīgs scenārijs iespējams arī Latvijā. Tāpēc 13. janvāra agrā rītā – pulksten 4.45  – Latvijas Tautas frontes (LTF) līderis Dainis Īvāns uzrunā Latvijas Radio tautu aicina uz barikādēm, lai sargātu stratēģiskas nozīmes ēkas.

Tajā pašā dienā pusmiljons cilvēku Daugavmalā pulcējās manifestācijā, paužot atbalstu Lietuvai, Latvijas neatkarībai un likumīgi ievēlētajai varai un sākās barikāžu būvniecība.

Galvenās sargājamās ēkas bija LR Augstākā Padome (tagad Saeimas ēka), Ministru Padome (Ministru kabineta ēka), Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un TV tornis Zaķusalā, Telefona un telegrāfa centrāle.

Vairums šo ēku atradās Vecrīgā, kas arī kļuva par centrālo barikāžu norises un cilvēku pulcēšanās vietu. Vecrīgas šaurajās ieliņās izvietoja betona bluķu aizsargvaļņus, baļķu grēdas, smilšu maisus, dzeloņstieples un no sliedēm sametinātus “tanku ežus”, lai kavētu padomju militārās tehnikas iespējamos uzbrukumus.

Lai bloķētu pieeju barikādēm, tika dots rīkojums Rīgā ievest smagsvara tehniku, un no visas Latvijas uz galvaspilsētu sāka virzīties lauksaimniecības un celtniecības tehnika ar piekabēm, kas pildītas ar betona bluķiem un šķembām, arī baļķvedēji ar pilnām kravām. Tika bloķēti pievedceļi un tilti nozīmīgiem objektiem – piemēram, nokļūšanai Zaķusalā.

Ielās dežūrēja tūkstošiem neapbruņotu cilvēku, dega simtiem ugunskuru, skanēja dziesmas. Brīvprātīgie piegādāja pārtiku un vārīja tēju, bija izveidoti medicīniskās palīdzības sniegšanas punkti, kuros dežurēja mediķi. Tiešā veidā barikādēs piedalījās aptuveni 50 tūkstoši cilvēku no visas valsts.

Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās pievērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību – trīs Baltijas valstis kļuva par vienu no karstajiem punktiem, kam sekoja ārvalstu prese, un rietumvalstis nepārprotami deva signālu Maskavai, ka vardarbība Baltijā sarežģīs PSRS starptautiskās pozīcijas.

Protams, ka ar militāru spēku tautas celtās barikādes varēja ieņemt, taču tas prasītu lielus civiliedzīvotāju upurus, un Maskava baidījās, kādu starptautisku rezonansi tas radīs.

Padomju milicijas specvienība OMON vairākkārt uzbruka barikāžu aizstāvjiem Rīgā un Latvijas varas iestādēm – nozīmīgākais bija uzbrukums Iekšlietu ministrijai 20. janvārī, kad tika nogalināti pieci, bet ievainoti 11 cilvēki.

Nākamajā dienā LR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs devās uz Maskavu, kur tikās ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, un viņš apsolīja pārtraukt militārās akcijas Rīgā. Līdz ar to plašā sabiedrības iesaiste, prasmīgi realizējot nevardarbīgo pretošanos, 1991. gada janvārī izjauca mēģinājumu gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt