Zināmais nezināmajā

Cik "zaļas" ir partiju programmas gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām?

Zināmais nezināmajā

Pētniece: Vīrusu pasauli savā daudzveidībā nepārspēj nekas

Monogrāfija sniedz ieskatu sociālās dzīves aspektos Pirmā pasaules kara laikā Latvijā

Vēsturnieks: Latvijā Pirmajā pasaules karā mainījās sievietes loma sabiedrībā

Ieilgušā Pirmā pasaules kara dēļ, kamēr daļa iedzīvotāju karoja ierakumos vai gāja bojā frontes aizmugurē, mainījās sievietes loma sabiedrībā. Karš pavēra iespēju sievietēm ieņemt amatus, kas pirms tam šķita tikai kā vīriešu darbs, sākot no tramvaja konduktoriem līdz pat nopietnākiem amatiem fabrikās un citur. Dažkārt ja ne ar varu, tad ar viltu sievietēm izdevās nokļūt karavīru rindās un arī pašām cīnīties frontē, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja vēsturnieks, profesors Dr. hist. Ēriks Jēkabsons.

Karā Latvija bija visvairāk cietusī valsts Eiropā

“Latvijas situācija 1914.–1920. gadā bija gan sarežģīta, gan unikāla visas Eiropas mērogā. Mūsu zeme īsā laika posmā tika pakļauta intensīvai karadarbībai, masu deportācijām, Vācijas okupācijai, boļševiku režīmam, epidēmijām, sociālai katastrofai, pilsoņu kara elementiem, cīņai par neatkarību ar vairākiem ienaidniekiem,” stāstīja profesors Dr. hist. Ēriks Jēkabsons.

Pirmais pasaules karš apgrieza kājām gaisā visu Eiropu, sākot no politiskās kartes līdz pat ēdienkartei. Turklāt vairāku Eiropas valstu teritorijas nebija ierautas tiešā karadarbībā – šīs zemes saskārās tikai ar sekām. Savukārt Latvijā karadarbība notika vairākus gadus no vietas – šeit bija tiešā frontes līnija.

Šis apstāklis rāva līdzi lielu kritušo un bēgļu skaitu, badu, trūkumu, noziedzību, morālu pagrimumu.

Profesors Jēkabsons apgalvo, ka Latvijas teritorija tolaik bija viena no visvairāk cietušajām ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. Ar to varēja salīdzināt tikai Beļģiju, lai gan tur karš beidzās jau 1918. gadā, bet Latvijā kaujas turpinājās vēl divus gadus.

Sievietes vairs nebija ar mieru vārīt putras un vākt ziedojumus

Karam sākoties, visām tautām gribējās, lai tas beidzas ne vēlāk kā trīs četru vai vismaz piecu sešu mēnešu laikā. Un, protams, ar mūsu uzvaru! Tomēr tas nepiepildījās. Milzīgi karavīru zaudējumi frontē un aizmugures mobilizācija jeb sasprindzinājums parastajiem iedzīvotājiem izraisīja pakāpeniskas grūtības.

Jau divu trīs mēnešu laikā pēc kara sākuma cilvēku ikdienas dzīve mainījās ļoti strauji, bet karš ievilkās vairākus gadus: mainījās sievietes loma sabiedrībā, daļa iedzīvotāju bija ierakumos vai gāja bojā frontes aizmugurē, vēstulēs no mājām rakstīja, ka trūkst maizes, jāstāv rindās, bērni mirst no slimībām un bada. Uz Latviju kā vācu okupētu teritoriju bija attiecināti tie paši ierobežojumi, kas izraisīja badu Berlīnē, kur maizes norma bija daži simti gramu dienā vai pat mazāk.

Ieilgušais karš veicināja sieviešu kļūšanu ne tikai par ģimenes galvu, bet arī pavēra iespēju ieņemt amatus, kas pirms tam šķita tikai kā vīriešu darbs, sākot no tramvaja konduktoriem līdz pat nopietnākiem amatiem fabrikās un citur.

Viņas kādā brīdī vairs nebija ar mieru samierināties ar domu, ka ir jādara tas, ko sievietēm atvēlē konservatīvā sabiedriskā doma: vārīt putras, vākt ziedojumus, lāpīt zeķes un rūpēties par saviem bērniem un bāreņiem, kuru tēvi ir krituši karā. Dažkārt ja ne ar varu, tad ar viltu sievietēm izdevās nokļūt karavīru rindās un arī pašām cīnīties frontē.

Vēsturnieki secinājuši, ka līdzšinējos aprēķinos par bēgļu skaitu norādīts, ka tie ir bijuši 850 tūkstoši. Pārrēķinot šo datus, skaits izrādījies mazāks, jo gandrīz puse no bēgļiem Latvijas teritoriju nemaz nepameta – Kurzemes bēgļi apstājās Vidzemē. Toreiz Kurzemes guberņas teritorijā bija rīkojums visiem iedzīvotājiem doties prom no mājām, jo tuvojas ienaidnieks. Tie, kuri negribēja pakļauties, tika dzīti prom ar varu. Vairāk nekā 200 tūkstošu gan palika un turpināja dzīvi. Turklāt starp bēgļiem tikuši ieskaitīti arī strādnieki, kuri evakuēti no pilsētām, jo bija ieradušies sezonas darbos. Karā kritušo latviešu skaits gan bija lielāks.

“Kad sākās karš, 1914. gadā, reģiona nācijas, ieskaitot latviešus, jau bija nobriedušas savam valstiskumam. Un tas nozīmēja ļoti augstu patriotisma līmeni. Kad sākās karš, ļaudis devās ielu demonstrācijās ar prieku un sajūsmu cerībā, ka, cīnoties ar Vāciju, uzlabosies latviešu stāvoklis Krievijas impērijā,” stāstīja vēstures profesors.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt