1945. gada 2. septembrī ar Japānas impērijas kapitulāciju noslēdzās Otrais pasaules karš. Japānu okupēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un to sabiedroto karaspēks, tika izveidota okupācijas administrācija ar ģenerāli Duglasu Makārturu priekšgalā. Viena no pirmajām Sabiedroto spēku augstākā komandiera direktīvām bija „Par valdības nodrošinājuma, atbalsta, uzturēšanas, kontroles un izplatības pārtraukšanu valsts sintoismam”, publiskota 1945. gada 15. decembrī.
Sintoisms ir Japānas tradicionālā reliģija, sakņota senos mitoloģiskos priekšstatos un saglabājusi daudz no arhaiskiem ticējumiem.
Sintoisma pamatā ir ticība kami – dievībām, svētajiem gariem jeb lietu un parādību dvēselēm, par kādām var kļūt arī mirušo senču gari.
Tradicionālajam sintoismam nekad neizveidojās kāda centralizēta hierarhija, dogmatika, ētikas kodekss, kanonisko tekstu kopums vai priekšstats par kādu pirmpravieti. Šī ticība pastāvēja neskatāmos lokālos variantos, īpatnējos katrā svētnīcā un pat ģimenē. Sintoisms lieliski sadzīvoja ar budismu, kas ienāca Japānā, sākot ar mūsu ēras 3. gadsimtu. Abas reliģijas daļēji saplūda, daļēji pastāvēja līdztekus, bieži izmantojot saviem rituāliem vienas un tās pašas svētnīcas.
Bet situācija mainījās pēc 1868. gada, kad imperators Meidzi sāka strauju valsts reformēšanu un pārveidi par modernu impēriju. Tādai bija vajadzīga atbilstoša ideoloģija, kuras pamatā valdnieka padomdevēji nolēma likt tradicionālo tautas reliģiju, tātad – sintoismu. Tā tapa koka sinto – valstiskais sintoisms. Tas gan netika definēts kā valsts reliģija Rietumu izpratnē. Faktiski tā bija šīs garīgās tradīcijas padarīšana par oficiozu kultu, pakāpeniski atmetot daudzus tradicionālos elementus. No neskaitāmajiem kami, kuru starpā līdz tam nepastāvēja izteikta hierarhija, tagad tika izraudzīts panteons, kurā ietilpa agrāko gadsimtu imperatori un vairākas ar radīšanu saistītas dievības. Divi senās Japānas rakstu pieminekļi – mītu, leģendu un vēsturisku faktu sakopojumi – tika padarīti par kanoniskiem, liegtiem kritizēšanai un zinātniskai izpētei. Par centrālo jaunā kulta figūru kļuva imperators, pasludināts par dievību cilvēka veidolā. Šāda valdnieka dievišķošana agrākos gadsimtos Japānai nebija raksturīga.
Procesu īstenoja reliģijas lietu un iekšlietu ministriju ierēdņi – sintoistu priesteriem tajā bija maza loma. Daudzus gadsimtus kopuši īpatnējos lokālos rituālus, viņi bija gaužām nepiemēroti valstiskā kulta kalpu funkcijai. Sākotnēji tai daudz atbilstošāki izrādījās budistu mūki, un tāpēc izgāzās plāns ātri izskaust no sintoisma tur ieplūdušos budisma elementus. Tomēr līdz ar 20. gs. sākumu sintoisma prakses tika arvien vairāk unificētas, tika slēgti un piespiedu kārtā apvienoti senie tempļi, līdz ar to ejot zudībā daudziem autentiskajiem rituāliem. To vietā vara ieviesa jaunus – oficiāli apstiprinātus. Ap to pašu laiku valstiskajā sintoismā arvien noteiktāk ieviesās militārisma elementi, īpašo kami statusu piešķirot par imperatoru un valsti karojušajiem un kritušajiem. 1931. gadā imperatora kults tika noteikts kā galvenais visām sintoisma svētnīcām, par šī noteikuma neievērošanu priesteriem draudēja sods.
Ievērojot visu minēto, kļūst skaidrs, kāpēc okupācijas administrācija uzskatīja par nepieciešamu ātri un pamatīgi izskaust valstisko sintoismu.
Ar doktrīnu saistītie teksti tika izravēti no izglītības programmām, tika pārtraukts valsts finansējums svētnīcām, atlaisti visi ar valstiskotā kulta īstenošanu saistītie ierēdņi. Nākamā gada 1. janvārī imperators Hirohito nāca klajā ar t.s. „Deklarāciju par cilvēcisko dabu”, kurā paziņoja, ka imperators nav dievība cilvēka veidolā un Japānas valsts nav būvējama uz mītiem.
