1945. gada 15. augustā Japānas imperators Hirohito radio uzrunā paziņoja, ka viņa valsts vairs neredz iespēju turpināt Otro pasaules karu un ir gatava kapitulēt. Izšķirošais apstāklis bija divas kodolbumbas, kas vienā mirklī pārvērta radioaktīvu drupu kaudzēs Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki un dažās dienās laupīja 100 000 līdz 150 000 japāņu dzīvību.
1945. gada 2. septembra rītā uz Tokijas līcī noenkurotā amerikāņu līnijkuģa "Misuri" klāja kāpa desmit vīru delegācija, lai imperatora vārdā parakstītu savas valsts kapitulācijas aktu.
Lielākā daļa bija tērpti Japānas armijas virsnieku sūnu zaļajās uniformās, daži – perfektās eiropiešu stila frakās ar impozantiem cilindriem galvā.
Viņiem pretim aiz rakstāmgalda ar dokumentiem bija izvietojušies uzvarējušo valstu pārstāvji. Šeit, ar dažiem izņēmumiem, dominēja haki un smilškrāsas toņi. Pirmie savus parakstus uz dokumenta lika kapitulējošās puses pārstāvji: Japānas ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu un Impērijas armijas štāba priekšnieks Jošidziro Umedzu. Tad nāca kārta uzvarētājiem.
Kā pirmajam – Sabiedroto spēku augstākajam virspavēlniekam, amerikāņu armijas ģenerālim Duglasam Makartūram. Un tas nebija nejauši – nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka šī izcilā virsnieka personība bija kļuvusi par simbolu amerikāņu uzvarai Klusajā okeānā. Makartūram sekoja viņa kolēģis, amerikāņu flotes admirālis Česters Nimics, kura kontā bija spožākās amerikāņu jūras spēku uzvaras šajā karā. Kā trešais pie galda ar dokumentiem sēdās ķīniešu ģenerālis Hsu Jonšeņs. Viņa valsts jau kopš trīsdesmito gadu sākuma bija pretojusies Japānas agresijai un cietusi no tās vissmagāk. Nākamais rindā – Britu Klusā okeāna flotes komandieris, admirālis Brūss Ostins Freizers. Viņš bija vadījis britu jūras spēkus, laužot vācu kara flotes pretestību Eiropas ūdeņos un pēc tam kopā ar amerikāņiem izcīnot kauju par Okinavu. Līdzās britu admirāļa sniegbaltajiem šortiem un īsroku kreklam sevišķi uzkrītoša bija padomju ģenerālleitnanta Kuzmas Derevjanko melnā uniforma ar masīvajiem zeltītajiem uzplečiem. Eiropā, kur ģenerālis bija izcīnījis Otrā pasaules kara kaujas, Padomju armija spēlēja pirmo vijoli, bet šeit, Āzijā, viss bija citādi. Nākamais savu parakstu uz dokumenta lika Sabiedroto sauszemes spēku komandieris, austrāliešu ģenerālis Tomass Bleimijs, kuram vēlāk bija lemts kļūt par pirmo un līdz šim vienīgo austrāliešu feldmaršalu. Tālāk – kanādiešu pulkvedis Lourenss Mūrs Kosgreivs; tāpat kā Makartūrs un Bleimijs, arī Kosgreivs bija cīnījies jau Pirmā pasaules karā Francijā, bet Otro pasaules karu pavadījis kā Kanādas militārais atašejs Austrālijā.
Kanādietim sekoja kalsns vīrs ar kuplām melnām ūsām un tumšu kepi – tipisko franču virsnieku cepuri – galvā: ģenerālis Žaks Filips Leklērs de Otkloks. Viņa senči, Otklokas grāfi, bija cīnījušies par Francijas karaļiem vēl 13. gadsimta krusta karos, vēlāk Simtgadu karā un Napoleona "Lielajā armijā"; viņš pats 1940. gadā bija pievienojies de Golla vadītajiem Brīvās Francijas spēkiem un 1944. gadā līdz ar savu 2. bruņutanku divīziju iemaršējis atbrīvotajā Parīzē. Leklēram līdzās parakstītāju rindā: omulīga izskata vīrs haki krāsas kreklā, bet ar baltu jūrnieka cepuri galvā – Nīderlandes Karalisko jūras spēku admirāļleitnats Konrāds Helfrihs, kura vadībā nelielie nīderlandiešu jūras spēki 1942. gada sākumā bija sīksti pretojušies japāņu pārspēkam. Visbeidzot kā pēdējais savu parakstu uz Japānas kapitulācijas akta lika Jaunzēlandes pārstāvis, gaisa spēku vicemaršals Leonards Monks Izits. Līdz ar to arī Otrais pasaules karš, kas tieši sešus gadus un vienu dienu agrāk bija uzliesmojis Eiropā, noslēdzās šeit – Tokijas līcī, 1945. gada 2. septembrī, pulksten 9.22.
