Tuvojoties 19. gadsimta vidum, Eiropā sāka pūst pārmaiņu vēji. Kārtība, kādu pēc Napoleona kariem te bija ieviesuši kronētie valdnieki, acīmredzami vairs neatbilda laikmeta garam. Strauji izplatījās liberālisma idejas, ejot roku rokā ar dzimstošo nāciju pašapziņu. Savas tiesības un šķirisko spēku sāka apzināties strādniecība. Dažviet, jo sevišķi Austrumeiropā, joprojām pastāvēja dzimtbūšana, un šajos reģionos plašumā vērsās zemnieku prasības pēc brīvlaišanas. Savu apogeju šīs atbrīvošanās kustības sasniedza 1848. gada revolūcijā, kas skāra daudzas Eiropas valstis. Taču arī pirms tam dažviet uzliesmoja lokālas sacelšanās un konflikti. Viens tāds gadījums bija Krakovas sacelšanās 1846. gadā.
Polijā, kas kopš 18. gadsimta bija sadalīta starp kaimiņu lielvalstīm – Austriju, Prūsiju un Krieviju – nekad nepārstāja gruzdēt nacionālās atbrīvošanās cīņa. Tiesa, tolaik tā pamatā bija poļu elites – muižniecības un inteliģences – kustība, kas mazāk skāra zemnieku masas. Poļu patrioti apvienojās slepenās biedrībās, kala sacelšanās plānus. Par galveno darbības centru ārpus Polijas kļuva Parīze, savukārt pašā Polijā tāda bija Krakovas brīvpilsēta.
Pēc Napoleona kariem Krakova, kas bija Prūsijas, Austrijas un Krievijas robežu sadures punktā, kļuva par neatkarīgu teritoriju. Brīvpilsēta apņēmās nedot patvērumu spiegiem un dumpiniekiem, tomēr praksē Krakovas Jagaiļa universitāte drīz kļuva par nacionālās pretošanās un brīvdomības centru. Arī citur Austrijai un Prūsijai piederošajās zemēs veidojās slepeno biedrību tīkls. Krievijas pārvaldītajā Polijas daļā, kur pēc 1830. gada sacelšanās valdīja bargs policejisks režīms, šāda darbība nebija domājama. Bet arī Prūsijas un Austrijas varasiestādes nesnauda, un 1845. gadā daudzi nemiernieki tika arestēti. Kad 1846. gada februārī austriešu karaspēka vienība ieradās Krakovā, lai, domājams, veiktu arestus arī šeit, poļi nolēma pretoties. 1846. gada 20. februārī tika pasludināta sacelšanās pret okupantiem.
Pēc pāris dienu ilgām barikāžu cīņām austrieši pameta pilsētu, kur tika nodibināta Polijas Republikas Nacionālā padome ar universitātes pasniedzējiem Mihalu Višņevski un Janu Tisovski, kā arī publicistu Edvardu Dembovski priekšgalā. Krakovai tuvākajos novados organizējās bruņotas grupas, kas uzbruka Austrijas armijas vienībām un varasvīriem. Daudzi patrioti devās uz Krakovu, taču ieroču trūkuma dēļ apbruņot izdevās vien pāris tūkstošus. Nepiepildījās sacelšanās līderu cerības ar solījumiem par dzimtbūšanas atcelšanu piesaistīt cīņai poļu zemniekus.
Notika kas cits – jau 19. februārī kādreizējās poļu zemēs Galīcijā uzliesmoja zemnieku nemieri, taču tie vērsās pirmām kārtām pret poļu muižniekiem. Zemnieki postīja muižas un daudzviet nežēlīgi slepkavoja īpašniekus, pārvaldniekus un viņu ģimenes; maksimālais upuru skaits tiek lēsts uz 2000. Ir avoti, kas apgalvo, ka šo t.s. Galīcijas slaktiņu inspirējušas Austrijas varasiestādes, kas pat esot maksājušas zemniekiem prēmijas par noslepkavoto muižnieku galvām. Citi vēsturnieki gan šādu versiju apšauba, jo Galīcijas zemnieki vērsās arī pret austriešu ierēdņiem un garīdzniekiem un Austrijas valsts kārtību.
Krakova palika nemiernieku rokās nedaudz ilgāk par nedēļu. 26. februārī sacelšanās dalībnieki mēģināja apturēt austriešu armiju pie Gdovas pilsētiņas, taču šī vienīgā kauja ātri beidzās ar sakāvi. Kad 1. martā austrieši pietuvojās pilsētai un pieprasīja padošanos, atlikušie sacelšanās spēki profesora Tisovska vadībā atkāpās uz Prūsijas teritoriju, kur nolika ieročus. Kā pirmais 3. martā Krakovā iemaršēja Krievijas ekspedīcijas korpuss, dažas dienas vēlāk arī austrieši un prūši. Tajā pašā gadā Krakovas brīvpilsēta zaudēja savu statusu un tika pievienota Austrijai. Poļu patrioti šajos notikumos bija guvuši skarbu mācību, ka plašās tautas masas, kuras no patriotiskās elites šķir sociālā barjera, nenākas viegli iesaistīt cīņā pret impēriju virskundzību.
