Kas īsti bija šī diena Vācijas vēsturē? Atbrīvošana? Sakāve? Pat 70 gadus pēc kara vācu sabiedrībā par to joprojām nav vienotas izpratnes, atzīst vēstures profesors un Vēstures mājas Bonnā līdzstrādnieks Haralds Bīrmans.
“Atbrīvošanas diena” ir formulējums, ar kuru 8. maijs vienmēr ticis apzīmēts Vācijas Demokrātiskajā Republikā. To ieviesa ar komunistisko “brāļu valsti” Padomju Savienību saistītā Vācijas Sociālistiskā vienības partija. Turpretī Vācijas Federatīvajā Republikā šis datums par atbrīvošanas dienu ilgu laiku netika uzskatīts, stāsta Bīrmans.
"Rietumvācijā 8. maija sabiedriskā uztvere daudzus gadus balstījās formulējumā, ar kuru 1949. gada 8. maijā nāca klajā pirmais pēckara Vācijas prezidents Teodors Heuss, un kuru es pats uzskatu par ļoti gudru un izsvērtu. Tas skanēja: “Mēs esam atsvabināti un iznīcināti vienlaikus.” Vēlāk, 1985. gadā, atzīmējot Otrā pasaules kara četrdesmito gadadienu, citu būtisku runu Vācijas parlamentā teica prezidents Rihards fon Veiczekers. Viņš bija pirmais Rietumvācijas politiķis, kurš paziņoja, ka Vācijai “8. maijs ir arī atbrīvošanas diena”," jēdziena rašanās secību izklāsta profesors Bīrmans.
“Es pats gan vērtēju to kā pārāk vienkāršotu formulējums, kas neaptver lietas tās pamatos. Vai Rietumvācijai 8. maijs nāca kā atbrīvošanas diena, ir jautājums, par kuru vēl varētu strīdēties. Taču Austrumvācijai tā noteikti nebija atbrīvošana, jo Sarkanā armija tur atkal uzbūvēja diktatūru, tā veica masveida sieviešu un meiteņu izvarošanu. Rietumvācijā pēc kara beigām mums izdevās uzbūvēt stabilu demokrātiju, kas saglabājusies līdz pat šodienai, tāpēc uz to “atbrīvošanu” patiesi pie zināmiem nosacījumiem varētu attiecināt. Taču runāt par vienotu “atbrīvošanas dienu” visā Vācijā ir pārāk vienkāršoti,” skaidro profesors Bīrmans.
Nav neviena posma Vācijas vēsturē, kas būtu ticis izpētīts tik pamatīgi kā nacionālsociālisms un Otrais pasaules karš. Tomēr diskusijas par to joprojām nerimstas. Pagātne joprojām ietekmē politiku. Piemēram, vācu pacifisms, kas radās kā reakcija uz rētām, kuras vācu sabiedrības kolektīvajā psihē bija atstājuši milzīgie zaudējumi karā, vēl arvien politiski ļoti jūtīgus padara jebkurus jautājumus, kas saistīti ar bruņošanos. Nepatika pret militārismu ir iezīme, kas vācu sabiedrību dara unikālu, salīdzinot ar citām demokrātijām, saka Bīrmans.
“Vācijas sabiedrība, protams, šajā laikā ir mainījusies, tāpat kā mainījušās visas Rietumu sabiedrības. Kopš sešdesmito gadu sākuma visās industriālajās valstīs ir notikusi pāreja no tradicionālajām vērtībām uz dzīvesstilu individualizāciju un pluralizāciju. Tā tas ir noticis gan Lielbritānijā un ASV, gan Rietumvācijā. Taču Vācijas sabiedrība ir īpaša ar to, ka tās attīstību vienmēr pavadījusi konfrontācija ar nacionālsociālisma noziegumiem, vispirms ar Eiropas ebreju iznīcināšanu. Šis posms ir kļuvis par centrālo atskaites punktu Vācijas vēsturē. Vēstures izpratnes pārvērtēšana ir Vācijas Federālās Republikas identitātes un vēsturiskās orientācijas kodols,” secina Bīrmans.
Austrumeiropas tautas, kas cietušas gan no padomju, gan nacistu okupācijas, tiecas salīdzināt šos režīmus un uzsvērt to abu vienlīdz noziedzīgo dabu. Nākot klajā ar šādu pretnostatījumu Vācijas sabiedrībā, parasti jārēķinās ar kritiku un pārmetumiem “relativizācijā”. Tam pamatā ir “sabiedriskā vienošanās”, kas panākta jau pirms gadu desmitiem, skaidro Bīrmans.
“Astoņdesmitajos gados Vācijā notika aktīvas vēsturnieku diskusijas par to, vai nacisma un komunisma noziegumi ir salīdzināmi. Domstarpības nonāca līdz tā saucamajam “vēsturnieku strīdam”. Tas noslēdzās ar plašu sabiedrisko konsensu, ka šie noziegumi savos pamatos nav salīdzināmi. Vēsturnieku vidū gan šis konsenss drīz tika pārkāpts. Skaidrs, ka zinātnē lietas var salīdzināt un tās arī ir jāsalīdzina. Taču ārpus vēsturnieku vides, izdzirdot šādus pretnostatījumus, lielai daļai cilvēku rodas sajūta, ka notiek mēģinājums nacionālsociālisma noziegumus relativizēt,” norāda profesors.
Nacionālsociālisma laika iespaids uz Vācijas tēlu ir tik smags, ka tās Eiropas kaimiņi vēl paaudzēm ilgi pret Vāciju jutīs latentu neuzticību, tādēļ vācieši šodien nedrīkst ļauties pavedinājumam uzņemties vadošo lomu Eiropā, tā pirms dažiem gadiem izteicās Vācijas ekskanclers Helmuts Šmits. Bīrmans tam nepiekrīt
““De facto” Vācija jau ieņem vadošo lomu Eiropā, tur nav nekādu šaubu. Protams, Vācijas valdībai nav iespējams vienai pašai noteikt Eiropas Savienības virzību. Vadīšana ir iespējama, tikai visiem partneriem sadarbojoties kopā. Un tas ir tas labais, ko šī konstrukcija sniedz. Es saprotu ļaudis kā Helmutu Šmitu, kuri cenšas pastāvīgi atgādināt, ka arī šodien mums jārēķinās ar pagātnes nastu. Tomēr man šķiet, ka mūsu politiķi diezgan labi apzinās šo vēsturisko atbildību. Ik pa laikam ir vērojami centieni - kā, piemēram, pēdējos gados Grieķijā – nacionālsociālisma pagātni instrumentalizēt. Taču šie mēģinājumi pārsvarā ir politiski manevri. Sabiedriskās aptaujas rāda, ka realitātē Vācija un vācieši Grieķijā nebūt nav nācija, kas būtu nemīlētāka par citām,” stāsta Bīrmans.
Septiņdesmitā gadadiena pēc Otrā pasaules kara ir īpaša arī ar to, ka šī ir viena no pēdējām apaļajām gadskārtām, kad vēl dzīvi ir cilvēki, kas šo karu paši piedzīvojuši. Vai un kā mainīsies sabiedrības uztvere tad, kad vairs nebūs neviena dzīva šo notikumu liecinieka, ir grūti paredzēt.
