Karu un mēra izpostītajā Zemgales - Lietuvas pierobežā kā kara gūstekņus no Novgorodas zemes 15. gadsimta vidū votus atveda Livonijas ordeņa mestrs Heinriks Finke fon Oferbergs. Viņu prasmes tikušas izmantotas arī Bauskas pils būvniecībā.
“Šie ir dienvidu voti, spriežot pēc dialekta, kas saglabājies. Atdzinuši 3000 votu, bet tajā laikā neuzskaitīja sievietes, tad droši vien tie bija 3000 vīru ar visām ģimenēm. Mēs varam paspekulēt tagad ar cipariem, bet tie varēja būt ap 5 - 6 tūkstoši cilvēku,” stāstīja sociālantropologs, pasākuma organizators Dmitrijs Ščegoļevs.
Pētījumi par votiem veikti vairākkārt, un atklājumi liecinot, ka no 15.-18. gadsimtam voti bijusi ļoti rosīga, bet noslēgta tauta, kas vizuāli ļoti atšķīrušies no latviešiem.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja antropoloģe Rita Grāvere stāstīja, ka voti bija “tādi maziņi, tumši, izciliem vaigu kauliem un mazu galviņu”. “Uz Zemgales kopējā masīvā fona viņi labi izdalījās, bet viņu sievas bija latvietes, un te ir tas kultūras sajaukums,” piebilda Grāvere.
Votu pēcteči esot diezgan daudzi šodien Latvijā labi zināmi cilvēki. Piemēram, izcilais dzejnieks Rainis, Kārlis Ulmanis, aktieris Uldis Dumpis un vēl daudzi citi.
Meklējot votu jeb Zemgales krieviņu pēdas, 2016. gadā Bārbelē tika restaurēts votu tautas tērps. Tagad, nodibinot kontaktus ar Igaunijas un Krievijas votu biedrībām uzsākta arī votu kultūras bibliotēkas veidošana.
Krievijas votu kultūras biedrības direktore Jekaterina Kuzņecova stāstīja, ka “pie mums ir palikuši trīs ciemi, kur vēl ir dzīva votu valoda, kur tā cilvēkiem ir dzimtā valoda. Tā nav līdzīga krievu valodai. Tā ir Baltijas - somu valodu grupa, un vairāk līdzinās igauņu valodai”.
Nākotnē plānots izveidot arī kopīgu tūrisma maršrutu ''Pa votu pēdām Baltijā un Rietumkrievijā''.
