No Liepājas vēstures. Epidēmijas pirms simt gadiem

Tīfs, dizentērija, spāņu gripa… Infekcijas slimību epidēmijas Latvijā 1918.–1920. gada Neatkarības kara laikā bija tikpat drūmi ikdienišķas kā bads un nāve no ievainojumiem.

Liepājas muzeja vēsturniece un vēstures doktorante Inna Gīle specializējas Neatkarības kara laika militārajā medicīnā, bet epidēmiju tēmai pievērsusies pirms diviem gadiem, kad par Covid-19 neviens pat nenojauta. Taču ieradās jaunais koronavīruss – un epidēmiju tēma negaidīti no vēstures kļuva par aktualitāti. Inna Gile norāda, ka informācija par infekcijas slimību izplatīšanos Latvijā 1918.–1920. gadā ir ļoti nepilnīga: “Tolaik Latvijā bija daudz dažādu varu, tāpēc arī statistikas mums ierastā izpratnē nav. Neatkarības kara laikā uzskaite visbiežāk notika pēc reģistrācijas grāmatām, bet tās saglabājušās daļēji.”

Protams, ka epidēmijas bija arī pirms Pirmā pasaules kara.

Tomēr situācija Liepājā (Libavā) un kopumā Baltijas guberņās bija labāka nekā pārējā Krievijas impērijā.

Taču arī mūspusē nemaz nebija tik rožaini – urbanizācija un iedzīvotāju skaita pieaugums veicināja slimību izplatīšanos. Bet ārstu trūka. Visas šīs problēmas saasinājās Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā, norāda Inna Gīle.

“Pirmā pasaules kara laikā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks, daudzi iedzīvotāji kļuva par bēgļiem. Viņu vidē bija lielas problēmas ar mājokļiem un higiēnu, saspiestība un antisanitārie apstākļi veicināja strauju slimību izplatīšanos. Latvijā tolaik bija 22 slimnīcas bēgļiem,” stāsta vēsturniece.

Ļoti liela problēma tolaik bija tāda, ka “vienkāršie” cilvēki ļoti maz zināja par infekcijas slimībām. Avīzes Pirmā pasaules kara laikā centās informēt cilvēkus, rakstot par šīm slimībām, to bīstamību un inficēšanās ceļiem.

“Pēteris Sniķers, Latvijā ļoti pazīstams ārsts, dermatovenerologs, vēlāk 2. latviešu strēlnieku brigādes ārsts un ģenerālis, Latvijas Universitātes profesors, 1915. gadā izdeva brošūru “Holera, tīfs, dizentērija, bakas un mēris, un kā no tām izsargāties sērgu laikā”. Šodien mēs saprotam, cik bīstamas ir infekcijas slimības, bet tolaik bija sarežģīti to izskaidrot iedzīvotājiem. Esmu lasījusi arhīvos daudz dokumentu, kuros bija teikts, ka bēgļi negrib vakcinēties pret bakām. Sacīts, ka viņi bijuši māņticīgi. Jautājums par higiēnu bija ļoti akūts. Organizācijas, kas nodarbojās ar bēgļu problēmām, viņiem atvēra īpašas pirtis. Apmeklētāju skaits bija milzīgs – cilvēkiem vienkārši nebija iespēju nomazgāties! Kara laikā tā bija problēma arī karavīriem, pirtis tika atvērtas arī viņiem, tajās varēja nomazgāties reizi divās nedēļās. Mums tas šķiet šausmīgi, taču tolaik tika uzskatīts, ka tas pat ir bieži. Antisanitāro apstākļu dēļ sāka izplatīties utis, kas pārnēsā tīfu. Operdziedātājs Mariss Vētra vēlāk atmiņās pieminēja “utu midzeņus”. Karavīri gulēja tuvu cits citam, lai sasildītos, apsegušies ar šineļiem, – lūk, arī “midzenis”,” paskaidro Inna Gīle.

Cits infekcijas slimību izplatīšanos veicinošs faktors bija pārtikas un pirmās nepieciešamības preču trūkums. “Liepājai ļoti paveicās, jo te strādāja ārzemju misijas. Rīgā 1918.–1919. gadā daudzi mira no bada, Liepājā tā tomēr nebija. Pilsētā bija organizācijas, kuras ēdināja bērnus, svētkos viņiem izsniedza kakao un baltmaizi. To laiku dokumenti vēsta, ka dažiem bērniem tas bija gandrīz vienīgais ēdiens ilgā laika posmā… Bija zupas virtuves ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem,” stāsta vēsturniece.

Kara laikā saslimstība ar infekcijas slimībām pieauga. 1919. gada septembrī Pagaidu valdība publicēja noteikumus, kas paredzēja sodus par infekcijas slimību izplatīšanu. Tie bija balstīti Krievijas impērijas 1903. gada kriminālkodeksā un paredzēja cietumsodu kara laikā, bet miera laikā – līdz trīs mēnešu arestu vai naudassodu.

Liepājas slimnīcas komisijas sēdē 1919. gada 20. februārī tika apspriesti vairāki aktuāli jautājumi. Pirmais – kā pilsētā tikt galā ar tīfu. No 1918. gada 23. decembra līdz 1919. gada 18. februārim tika konstatēti 158 tīfa gadījumi, no tiem 93 – bēgļu nometnē, pārējie – cietumā.

Mediķi norādīja, ka pilsētā nav cilvēka, kurš varētu plānveidīgi nodarboties ar cīņu ar infekcijas slimībām, un lūdza pilsētas valdi šādu amatu ieviest.

Cits svarīgs jautājums bija saslimušo iedzīvotāju ēdināšana – lai drīzāk izveseļotos, bija kārtīgi jāēd, tomēr ar to bija problēmas. “Par spāņu gripu  – un tas ir pārsteidzoši – ne vārda. Tikai par tīfu! Tātad tas bija daudz aktuālāk. Pieļauju, ka varētu būt bijusi zināma cenzūra, tolaik Liepājā vēl bija Vācijas vara,” norāda Inna Gīle.

Daļa Liepājas pilsētas slimnīcas personāla, 1920. gads

Vēlāk tīfa slimniekiem tika atvēlētas atsevišķas telpas – viņi tika izvietoti sieviešu slimnīcā, kas savukārt tika pārcelta citur. 1920. gadā Liepājas slimnīcā bija 16 nodaļas, tostarp sešas – infekcijas slimību. Kopumā bija 619 gultas. “1920. gada augustā bija 423 gultas, 68% no tam aizņēma ar infekcijas slimībām saslimušie. Ārsti bija norūpējušies par tīfa, dizentērijas izplatīšanos, par gripu tika runāts daudz mazāk,” norāda pētniece. Inna Gīle īpaši uzsver, ka ļoti liela nozīme bijusi atsevišķu cilvēku iniciatīvai, un kā piemēru min ārstu Jēkabu Alksni, kurš strādāja Liepājas garnizona lazaretē, Sarkanā Krusta lazaretē, Liepājas pilsētas slimnīcā. Uz pilsētas slimnīcu viņš atnesa daudz instrumentu no savas privātklīnikas, lai varētu labāk ārstēt pilsētas iedzīvotājus.

“Bēgļi sāka parādīties Kurzemē jau 1917. gadā, sākumā viņi nonāca karantīnā filtrācijas nometnēs. Esmu atradusi informāciju, ka vācieši tur tika turēti 23 dienas. Kāpēc tieši tik ilgu laiku, skaidrojuma nav. Tāpat kā datu, cik ilgi turēti citu tautību cilvēki. Bēgļu kļuva aizvien vairāk, filtrācijas nometnes bija pārpildītas, uzturēšanās laiku tajās saīsināja līdz trim dienām.

Šajā laikā cilvēkus apskatīja ārsts, tika veikta  apģērba dezinfekcija, lai tīfs neizplatītos pa Liepāju.

Līdz 1917. gada 1. oktobrim Kurzemē bija ieradušies 20–25 tūkstoši bēgļu, 1920. gada rudenī viņu bija jau 60 tūkstoši. Sākumā reģionā bija vairākas filtrācijas nometnes, tostarp arī Ventspilī. Vēlāk liela daļa tika slēgtas, bet Liepājā sāka vairāk orientēties uz karagūstekņu un citu bēgļu uzņemšanu, kuri ieradās ostā. Šīs filtrācijas nometnes atradās emigrantu mājās Flotes ielā. Tur atvēra slimnīcu karagūstekņiem. Un šeit ļoti ātri izplatījās infekcijas slimības, kuras ievazāja tie, kuri ieradās pa jūras ceļu. Šī slimnīca tika slēgta 1919. gada martā un vēlāk, kad tika atvērta Liepājas garnizona lazarete, gūstekņus ārstēja tur,” stāsta Inna Gīle.

Emigrantu mājas Liepājā

Pētniece ir pārliecināta, ka infekcijas slimības ievazāja ne tikai bēgļi un karagūstekņi. Daudz infekcijas slimību nonāca Latvijā, “pateicoties” padomju varai.

1920. gada pavasarī avīze “Latvijas Kareivis” raksta, ka Latgalē trūkst tualešu, ūdens tiek ņemts gandrīz vai no grāvjiem, netīrumi nonāk upēs un ezeros, piesārņojot dzeramo ūdeni.

Infekcijas slimības, īpaši tīfs, izplatījās pa visu Latgali – tieši tad Latvijas armija sāka uzbrukumu Latgales frontē. No frontes sanitārie vilcieni brauca uz Rīgu, izplatot tīfu un dizentēriju, un epidēmijas pārņēma arī citus Latvijas reģionus. Galvaspilsētā tika izveidota karantīnas zona: “Pēteris Sniķers tolaik jau vadīja Latvijas armijas medicīnas daļu un kopā ar veselības departamenta nodaļām Latvijā un īpaši Latgalē centās tikt galā ar šo slimību izplatību. Darbs milzīgs, līdzekļu trūkst… Un Liepājas slimnīca, saņēmusi no amerikāņu misijas palīdzību, dalās ar Jelgavas slimnīcu… Pašiem nepietika, taču liepājnieki zināja, ka Vidzemē un galvaspilsētā situācija ir daudz sliktāka.”

Amerikāņi patiešām daudz palīdzēja, piemēram, piešķīra sanitāros automobiļus infekcijas slimnieku transportēšanai. Pētniece atradusi interesantu tā laika dokumentu: 1920. gada februārī amerikāņi lūguši auto atdot, lai gan iepriekš bija runa par dāvinājumu…

ASV Sarkanā Krusta sanitārais automobilis, 1919. gads

Bet kā bija ar slaveno spāņu gripu, kas, kā norādīja Inna Gīle, pašā Spānijā dēvēta par “franču gripu”? Līdz Latvijai tā nonāca 1918. gada rudenī. Rīgā 1918. gada septembrī–oktobrī tika reģistrēti trīs tūkstoši saslimšanas gadījumu. Inna Gīle teic, ka tie ir nepilnīgi dati, jo daļa datu pazuduši. Taču, piemēram, Latvijas kara hospitālī 1919. gada decembrī 52% infekcijas slimnieku bija spāņu gripa.

“Saglabājušies dati liecina, ka saslimstība Rīgā strauji palielinājās 1919. gada sākumā, atnākot padomju varai. Un, jo vairāk Liepājai tuvojās Sarkanā armija, jo vairāk pilsētā pieauga saslimstība ar gripu. Pēc tam bija dizentērijas uzliesmojums. Tātad šī slimība arī atnākusi no Rīgas puses. No kurienes Liepājā uzradās spāņu gripa, skaidrības nav. Liepājas pilsētas slimnīcas reģistrācijas žurnālā 1919. gada aprīlī fiksēti tikai daži infekcijas gadījumi. Ja gripu būtu ievazājuši gūstekņi, kas ieradās caur Liepājas ostu, tad pilsētā būtu bijis milzīgs saslimušo skaits jau 1919. gada sākumā. Spāņu gripas izplatību ietekmēja vienlaikus vairāki faktori – gan karagūstekņu atgriešanās, gan armiju pārvietošanās, gan bēgļi,” norāda vēsturniece.

Tīfa epidēmija Latvijā plosījās līdz 1922. gadam: “Gripas, tīfa, dizentērijas un citu infekcijas slimību epidēmijas aiznesa kolosāli daudz cilvēku dzīvību. Pieskaitiet vēl milzīgos zaudējumus karā…”

Savas zināšanas par slimību vēsturi Latvijā vari pārbaudīt LSM.lv vēstures testā.

 

Rus.Lsm.lv pateicas vēsturniecei Innai Gīlei par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā un Liepājas muzejam par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas no tā fondiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt