No Liepājas vēstures. XX gadsimta 20. gadu sākums – lielā tautu staigāšana

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ostas pilsēta Liepāja tolaik bija arī ceļojuma galamērķis, bet visbiežāk – tranzīta punkts daudzām cilvēku plūsmām, kas pārvietojās dažādos virzienos. Pilsētnieki atgriezās Liepājā pēc evakuācijas un frontēm. Tā bija pēdējā Latvijas osta tiem, kuri emigrēja uz Rietumiem, un pirmā – tiem, kuri no turienes atgriezās, lai tālāk dotos uz Padomju Krieviju.

“Šausmas, kas notika pēc Pirmā pasaules kara un tālākajiem notikumiem – revolūcijām, atbrīvošanās kariem un tā tālāk! Vienas valstis izzuda, parādījās citas. Cilvēku straumes plūda visdažādākajos virzienos. Kāds bija ar pasi, bet cits – bez. 1922. gadā parādījās Nansena pases  personām bez pilsonības, daudzi ar tām dzīvoja pat pēc Otrā pasaules kara. Daudzi mēģina aizbraukt no Padomju Krievijas caur Latviju. To vidū bijušie baltgvardi. Taču galvenā viņu plūsma aiziet pāri Melnajai jūrai, Krimai, Rumānijai. Latviju tranzītam izmanto tie, kuri dienējuši Rietumu baltajās armijās. Daļa no viņiem, kuriem kādreiz bijušas muižas vai palikuši draugi, apmetās Latvijā un Igaunijā. Pie mums viņi biežāk sāka jaunu dzīvi Rīgā vai Latgalē,” stāstu sāk vēsturnieks Juris Raķis.

“Libava, 15. septembrī. Vakar no rīta ieradās kuģis ar bēgļiem no Arhangeļskas. 800 pasažieru izkāpa krastā. Pārējie 1900 ieradīsies Rīgā,” 1919. gada 16. septembrī teikts laikraksta “Segodņa” publikācijā, kuras virsraksts ir “Bēgļu ierašanās”. Dienu vēlāk tās pašas avīzes rakstā “Bēgļi no Arhangeļskas” vēstīts: “Vakar pulksten trijos dienā Rīgā ieradās angļu kuģis “Wilochra” ar bēgļiem no Arhangeļskas. Daļa bēgļu tika atstāti Londonā, Štetīnē un Libavā. Savukārt Rīgā tika nogādāti tikai Baltijā dzimušie, pavisam 745 cilvēki. Pēc dokumentu pārbaudes bēgļi tika izlaisti krastā.”

Nav zināms, vai tas ir tas pats kuģis, par kuru avīze rakstīja dienu iepriekš, vai cits, jo skaitļi nesakrīt. Taču ir skaidrs, ka ne tuvu vienīgais, – bēgļu plūsma no Arhangeļskas nebija maza. “Liepājā ieradās, jo tā bija pirmā pieejamā osta ceļā no turienes. Kāda mūsu liepājnieka sencis arī atbrauca ar vienu no šiem tvaikoņiem. Viņa pēctecis man stāstīja, ka vectēvs dienējis Libavas cietoksnī, bijis viens no tiem nedaudzajiem, kas šeit palikuši. Kad sācies Pirmais pasaules karš, ar visu ģimeni aizbraukuši uz Krieviju, tur dabūjuši līdz nelabumam izbaudīt padomju kārtību. Un tā ap 1919.–1920. gadu sākuši domāt, ka savulaik dzīvojuši kādreizējā Latvijas teritorijā, tātad ir piederīgi Latvijai. Noformējuši dokumentus  un atgriezušies,” Juris Raķis pastāsta vienu no daudzajiem šādiem gadsimtu senajiem stāstiem.

20. gadu pašā sākumā brīnumainā kārtā spējusi izrauties no Petrogradas un atbraukt uz Liepāju Olga Korsakeviča. Viņa bija viena no Karostas, Aleksandra III ostas, cēlājiem, inženierpulkveža Nikolaja Korsakeviča atraitne. “Viņa te nonāca bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, par to rakstīja pat avīzes. Nakšņoja gandrīz vai pagrabos, meklēja bijušās draudzenes, bet tās, kuras bija palikušas, pašas dzīvoja ļoti nabadzīgi un palīdzēt viņai nevarēja. Viņa nomira Liepājā 30. gados, burtiski trūkumā,” stāsta Juris Raķis.

Simti miljoni rubļu, lai atgrieztos mājās

1920. gada aprīļa sākumā laikraksts “Latgalits” ziņo, ka dzimtenē ieradies jau otrais transports ar latviešiem, kas atgriezušies no Krievijas: “Utrajs latwišu transports 623 cylw. izbrauca nu Sibirijas (Wladiwostoka) uz dzimtini 23 marta. Wairokums karaweiri. Beglus wad franču kuģi.”

Bet 1920. gada 18. maijā avīze “Brīvais Latvis” raksta par latviešu bēgļu reevakuācijas pirmajiem soļiem, minot datus, kas, cik un no kurienes vēlas atgriezties mājās. Piemēram, tiek minēts, ka Sibīrijā, Urālos, Dienvidkrievijā, Kaukāzā un citur atrodas apmēram 700–800 tūkstoši latviešu bēgļu un kolonistu, no kuriem 75% jeb 25% no visiem Latvijas pirmskara iedzīvotājiem vēlas atgriezties mājās. Avīze arī ziņo par karagūstekņiem dažādās valstīs – piemēram, Vācijā to ir pusotrs tūkstotis. Lai varētu atgriezties mājās visi bēgļi, kolonisti un gūstekņi, būs vajadzīgi vairāki simti miljoni rubļu, un sākumam Ārlietu ministrija pieprasījusi no budžeta 2 003 400 rubļu, raksta avīze.

“No mūsējiem 1920. gada vasarā atgriežas slavenais Troickas pulks, kurš kopā ar baltajiem karoja Tālajos Austrumos, tajā bija kādreizējie latviešu strēlnieki, kolonisti un bēgļi.

No Vladivostokas iznāca gandrīz ceļojums apkārt pasaulei. Pietauvojās Liepājā svinīgam sveicienam un pēc pāris dienām devās uz Rīgu.

Tur pulku sagaidīja valsts augstākā vadība. Pavisam ieradās vairāk nekā tūkstotis cilvēku – ne tikai karavīri, bet arī viņu ģimenes locekļi un daži civilisti. Pēc tam pulks tika pārdēvēts par Latvijas strēlnieku (Troickas) pulku un norīkots sargāt valsts robežu. Vēlāk to iekļāva 10. Aizputes kājnieku pulka sastāvā. Daži šo notikumu dalībnieki vēlāk atmiņās rakstīja, ka Sibīrijā viņus pastāvīgi pavadījusi viņiem nevajadzīgā latviešu sarkano strēlnieku slava. Ir arī cits interesants fakts šajās atmiņās – visas šīs epopejas pašā sākumā kāds bija dzirdējis, ka pie Kolčaka armijas korpusu komandē ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis . Vērsušies pie viņa pēc palīdzības, bet viņš nav atzinies, ka ir latvietis, pat nav gribējis pieņemt puišus no Troickas pulka, un nekāda palīdzība no viņa nav sagaidīta. Ne velti, kad Bangerskis atgriezās Latvijā, viņa dienesta pakāpe netika atzīta un Latvijas armijā viņš ieskaitīts tikai pulkveža pakāpē,” stāsta Juris Raķis.

Un piebilst, ka krievu karagūstekņi no Vācijas sākuši atgriezties caur Liepāju jau 1919. gadā, pat veseliem kuģiem. Daudziem bijis tīfs un citas slimības. Te viņi uzturējušies karantīnā un devušies uz Krieviju.

Aizliegts vest līdzi vēstules

1921. gada aprīlī laikraksts “Kopdarbība” vēsta par statistiku – 1920. gadā Latvijā atgriezušies pavisam 86 569 bēgļi, 10 498 karagūstekņi un 50 sarkanarmieši,  no Latvijas uz Krieviju izbraukuši 2143 emigranti un 2861 bēglis, bet uz Lietuvu – 1140 bēgļi. Savukārt 1921. gada janvārī un februārī Latvijā atgriezušies 10 482 bēgļi, 117 karagūstekņi un 1171 sarkanarmietis.

Atgriešanās Krievijā nenoritēja gludi – 1920. gada maijā avīze “Segodņa” rakstīja, ka nav nekādas skaidrības, kad dosies ceļā nākamais ešelons, bet daudzi jau ir paspējuši aiziet no darba un tagad dzīvo badā un nakšņo patversmēs. Nedēļu vēlāk laikraksts ziņoja, ka ešelons uz Padomju Krieviju tiks nosūtīts 4. jūnijā. “Aizbraucējiem jāsapulcējas pulksten vienos pēcpusdienā stacijā “Rīga I”. (..) Atļauts ņemt līdzi sekojošo – desmit mārciņu miltu vai maizes, trīs mārciņas speķa vai gaļas, trīs mārciņas putraimu, divdesmit mārciņu kartupeļu,  divus apģērba, veļas un apavu komplektus.  Naudu drīkst izvest – divus tūkstošus cara [rubļu] un 4000 – domes [rubļu] vai kerenku. No zeltlietām – vienu zelta pulksteni un vienu zelta gredzenu. Aizliegts vest līdzi vēstules. Pierakstīšanās uz ešelonu jau ir pārtraukta, pavisam Rīgā pierakstījušies 344 cilvēki. Šai grupai vēl pievienosies bēgļi no Libavas, Dvinskas, Režicas un Ļucinas [Liepājas, Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas]. Pavisam aizbrauks apmēram 600 cilvēku.”

Tomēr jau gadu vēlāk situācija bija mainījusies. 1921. gada augustā “Segodņa” raksta: “Mums ziņo, ka kopš ešelonu izbraukšanas uz Padomju Krieviju sākuma no Latvijas uz Krieviju visos astoņpadsmit ešelonos izbraukuši vairāk nekā 3000 cilvēku. Deviņpadsmitais ešelons izbrauks augustā. Lai gan pierakstīšanās sākusies jau sen (jūlijā ešelona nebija), pierakstījušies tikai daži cilvēki. Acīmredzot ziņām par badu, holeru, mēri un tīfu Padomju Krievijā bijusi ietekme, tāpēc vairs neatrodas tādi, kas gribētu braukt uz bada un holeras frontēm.”

Jauna dzīve Jaunajā pasaulē

Tie, kuri gribēja sākt jaunu dzīvi, centās aizbraukt uz Jauno pasauli. XX gadsimta sākumā kuģniecības kompānija “Russkoje Vostočno-Aziatskoje Obščestvo” (“Русское Восточно-Азиатское Oбщество”)  sāka regulāru pasažieru kuģu satiksmi starp Libavu un Ņujorku. 1921. gadā tās Dānijas mātesuzņēmums “Det Ostasiatiske Kompagni” šo līniju atjaunoja, tajā kursēja tie paši kuģi, kas bija ieguvuši jaunus nosaukumus: “Latvia” – bijušais “Rossija” (“Россия”), “Estonia” – bijušais “Carj” (“Царь”), “Polonia” – bijušais “Kursk” (“Курск”) un “Lituania” – bijušais “Carica” (“Царица”).

Emigrantu nebija maz, lai gan salīdzinājumā ar pirmskara straumēm tā bija tērcīte. Taču 1921. gada aprīlī avīze “Segodņa” rakstīja, ka Liepājas pilsētas valde sanākusi uz sēdi, lai apspriestu dārdzību pilsētā:

“Kā viens no daudzajiem dārdzības iemesliem tika minēta produktu iepirkšana kuģiem un kolosālie pārtikas iepirkumi emigrantiem.”

Daudzi centās aizbraukt par katru cenu. 1923. gada septembrī “Segodņa” raksta, ka “pēdējā laikā no okeāna kuģiem, kas uztur tiešo satiksmi maršrutā Libava–Ņujorka, pēc ierašanās Amerikā sistemātiski dezertē komanda un apkalpojošais personāls. Dezertē vairāki desmiti cilvēki vienlaikus.”

Pēc vairākām nedēļām avīze pie šīs tēmas atgriežas: “Šogad no Baltijas–Amerikas līnijas kuģiem, kas uztur tiešo satiksmi starp Libavu un Ameriku, Ņujorkā dezertējuši jau 322 uz šiem kuģiem strādājošie, no viņiem 257 Latvijas pavalstnieki.”

“Daudzi jūrnieki tolaik tā darīja. Nokļuva Štatos, iekārtojās strādāt uz citiem kuģiem un pusi dzīves mētājās pa dažādām jūrām un okeāniem. Jūrniekiem tolaik bija mazliet vienkāršāk nekā citiem, bija jūrnieka grāmatiņa, ieraksts tajā par pieņemšanu darbā bija kaut kas līdzīgs līgumam,” piebilst Juris Raķis.

Atgriezās no Amerikas

Liepājas vēsturnieks Juris Kriķis savā grāmatā “Liepāja. Osta gadsimtu griežos” raksta, ka pa jūras ceļu dzimtenē atgriezušies daudzi kara laika bēgļi, latviešu strēlnieki, kas karojuši gan pie baltajiem, gan sarkanajiem, jūrnieki… 1920. gada 20. martā laikraksts “Kurzemes Vārds” ziņoja, ka iepriekšējā dienā no Kopenhāgenas ieradies angļu transports ar 130 karagūstekņiem, kuru vidū bijis daudz latviešu. Daudzi gribējuši atgriezties mājās, un 1920. gada novembrī tā pati avīze rakstīja, ka no Amerikas atgriezušies emigranti stāsta, ka apmēram simt tūkstoši pārceļotāju aizbraukuši uz dzimteni – Krieviju, Poliju, Latviju, Lietuvu.

“Atgriezās arī tie, kuri aizbrauca uz Ameriku uz 1905. gada revolūcijas viļņa. Vieni – lai izvairītos no cara valdības vajāšanām, citi – peļņā. Bet sapņi piepildījās, un viņi sāka atgriezties savā valstī.

Viņus reidā sagaidīja ar ziediem. Daļa no viņiem aizbrauca tālāk, uz Padomju Krieviju, kur pazuda… Lietuvieši arī atgriezās caur Liepājas ostu, tiešā ceļā pa jūru uz Lietuvu nevarēja nokļūt. Viņi izkāpa krastā Liepājā un tālāk devās uz mājām pa dzelzceļu caur Priekuli un Mažeiķiem,” norāda Juris Raķis.

Menonīti, baptisti un vecticībnieki

Caur Liepāju uz Ameriku aizbrauca menonīti. “Sestdien Libavu atstāja 137 emigranti ar tvaikoni “Baltanik”, kas devās caur Londonu uz Kanādu. Viņu vidū bija daudz Ukrainas menonītu,” vēsta laikraksts “Segodņa” 1923. gada oktobrī. Pēc Jura Kriķa datiem, 1923.–1925. gadā aizbrauca apmēram 15 tūkstoši menonītu no Ukrainas un 25 tūkstoši viņu ticības brāļu no Krievijas.

Juris Raķis piebilst, ka 20. gados caur Liepāju uz Jauno pasauli aizbrauca arī daudzi baptisti un vecticībnieki.

Viņu ceļš veda uz Brazīliju, un ne mazums latviešu un citu tautību emigrantu no Latvijas tur visai labi iekārtoja savu dzīvi, kļūstot par fermeriem.

“Dažādi baptistu sludinātāji tolaik Liepājā iemantoja lielu popularitāti. Viens no viņiem paziņoja savai draudzei – ja ticēsiet, kādā dienā parādīsies Tas Kungs un paņems jūs līdzi uz debesīm. Un nosauca dienu un stundu. Šajā laikā esot jāiet uz tiltu, tur atvērsies debesu vārti un visus paņems tieši paradīzē. Šo pasaciņu apstulbināti, sektas locekļi ietērpās baltos paltrakos, kāds arī īpašumu bija paspējis pārdot, atnāca uz tiltu, pacēla rokas pret debesīm un stāvēja. Paskatīties uz viņiem sapulcējās milzīgs pūlis.  Pienāca noteiktā stunda un… debesis neatvērās. Pāris stundu viņi tā stāvēja skatītājiem par lielu uzjautrinājumu. Ieradās arī policija, lai noskaidrotu, kas par nekārtībām. Šī neizdevusies debesbraukšana pilsētā vēl ilgi tika apspriesta. Bet tas brīnumdaris pazuda,” stāsta Juris Raķis.

No Latvijas aizbrauca uz Āfriku, Palestīnu, Austrāliju… Juris Kriķis min, ka tikai 1920. gadā caur Liepāju aizbrauca 10 650 cilvēku, tostarp 8000 ebreju.

Daudzi emigranti no Padomju Krievijas bija spiesti uzkavēties Latvijā. Avīze “Segodņa” 1924. gada sākumā rakstīja, ka Liepājā ieradās īpašu uzdevumu ierēdnis, “lai apskatītu Libavas emigrantu mājas, atrisinātu jautājumu par Latvijā palikušajiem emigrantiem no Padomju Krievijas, kuri kvotas pārsniegšanas dēļ netika pieņemti Savienotajās Valstīs un nevēlas atgriezties Krievijā, bet vienlaikus viņiem nebija iztikas līdzekļu”. Dažas nedēļas vēlāk tas pats laikraksts vēstīs, ka Liepājā un Dancigā tādus iestrēgušus ebreju emigrantus dažādas palīdzības komitejas iekārto par mācekļiem darbnīcās.

Avīze “Večerņeje vremja” 1924. gada martā raksta: “Latvijā pašlaik atrodas 1050 emigrantu no Padomju Krievijas. No viņiem 700 cilvēku ir Libavā un 350 cilvēku – Rīgā. Emigranti turpina nelielā skaitā doties projām no Latvijas, aizbraucot uz Hamburgu, Liverpūli, Šerbūru un citām ārzemju ostas pilsētām.”

Pārdomā un paliek Liepājā

Ar emigrantu plūsmu no Amerikas un citām valstīm uz Padomju Krieviju bija interesanta situācija. Viņu bija ne mazums, 1921. gada aprīlī “Liepājas Avīze” rakstīja, ka no Liepājas caur Rīgu un tālāk uz Padomju Krieviju devās vesels vilciens, kurā brauca 600 krievu emigrantu, kas pēdējās dienās bija ieradušies no Amerikas.

Tā paša gada maijā “Liepājas Avīze” vēsta, ka vairāki emigranti no Amerikas, kas sākumā bija domājuši doties tālāk uz Krieviju, pārdomājuši un, nevēloties braukt uz “izslavēto lielinieku paradīzi”, mēģina nelegāli palikt Liepājā. Policija viņus aizturējusi, un katram no viņiem draud 5000 rubļu sods vai trīs mēnešu cietumsods par uzturēšanos Latvijā bez atļaujas.

Tomēr padomju aģitatori strādāja ļoti labi. Daudzi cilvēki atgriezās sen atstātajā Krievijā uz komunistiskās propagandas viļņa.

“Kuģu satiksme Libava–Rīga–Petrograda. Vakar kuģniecības sabiedrība “Austra” nosūtīja uz Petrogradu pirmo tvaikoni “Austra”. Pirmajā reisā bija 60 krievu reemigrantu, kuri tikko bija ieradušies no Amerikas Libavā,” 1923. gada jūnijā raksta “Segodņa”.

Pārceļotāju plūsma uz PSRS neizsīka arī vēlāk, Latvijas avīzes par to raksta, neslēpjot skepsi un līdzjūtību pret kārtējiem upuriem. 1931. gada jūnijā “Segodņa” ar virsrakstu “Lētticīgie neizsīkst. Un viņus piemeklēs somu reemigrantu liktenis” vēsta: “Nesen jau tika ziņots, ka no Ņujorkas uz Pēterburgu devās liels pasažieru kuģis ar somu reemigrantiem komunistiem, kuri tūlīt pēc ierašanās PSRS teritorijā tika pakļauti pamatīgai “tīrīšanai”. Nerunājot nemaz par to, ka viņu pilnvērtīgie dolāri tika apmainīti pret bezvērtīgajiem papīra červonciem, viņi arī zaudēja daļu savu personīgo mantu.” Un tagad, turpina avīze, lielinieku aģitatoriem izdevies ievilināt PSRS jaunu grupu reemigrantu, kuri bija aizbraukuši uz Ameriku ilgi pirms Pirmā pasaules kara. Šie cilvēki ieradās no Ņujorkas Hamburgā, pēc tam pa dzelzceļu devās uz Rīgu, kur arī pārsēdās padomju vagonos.

“Tie, kuri devās uz “padomju paradīzi”, aizbrauca ar vislabākajām cerībām, jo viņiem Amerikā stāstīja, ka PSRS jūtams kvalificētu darbinieku trūkums, ka tur speciālistiem maksā trīs reizes lielāku algu nekā Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs. Šiem 80 cilvēkiem bija bagāža, kas aizņēma veselu preču vagonu.”

Laikraksts “Latvijas Kareivis” tajā pašā dienā par to vēsta ar virsrakstu “Komunistu pasaciņām noticējušie”.

Neliela nianse – Liepājas osta jau vairs netiek minēta kā ierašanās punkts. Juris Raķis paskaidro – emigrantu plūsma ar laiku samazinājās. Līnija Liepāja–Ņujorka 1930.gadā tika slēgta – kuģiem nebija izdevīgi ieiet Liepājā dažu desmitu cilvēku dēļ, kad no Hamburgas varēja vest pustūkstoti pasažieru.

Rus.Lsm.lv pateicas vēsturniekam Jurim Raķim par nenovērtējamo palīdzību šīs publikācijas tapšanā, kā arī par iespēju izmantot unikālās fotogrāfijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti