#LV99plus: Rīgas centrs smagi cietis artilērijas apšaudē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem un 4 mēnešiem.

Publikācija veidota LSM.lv seriāla #LV99plus ietvaros, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un izcīnīt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Fakts aiz stāsta: 1919. gada 1.-2. jūlijā Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde atradās Rīgas pievārtē, izcīnot cīņas ar Landesvēru un Dzelzsdivīziju. Kauju ietvaros Igaunijas armija bombardēja arī Rīgas centru.

Pār Rīgu atkal krīt bumbas. Uz brīdi vakar pēcpusdienā un šodien atkal no rīta. Bombardēšana nav ilga, bet nekas nevar pieradināt pie šīm briesmīgajām skaņām. Katru reizi, dzirdot blīkšķi, par kauliem pārskrien trīsas. Granātu krišanas vieta ir kā nežēlīga laimes spēle. Būtu ticīga, es lūgtos. 

Kad sprādzieni kādu brīdi bija norimuši, devos pastaigā pa pilsētu. Pa Aleksandra bulvārī virzoties uz Vecrīgu, ik uz soļa postaža. Izšķīduši logi, izsistas lādiņu bedres trotuārā. Dažām mājām pat sienas nobrucinātas. Pie pareizticīgo katedrāles liepu aleja vienās lupatās. 

Lai cik baisi neizskatītos sašķaidītie koki un sašautie nami, baisa liecība ir asins peļķes, kuras var redzēt ik pa laikam. Pārsvarā nejauši garāmgājēji, kuri bijuši nepareizā vietā, nepareizā laikā.

*1919. gada 2. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti